Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
    • Blogs

    Ticīgo festivāls par labu Latviju jeb „ašisti” nāk

     



    Tāda dzīve, ko lai dar' 1980.gada dziesma










    Līdz šim kaut kā valdījos. Neskatoties uz sadursmēm un atklāto konfliktu ar manu draugu Ēriku Stendzenieku. Protams, apbižotā Nila Saksa dēļ, kas, būdams “Sātana bībeles” tulkotājs un izdevējs, tika ietupināts ar kristiešu elektorātu spekulējošās “mācītājpartijas” aizsegā izveidotās PLL apvienības redaktora elektrizētajā krēslā. Taču pēc nupatējā PLL premjera un finansu ministra pasludināšanas, lai sirds pauž, ko sāpīgi jūt.


    PLL kampaņu varu nosaukt tā – “ašisti” nāk! Viņi nāk ar ilggadīgi trenētu pārliecību, galvenajam līderim aizvien dziļāk iemaucoties Kašpirovska ādā. Tie ir ļaudis no megapoles, no mākslīgas pilsētas, mākslīgiem birojiem un mākslīgas naudas. Arī tie “mācītāji”, kas PLL ierindā joprojām kalkulē izdevīgumu saviem talāriem un sutanām, ir mākslīgi. Nu jau mākslīgi ir viņu sprediķi, bazars par “vērtībām”. Mākslīgi ir arī viņu pārstāvēto konfesiju apbalvojumi uzņēmējiem, kas uzņēmušies demonstratīvi atbalstīt dievnama ēkas, lai gan likums ir “lai labā roka nezina, ko dara kreisā”.


    “Ašisti” nāk! ir kods arī viņu sarkano mērķu apļiem, kas psiholoģiskās mērķēšanas atvieglošanai projicēti uz visu mūsu salīkušo cerību mugurām. “Ašisti” šaus un šauj. Viņi nopirks visus kanālus un avīzes, lai iestāstītu sev un citiem, ka uzvarēs, premjerēs, turēs finanšu grožus. Viņi, kas 20 gadus arī līdzmenedžējuši mūsu Tēvzemes postu un tautas laišanu pār kanti, paceldami tās asiņu un asaru kausus, vēl nekautrējas uzsaukt tostu: “Par labu Latviju!”.


    TV un FM kanalizācija 20 gados letiņu smadzeņu puķu podus pārvērtusi labākajā gadījumā par “bidē”. Jau piekakātās galvās, protams, iespējams iekakāt vēl un vēl. Pat iespraust mēslos gladiolas. “Ašistiem” ir nopietna zombēšanas pieredze. Viņi dragājuši nācijas cerības gan ar trim oranžiem bērniem piemelotās nākotnes laivās, gan ar baltiem meliem uz melnu talāru fona. Viņi degradējuši kā valsts varas ētiku, tā Latvijas baznīcu tēlu. Visi jau defoltā zinām, ka Saeima ir komandtiltiņš, no kura vadīt valsts izlaupīšanas operācijas. Zināms, ka talāroto deputātu “bla bla” par morāli ir tikai migla, kurā notīties, lai amorālās operācijas veiktu “morālāk”.


    Kardinālam Pujatam pavēstīju par Sātana bībeles tulkotāja un izdevēja PLL redaktora statusu. Pirms astoņiem gadiem arī es atbalstīju “mācītājpartiju” un par viņu metamorfozēm jūtos atbildīgs un tiesīgs atbildību prasīt arī no “mācītājiem” un viņu histēriski uzbāzīgā PR guru, kas apliecināja: ja viņam jāizvēlas starp to, ko vēstī Pujats, vai to, ko pauž Sakss, viņš izvēlas Saksa pausto.


    Esmu liels grēcinieks, tomēr Kristus mani vienmēr glābis, iedvesmojot nekapitulēt savu vājību priekšā. Varu paciest daudz, ja tas attiecas tikai uz mani vien. Taču to, ka pērkamās konfesijas ir gatavas kristiešu vārdu Latvijā degradēt ar lojalitāti pret ASV Sātana baznīcas rakstu propagandistu, es nevaru akceptēt un klusēt. Nav vairs misionāru, kurus pulcināt baznīcas glābšanai. Jāiet vienam. Mans Kungs gāja viens. Mani apustuļi gāja pa vienam. Pa vienam gāja arī bojā, liecinot par savu ticību. Tāpēc vairs nav bail no namu jumtiem un ielu stūriem kliegt to, ko domāju. Bail ir nomirt grēkos, savos melos, savā nodevībā pret vistuvākajiem, pret Tēvzemi.


    Jā, es gribētu, lai atgriežas ulmaņlaiki ar maigo, “Straumēnu” garā motivēto Ulmaņa diktatūru. Jā, es gribētu, lai valstī valdītu saimnieks, taču ne tāds, kam uz pieres rakstīti tikai trīs burti “NLP” *. Pat ne PLL. NLP ir visa šo zombētāju morāle, tas ir viņu vienīgais sarkanais tēmējuma punkts – programmēt pēdējam lielajam “uzmetienam”. Lai AŠ2 sakārtotu savas lietas, “Lidiņa” šefs savējās, lai Ēķis LNT pārdotu vēl vismaz pāris reizes, lai mācītājs Almers atgūtos pēc sakāves veļas biznesā, lai vilki… pardon, mācītāji būtu paēduši un viņu ganītās kazas pusdzīvas un akli paklausīgas.


    Bet nu – par galveno. Solījuma shēma par Bībeles stundām no nākamā mācību gada tika uzshēmota, kad Antona Laveja fana Nila Saksa sēšanās PLL redaktora krēslā tika skaļi publiskota. Kardināls sacīja, ka no Aglonas katedras brīdinās ticīgos, lai neļaujas manipulatīvai aģitācijai par “labumu” ar ragiem. 15.augusts apliecināja, ka PLL neirolingvistiskās viltības spēks ir lielāks pat par pieredzējuša kardināla pirmās atziņas spēku.


    Shēmošanu laikmetam nederīgo kardinālu Vatikāns sūta pensijā. Jaunais kandidāts savā pirmajā publiskajā tekstā, protams, bija modernāks un apliecināja savas prioritārās rūpes kardinālam līdz šim svešā valodā. Sadaļā par ģimeni lielāko teksta daļu bīskaps Stankēcičš veltīja homoseksuālisma tēmai – neaicinot uz grēknožēlu, bet solot piedošanu.


    Pēc manas tikšanās ar kardinālu PLL shēmotāji izmeta āķi, uz kura uzķerties bija paredzēts obligāti. Sevišķi visiem tiem, kam no “mācītājpartijas” sarūpētajām naudiņām bija atlecis nenovērtējams labums. Shēma šāda: konfliktu likvidēsim tā – jūs, kardināl, un citi baznīcu vadītāji, kā morālo kompensāciju par “Sātana bībeles” tulka klātbūtni mūsu apvienības kampaņas veidošanā paģēriet mums solījumu par Bībeles stundu ieviešanu, un mēs no tribīnēm jums to arī apsolīsim, jo zaudēt visvieglāk piemuļķojamo vēlētāju masu – kristiešus mēs nedrīkstam. Ja kaut kas tur nebija tieši tā, tad nu jau ir.


    Kardināls savu neiespējamo misiju Aglonā izpildīja. Lai viņa aicinājums lētticīgajām avīm sekot PLL vilkiem izskanētu atbilstošāk, pat Dievmātes svētku tradicioālais nosaukums tika devalvēts par “ticīgo festivālu”.


    Latviešu valodā runājoši dižspekulanti par ļoti lielu naudu un ar ļoti lieliem meliem pavedina uz nekurieni. Esiet uzņēmēji, esiet kapitālisti, pērciet visu, kas taustāms, taču beidziet pirkt vienkāršu, vientiesīgu ticīgo dvēseles, plātīdamies ar nežēlīga aprēķina dēļ baznīcās iegrūstajiem līdzekļiem. Ja līdzeklis, kā iegūt uzticību, ir mahinācija, meli, tad darīšana ir ar “melu tēvu”. Un jūs, baznīcu virsgani, beidziet uzvesties kā pērkamas prostitūtas, klanīdamies šo shēmotāju priekšā. Kristus ar muitniekiem un grēciniekiem gāja kopā, lai tos atgrieztu no grēkiem, nevis lai ar nopirktu līdzdalību kļūtu par bordeļu priekšvēlēšanu kampaņu līdzaģitatoru.


    Visu pamatā ir shēmas. Ticēt priekšvēlēšanu programmām ir lieki. ZZS islamizējas. Imants Kalniņš uzsācis atklātu “džihadu” pret latviešu kultūru (video). PLL sadzīvo ar ASV sātana baznīcas tekstu propagandētāju. SC pārstāv kā krievu, tā latviešu sarkanos strēlniekus. “Vienotības” kodolā ietverti aizstāvības aģenti sodomītu ideoloģijai.


    Uzticības objekts jāmeklē dziļāk. Tīru ūdeni no Tēvzemes akām latviešiem vairs nepiedāvā. Dziļākais pamats nav programma, bet latvieši, uz kuru ideālu un ticības pamata tika veidota nācijas kultūra un dibināta Latvijas valsts. Tas pamats, tas latviskums, kas gadsimtos radīja, izauklēja Dainas un godā turēja Svētos Rakstus. Latvieši, kas ar prieku pat uz savu baznīciņu gāja tautas tērpā. Naivi?


    Nacionālās apvienības programmā nav ierakstīts: “Nacionālā apvienība dibināta uz latviešiem tradicionālas morāles garīgajiem pamatiem – Dainu dzīvesziņas un kristiešu Svēto Rakstu ētikas”. Un tomēr… Šo visbūtiskāko teikumu, kā pareizticīgs latviešu kristietis un dziesminieks, ierakstu ar sava radošā atbalsta klātbūtni.


    Esmu par latviešu valstiskuma ideālistiem no “Visu Latvijai” patriotu frontes – par Raivi Dzintaru, Jāni Silu, Imantu Parādnieku, Visvaldi Lāci un citiem, kas Nacionālās apvienības ierindā cīnās par Latviešu Lietas ideāliem. Naivi?


    Par Latviju
    Par Tēvzemi


    Kaspars Dimiters
    15.08.2010


    * Neirolingvistiskā programmēšana


    www.blogs.krustaskola.lv



     

    2010-08-15 | Komentāri (7)

    Ķīlis dzen pakaļā ķīli, uz kuras pats sēž






    Pārgudrais kosmopolīts Ķīlis atkal palaidis latviešus indējošo gāzes devu. Te Delfi atreferētais:
    «Viņaprāt, ir jādiskutē par “nācijas pašportretu”, kas līdz šim sakņojies 19. gadsimta priekšstatos par latviešiem kā par zemniekiem, taču šobrīd, mūsdienu datorizētajā pasaulē, lauksaimniecība ir tikai neliela daļa no Latvijas ražošanas un ekonomikas. Viņš klāstīja, ka priekšstatu par “Straumēnu” latviešiem varētu nomainīt ideja par pilsoniskumu – lojalitāti valstij, atbildību, iesaistīšanos dažādas aktivitātēs.»


    Ķīlis dzen ķīli pakaļā, uz kuras pats sēž…


    Latviešu vairums kopš padomju okupācijas pavisam nav aizrāvušies “tikai ar Straumēniem”. Daudzi par tiem joprojām neko nezina. 20 gadus LV izglītības sistēma reformēta tā, ka bērni un jaunieši pat vajadzīgā ideālisma minimumu no eposa “Straumēni” nesaņem. Jā, Imants Ziedonis tā nosauca šo Virzas darbu – eposs par mājām.


    Lai Ķīlis labāk uzķīlē kādu konservatīvāku nācijas izdzīvošanas modeli, nevis kastrē jau to, ko komunisti un viņu pēcteči pēcatmodas laikā gana izkastrējuši.


    Un lai mans skolasbiedrs, draugs ārsts, muzicēšanas kolēģis Zatleru Valdis nemēģina ieskalot kādam, ka viņam rūp latviešu tautas nākotne. Kamēr viņa komandā būs iedzīts Ķīlis, visu labo ideju laivā būs milzu internacionālā liberāltotalitārisma sūce.


    www.blogs.krustaskola.lv



    2010-07-27 | Komentāri (7)

    Par Latviju. Par Tēvzemi.



    Par Latviju. Par Tēvzemi.




    Īsts sapnis – sarkanbaltsarkana varavīksne pār vienkāršu lauku sētu.












    Nāku no klaušu mežiem,
    No dainu un piena pļavām -
    Nolikt visu, kas bijis,
    Pie kājām, Latvija, tavām.


    Nāku ar savu tautu
    No pagātnes tumšajām gravām -
    Nolikt visu, kas bijis,
    Pie kājām, Latvija, tavām.


    Nāku, lai mostamies brīvi
    No naida un gļēvuma skavām -
    Nolikt visu, kas bijis,
    Pie kājām, Latvija, tavām.


    Nāku, lai nemirtu sveši
    Viens otram un sapnim savam -
    Lai noliktu visu, kas bijis,
    Pie kājām, Latvija, tavām.


    Nāku, lai saulītē celtu
    Savas Tēvzemes godu.
    Mīlestību un sevi
    Visu Latvijai dodu.


    Kaspars Dimiters
    11.jūlijs 2009



    2010-07-26 | Komentāri (8)

    Jānis Sils, bardregejs «Klusēšanas zelts»

    Attēlā divi Bardu skolas audzēkņi nodarbības laikā: Jānis Sils – stāvus ar nazīti, Ivo Rubīns – pusguļus ar nūju. Tā gani ir Tuvcīņas skolas nodarbība un gan Jānis, gan Ivo ir šīs cīņas instruktori. Jānis spēlē ģitāru, Ivo – ģitāru un pašdarinātu kokli.

    Klusiņām, ne pārāk afišēti un arī ne pārāk disciplinēti no manas puses, sirdī dziļi gribētais, proti, Bardu skola, pa mazītiņam ienākas. Sākumā mēģinājām tikties regulāri. Ne īsti kādi mūziķi vai dzejdari, vairāk pat patriotiski kaušļi. Taču bez kaušļa vai Dieva heralda sindroma par bardu kļūt nemaz nevar. Kur nu vēl iegūt reizēm drillēto apzīmējumu “sociālais bards”. Protams, ka tas viss ir galīgi aptuveni, jo pamatā jau tomēr jāizkūņojas ļoooti nemierīgam un līdz neapturamai asiņošanai uzplēsatam dzejniekam, kas pēc tam štimmē sevi ieskaņot kādas piemērotas nošu lavīnas straumē. Man tas izdevās ar ģitāras airi rokās. Nu tas izdevies arī manam pirmajam čaklākajam bardskolniekam Jānim Silam. Dziesmas “Klusēšans zelts” brīvā, pirmatnējā versija izskanēja jau agrāk. Tagad to visu salikām kopā pilnskanējumā. Manuprāt, sanāca sakarīgs bardregejs. Tāds ļoti vienkāršs, taču ar poētisku tetovējumu rotātas dūres mājieniem, kas, iespējams, mazāk šķel žokļus, bet vairāk trauc vienatnē par bojāejošajiem savējiem noraudātās asaras. Esmu pateicīgs, ka kaut kas tāds mums galu galā tomēr izdevās. Tik grūti šis bardiskum asnojas mūsu tautiņā, kas pēdējās dekādēs indēta ar šlāgergāzētājiem vai līdz pašpietiekamības ilūzijai pieskandināt ar folkloras virzienā austiem sauļup dziesmojumiem. Bet nu, Jāni, labāk nodziedi mums to kopā darināto jauno gabalu. Teksts un melodijas straume – Jāņa. Aranžējuma stellēs sēdēju es :)









    Ja kādam problēmas ar atskaņotāju, dziesma novelkama ŠEIT.


    www.blogs.krustaskola.lv

    2010-07-02 | Komentāri (13)

    Par labu Latviju vai par sātana bībeli?

    http://blogs.krustaskola.lv/wp-content/uploads/Par-kantainu-Latviju.jpgNils Sakss kopš 15 gadu vecuma tulkoja un 2008.gada Kristus piedzimšanas svētkos klubā “Melnā piektdiena” prezentēja Antona Laveja “Sātana bībeli”. Šim mērķim N.Sakss izveidoja pat speciālu izdevniecību “Severīns”, piesakot, ka plāno tās paspārnē izdot vēl “savu tēmu” grāmatas par pedofiliju un holokaustu (ŠEIT).


    Kristiešu denomināciju vadītāji par šo Latvijas sabiedrībai ar “Sātana bībeles” izdošanu nodarīto ļaunumu klusēja un klusē joprojām. Mēmi paliek arī šo denomināciju vadītāju ganāmie locekļi. Es tomēr nespēju palikt mēms un savā blogā uz šo Latvijas kristiešu piesmiešanu reaģēju (ŠEIT). Par cēloņiem un sekām arī nācās liecināt (ŠEIT).


    Apvienības Par Labu Latviju pamatu pamats ir Latvijas Pirmās Partijas kā “mācītāju” partijas parādīšanās uz politiskās skatuves. Šo partiju atbalstīju arī es un mana ģimene. Par tās līderi toreiz kļuva mana dēla krusttēvs mācītājs Ēriks Jēkabsons. Kopā ar LPP reklāmas kampaņas veidotāju Ēriku Stendzenieku strādājām pie reklāmām. Partija sevi pozicionēja kā kristīgu, uz Bībeles morāles pamatotu (LPP dibināta uz Jaunās kristīgās partijas bāzes).


    2010.gada 14.jūnijā N.Sakss oficiāli kļuva par politiskās apvienības Par Labu Latviju (PLL) portāla redaktoru. 17.jūnijā pēkšņā nāvē mira šīs apvienības idejas tēvs un, kā izteicās paši apvienības ļaudis, šīs idejas “motors” Georgs Lansmanis.


    N.Sakss PLL portāla redaktora slejā raksta: “Šeit būs stingri subjektīvs, reizēm pat neiecietīgs viedoklis – konservatīvs, labēji noskaņots, Vakareiropas vērtībās un katoļticībā (kurai esmu piederīgs kopš divdesmit gadu vecuma) sakņots skatījums uz dzīvi mums apkārt.”


    Vai cilvēks, kas atļāvies gandrīz pusi savas dzīves tulkot sātana rakstus, var sevi dēvēt par “katoli”? Atbildes nav, jo Latvijas katoļi klusē. Vai LPP, kas dibināta uz Dieva bībeles pamatvērtībām, var sadzīvot ar Sātana bībeles tulka “radošo” klātbūtni labās Latvijas veidošanā? Arī LPP klusē.


    Pat ja N.Saksa dzīvē un dvēselē notikušas intīmas un vien Dievam zināmas metamorfozes Dieva bībeles virzienā, sātana rakstu tulkošana un izdošana tomēr nekļūst par viņa intīmu vai privātu grēku, kad pietiek ar intīmu vai privātu nožēlu. Tas ir smags, publisks un morāls noziegums pret tūkstošiem cilvēku dvēseļu.


    Lai arī bieži un sīvi konfliktējām, Ēriku Stendzenieku redzēju kā vienu no saviem nedaudzajiem draugiem. Taču pēc šīs atbildes sapratu, ka viņš PLL shēmā ir gatavs kalpot diviem kungiem – “mācītājpartijas” bibliskajam un N.Saksa sātaniskajā tulkojumā “pagodinātajam”. Ērika atbilde bija šāda: “Ja man jāizvēlas starp Pujata tēzēm un Nila Saksa tēzēm, es simtreiz labāk sevi redzu ar Nilu Saksu, nekā ar Pujatu.”


    Vai viss “kristīgums” degradēts līdz nullei? “Mācītājpartijas” pāris ierindā palikušie mācītāji klusē.


    Latvijas kristieši! Diviem kungiem kalpot nevar. Kristus sātanu nosaucis par “slepkavu un melu tēvu”.


    Kaspars Dimiters
    28.06.2010
    Rīgā, Pārdaugavā


    www.blogs.krustaskola.lv

    2010-06-28 | Komentāri (16)

    Sieviete! Pirms nogalini... ieklausies sirdspukstos!



    Lasu un izlasu – morāli nekrozās ideoloģijas kalambūrs: “Deputātu ierosmi cīņā pret abortiem uzskata par sadismu pret sievieti.” Maigi sakot, vāks. Dažas drosmīgas un vēl sirdsapziņu nenogalinājušas dāmas aicina mātēm apjēgt, ka abortēšanas nāves sodam nolemtie jau ir dzīvas būtnes ar dzīvām sirdīm, taču kādas citas dāmas, kas savas sirdsapziņas jau paguvušas nogalināt, to uzskata par “sadismu pret sievieti”.


    No turpat zemāk lasāmās statistikas izsecināju, ka vidējais rādītājs šim abortu genocīdam ir šāds: 20 gadu laikā no morālās atbildības aizvien brīvākajā Latvijā kopumā nogalināti 160 000 Latvijas māšu miesās iemitušu potenciālo Latvijas cilvēku.


    2010-06-21 | Komentāri (60)

    Nekanonizētie Latvijas mocekļi


    Jau pagājušajā rudenī pieteicu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”...


    Pieciem zemnīcas bērniem klātesot manas grāmatas "Sirds pasaka" vēršanas vakarā, jau pieteicu jauno grāmatu par bērnību izsūtījumā Sibīrijā, jo mani vecvecāki ar bērniem tika izvesti no Latvijas 1949.gadā 25.marta rītā un Omskas apgabalā pavadīja septiņus gadus. Septiņus bērnības un izsalkuma gadus. Toreiz, piesakot grāmatu, es pati nebūt necerēju, ka pēc deviņiem mēnešiem jau grāmatu turēšu rokās. Bet tā nu sanāca, ka Ventspils rakstnieku māja spēji uzaicināja un es piekritu. Paņēmu līdzi arī to bildīti, kur pie zemnīcas stāv mani radinieki, tikko ievesti Sibīrijā. Tā nu Ventspilī ilgi, ilgi skatījos uz šo bildīti, tad sāku raudāt un pēc tam rakstīt.


    Iedvesma atnāca


    Ar šo grāmatu man ir kā ar dzejoli. Un ar dzejoļiem ir tā – ienāk prātā viena rindiņa, otra un tad jau kā pavediens šķetinās tālāk un aizved tur, kur tikai ar intelektu nevar tikt. Rakstīt dzeju, tas nozīmē „noredzēt”... atklāt. Atminēt. Manā gadījumā... Es jau nebiju tajā zemnīcā par kuru rakstu... Es jau reizē ar Irēnu neraudāju par izlieto pienu, ar savu mammu reizē nestigu dubļos, ar Annu, savu vecmāmiņu, nenesu Ziemassvētku jēru. Bet caur iedvesmu es esmu klāt. Un es varu pateikt. Man pat liekas, ka diezgan precīzi. Esmu šo grāmatu definējusi kā „atmiņu tēlojumu”. Definīcija ir mazliet provokatīva, jo kā es varu attēlot to, kur nebiju klāt? Iztēloties varu. Rakstīt teju vai dzejas formā varu. Klusībā saucu šo grāmatu par poēmu prozā. Kaut gan tādas „poēmas prozā” jau nav. Ir - dzejproza. Bet man šī grāmata liekas viens garš „gandrīz dzejolis”. Tāda smeldzīga dziesma par septiņiem bērnības gadiem. Vēl ir arī viena lieta, kāpēc uzdrīkstējos rakstīt no šīs „es” personas – reizēm mammas, reizēm vecmāmiņas vārdā. Tās ir asinis. To arī rakstu pēcvārdā. Citēju Veco Derību, Mozus grāmatu, kur teikts „dvēsele mīt asinīs.” Un es taču esmu no mammas, vecmāmiņas asinīm. Asinis ir kā matrica, kas nes paaudžu kodu. Tāpēc mums, latviešiem, paslēpties no sevis neizdosies.


    Vai slēpjamies


    Vidusskolnieks domā, ka izsūtīšanas uz viņu personīgi un konkrēti neattiecas. Piemēram, savai draudzenei stāstot par savu jauno grāmatu, par to, ka Sibīriju mans vectēvs ar bērniem nopelnīja tikai ar to, ka viņam piederēja 80 hektāri zemes, tad mana draudzene izbrīnījās un teica: „Kā? Manam vectēvam bija 100 hektāri, bet viņu neizsūtīja. Būs jāpajautā, kāpēc.”


    Divreiz gadā, deportāciju piemiņas dienā, kad uz karoga tiek izkārtas sēru lentītes, diemžēl daudzi pat nezin kāpēc un tikai neitrāli nolūkojas, kā bariņš vecu cilvēku ar patētiskām runām pulcējas pie Brīvības pieminekļa. Kādam šis skats vieš žēlumu un neērtības sajūtu, tie jaunie novēršas. Par to smago jau negribas domāt. Bet vajag. Mēs esam padomijas produkti, un nu jau arī kapitālisma. Deportācijas bija komunisma sirpis pie tautas saknēm. Un es, skatoties uz zemnīcu, pret kuru atslējies mans vectēvs, saprotu, ka man atslieties pret lielveikala durvīm ir necienīgi. Ja nav sakņu, nav identitātes, nav tās skandētās nacionālās pašapziņas. Es tikai ļoti ilgi – grāmatas garumā, kamēr to rakstīju, esmu... nu ne jau sākusi lepoties, bet apzināties un cienīt. Jo viņi necilvēcīgos apstākļos iznesa cilvēcību, mēs viltus pārpilnībā esam to zaudējuši.


    Gribu uzsvērt to, ka jāskatās kopsakarībās. Gleznojot ir viens tāds brīdis, kad jau strādā pie detaļām, strādā un strādā, tad ir ļoti viegli gleznu sabojāt, samocīt, sammuļāt, jo vairs neredzi kontekstu. Tad sevi jāpiespiež atkāpties un palūkoties „kā no malas”, uz kopumu. Mēs taču, latvieši, esam brīnums. Viena no senākajām indoeiropiešu valodām, 700 gadus dzimtbūšana, 50 padomju režīma, un tomēr vēl runājam latviski. Tāpēc atbilde uz jautājumu, kāpēc man būtu jādomā par deportācijām, ir gaužām vienkārša. Tāpēc, ka Latvija un, mēs latvieši, ejam bojā. Doportācijas tieši vai netieši ir skārušas katru ģimeni. Tie ir mūsu varoņi. Ja viņi varēja izturēt, tad mēs? Mēs nedrīkstam viņus nodot. Es nepārteicos – nevis nodot viņu piemiņu, bet viņus pašus! Mēs, kas esam cēlušies no viņiem, taču negribam nodot paši sevi. Diez vai tagad es varēšu pateikt labāk, kā rakstīju grāmatā, jo arī tāda veida pārdomas atmiņu tēlojumā ievītas. Grāmata līdz tam aizved, lai vairs nav kauns vienā teikumā pateikt „mīlestība” un „Latvija”.


    14.jūnijā grāmatas atklāšana


    Grāmata bija iecerēta jau 25.martā, jo arī mana ģimene ir starp tiem 42 000 izvesto. Tomēr ne viss notiek tā, kā vēlamies. Tas, ka grāmata tomēr IR, ir brīnums. Jo vēl tikai pirms nedēļas 7.jūnijā satikos ar Daini Liepiņu. Arī viņa ģimeni deportācijas skārušas īpaši smagi. Tēvs izvests abas reizes. Pirmajā reizē gadu vecs un tikai sešos gados sācis staigāt. Pateicoties Daiņa Liepiņa paša dzimtā pārdzīvotajai līdzjūtībai, manas dzimtas grāmata var piedzimt tieši 14.jūnijā 19.00 uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm.


    Šīs 14.jūnija izsūtīšanas ir īpaši traģiskas. Ne tikai tāpēc, ka deportētajiem klājās daudz grūtāk par 1949.gadā izsūtītajiem, bet tieši tāpēc, ka viss zied! Visa daba pirmsjāņu reibumā un arī cilvēks, dabas daļa. Bet te pēķšņi – aizved salā, badā, aukstumā, neziņā un izmisumā. Bet šodienas Latvijai mana grāmatas atvēršana piestāv. Viss zied, gavilē, bet katrā cilvēka dvēselē, ja ne izmisums, tad rūpes, rūgtums, neziņa. Un es ticu, ka mana grāmata lasītājiem var nest mierinājumu. Jo es rakstīju un raudāju. Un asaras citkārt ir kā lietus tuksnesī, tās noglāsta un atgriež dzīvē.


    Andra Manfelde
    14.06.2010


    www.blogs.krustaskola.lv

    2010-06-14 | Komentāri (1)

    Zemnīcas bērni uz Brīvības pakāpieniem


    Andras Manfeldes grāmatas


    «Zemnīcas Bērni» atvēršana


    uz Brīvības Pieminekļa kāpnītēm


    šodien 2010.gada 14.jūnijā 19.00


    2010.gadā 14. jūnijā katrs nams Latvijā izsūtītos godinās ar karogiem. Ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi.  Andra Manfelde pagodinājusi izsūtītos ar rakstīto vārdu, tāpēc Brīvības pieminekļa ēnā uz kāpnītēm 14.jūnijā plkst. 19.00 atvērs grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja 7 gadus.


    Redaktore Mārīte Skudra par grāmatu:


    "Sirsnīgs PalDievs, ka uzticēji izlasīt! Lasījās tik viegli, kaut rakstītajam tiešām ir asiņu, asaru un sviedru dzīvsvars. Esi uzrakstījusi tā, ka tas nenomāc, nesaspiež dvēseli kulakā, bet tiešām uzplaucē cerību, ka Dieva priekšā visi mūsu tautas nekanonizētie mocekļi ir dzīvāki par dzīvajiem!"


    Andra Manfelde
    andra.manfelde@gmail.com
    LMT - 26529190
    Tele2 - 27031290


    Vēl informācija par A.Manfeldes grāmatu manā blogā: www.blogs.krustaskola.lv

    2010-06-14 | Komentāri (0)

    Dieva čukstus pasaule nedzird

    Pārdomas pēc 2010.gada 6.jūnija Brazīlijas praida,
    kurā piedalījās 3,2 miljoni praideru


    Viltīgi par "brīvu" dēvētās rietumu pasaules ietvaros ir dzimusi un globāli solidarizējusies visu pasauli diskriminējoša kvazinācija - sodomīti.


    Tradicionālajām nācijām oponējošā sodomītu kvazinācija (turpmāk - SKN) ir kosmopolītiska un agresīva, tai nav savas valsts, savas valodas, sava nacionālā morāles kodeksa. Protams, cik seni ir grēcīgu deviāciju ieradumi, tikpat senas ir arī SKN ieražas, taču vēsturiski tie nekad nav pretendējuši uz tradicionālajām nācijām piederošo morāli, statusu vai rituāliem. Sodomīti visos laikos pastāvēja marginālās, paslepenās grupās, kas tika vajātas ne vairāk, kā no valdošām ideoloģijām atšķirīgu politisku vai reliģisku uzskatu ļaudis, pat ievērojami mazāk, jo vienmēr bijuši cieši saistīti ar valdošo aprindu eliti.


    SKN melo


    Pēdējās dekādēs SKN sākusi atklātu un aktīvu uzbrukumu tradicionālo nāciju morālei, priekšstatiem un ieražām. SKN pasludina sevi par "sekulāru" sabiedrības daļu ("Homofobija nogalina! Par sekulāru valsti!" - 2008.gada Brazīlijas Praida lozungs), taču savas korekcijas uzurpē pat reliģijām. Ar sekulāras politikas un ideoloģiski ietekmētas likumdošanas paņēmieniem SKN iejaucas no sekulāras valsts iekārtas šķirto reliģiju suverēnajā zonā, pat dogmatiskā līmenī redefinējot sakrālus tekstus un to kanonisko traktējumu. Par "diskriminējošu" tiek  pasludināts pirms un pēc mūsu ēras laika praviešu vai reliģiju dibinātāju sludinātais. (LU teoloģijas fakultāte ir spilgts piemērs šādas sekulāras, lasi - bezdievīgas, pseidoteoloģijas ambīcijām uz tradicionālās kristietības allaž vajātās Miesas uzparazitēt kaut ko par pašu Dievu "nevainīgāku", piem.,  lesbiešu "teoloģes" lesbiešu romānu "Insomnia".) Neradot savu, SKN deformē tradicionālās reliģijas, degradējot tās līdz savas deviatīvās apziņas sašaurinājumam.


    SKN devalvē un ietekmē


    SKN nav nekā sava, jo viss tradicionālais gadu tūkstošiem piederējis morāli normālām un vairoties spējīgām nācijām. SKN uzbrūk seno nāciju vērtību zonām un tās aplaupa - piesavinās jēdzienus un rituālus, kas saistīti ar "laulību", "ģimeni", "adopciju" u.tml. SKN piesavinājušies un degradējuši Svēto Rakstu varavīksnes simbolu, ar dievnamu logiem vai freskām līdz tam asociējamo mozaīku, jēdzienus "draudzība", "solidaritāte" u.tml.


    SKN, kā neviena cita sabiedrības grupa, demonstrē savai deviatīvajai antimorālei atbilstošas uzvedības un tieksmju performances, dēvējot tās par "lepnības gājieniem" (tradicionālajā kristietībā lepnība - visu grēku avots). Izmantojot sekulārās jeb bezdievīgās rietumu ideoloģijas radīto legalizētas nešķīstības atmosfēru, arī SKN dinamiski laužas publiskajā telpā, lai savas nešķīstības formām panāktu ne tikai līdzāspastāvēšanas statusu, bet padarītu tās par valsts likumdošanas atbalstītu dzīvesveidu, par šī atbalsta "cilvēcīgumu" atgādinot pārspīlēti un bieži.


    Mums, seksuāli dabiski attīstītajiem, nav citas planētas, uz kuru ar visu savu milleniumu vēsturi un dabiskajiem ieradumiem pārcelties. Mums nav citas publiskās zonas, kā vienīgā esošā - reāli un virtuāli koplietojamā. Sekulārisma un mūsu pašu samaitātības jau tā samaitāta, tā tomēr līdz šim tika veltīta salīdzinoši "dabiski" izvirtušajiem. Ar savai kvazinācijai raksturīgo un no tradicionālajām nācijām atšķirīgo ideoloģiju negrasīdamies pārcelties uz kādu norobežotu salu arhipelāgu, SKN ar pieaugošu sparu laužas koriģēt arī šo "normāli" izvirtušo heteroseksuāļu publisko zonu, pludinot tajā SKN samaitātībai atbilstošus tēlus, idejas, obligātos naratīvus.


    SKN = VDK


    No politiķiem SKN pieprasa pat rakstiski apliecinātus solījumus, ko līdz šim tādā veidā nav pieprasījusi neviena sabiedrības grupa. Pirms 2009.gada Eiroparlamenta vēlēšanām kandidējošajiem deputātiem bija jāparaksta specifisks ILGA–Europe solījums, ko lielākā daļa no tiem arī izdarīja (skat. ŠEIT ). SKN ar diktatūru uzraugiem raksturīgu slimīgu perfekcionismu veic publiskajā telpā izskanējušu viedokļu fiksēšanas un analīzes operācijas, grupējot sabiedrību sev labvēlīgajos un nelabvēlīgajos. Katra asāka kritika SKN virzienā tiek automātiski iegrāmatota sadaļās "homofobija", "naida runa", "diskriminācija" vai pakārtota zem līdzīgām šā brīža bezdievju "taisnīgumu" raksturojošām ideoloģiskām klišejām. (VDK izsekošanas lietu cienīgo pētījumu var aplūkot ŠEIT.)


    SKN ir praidu ekshibicionisti


    SKN piesavinās, koriģē un diktē "tiesības", kādas nekad nevienos laikos kaut kā īpaši nav piesavinājušies, koriģējuši un diktējuši par heteroseksuāļiem no SKN puses apsaukātie seksuāli dabiski attīstītie ļaudis. Seksuāli dabiski attīstītie ar savām ģimenēm nekad nav pulcējušies īpašām seksualitātes parādēm vai manifestācijām, lai pusizģērbti vai kaili dejotu, imitējot dzimumakta kustības, lai gorītu dekorētās priekšas vai pakaļas, lai savstarpēji publiski aplaizītos vai citādi maigotos. Lai gan SKN sludina "vienlīdzību" un vēlas "tās pašas" tiesības, kādas ir heteroseksuāļiem, ar savām publiskajām manifestācijām SKN apliecina, ka ir hipertrofētas un ačgārnas seksualitātes apsēsti ļaudis, kas savu apsēstību vēlas apliecināt masveidīga ekshibicionisma publiskos aktos.


    SKN samaitā bērnus


    Nespēdami radīt savu kultūru vai izglītības sistēmu, SKN laužas tradicionālās kultūras un izglītības sfērā, savas deviatīvās seksualitātes motīvus paģērot pieviest visu līmeņu kultūras un mācību programmām, sākot jau ar bērnu "izglītošanu". Piemērs - šī gada pasākums "Izlaid no skapja mammas!", kurā bērnus iepazīstināja ar nu jau katram bērnam potenciālo iespēju līdzās esošajam tētim ieraudzīt vēl vienu tēti vai līdzās esošajai mammai ieraudzīt vēl vienu mammu.


    SKN nav sekulāra kustība, bet kvazireliģija


    SKN veic apzinātu un visos politikās varas līmeņos atbalstītu uzbrukumu pasaules tradicionālo nāciju dzīvesveidam un uzskatiem. Ja SKN būtu tiešām sekulāra kustība, tradicionālo reliģiju zonā tā neiejauktos (īsta reliģija nav sekulāri koriģējama). SKN nav sekulāra kustība. Viņu reliģija ir "cilvēktiesības", kuru redefinēšanu un koriģēšanu tie totāli pārņēmuši savā ziņā. Tradicionālās jeb dievup vērstās reliģijās primārais ir pienākumi Dieva priekšā, nevis "tiesības" izdabāt grēcīgu cilvēku miesīgajām tieksmēm, paģērot to legalizāciju pat izmainītu reliģisku dogmu līmenī.


    Neviena sabiedrības grupa līdz šim nav spējusi panākt sev tādu aizstāvību no valsts un dažādu globālo ūniju puses, kā SKN, starptautisko cilvēktiesību sfēru padarot par savu globālo transreliģiju. Tūkstošgadēm pastāvējušās reliģijas tiek piespiestas pakļauties un pārkārtoties.


    SKN rasistiskie vaibsti


    Mēs vairs sen neesam akli, redzam un sajēdzam, ka sodomīti ir reāla, no visiem skapjiem izlaista sabiedrības daļa, kurai, protams, šajā pasaulē ir tiesības pretendēt arī uz savām tiesībām. Taču, ja tas notiek, aizvien plašākajos un aizvien lielāku valsts varas atbalstu gūstošajos praidos bradājot pār tradicionālo nāciju bojāejai savervēto un savaldzināto bērnu dvēseļu līķiem, te jau parādās rasisma vaibsti.


    Neviena nācija pasaulē, ne pirms, ne pēc Hitlera, tādā mērogā nav "drāzusi" un tik koši ņirgājusies par pārējo pasauli, kā to dara sodomītu kvazinācija. Turklāt, bez kādiem pienākumiem pret tiem, kas par savām tiesībām nekādā formā pacīnīties nav spējuši un nespēs. Kaut vai kopš pērnā decembra trīskārt augusī bezdarbnieku fronte vai bomžu armija.


    Kāpēc par reāli diskriminēto, izstumto un pat valsts varas līmenī ciniski pazemoto tūkstošu tiesībām praidus nerīko nedz pazemotie paši, nedz kādas citas sabiedrības grupas?  Tāpēc, ka SKN "cilvēktiesības" necilvēcīgi skaļi un bezkaunīgi liek paģērēt viņu neremdināmo tieksmju sātaniskā iedvesma. Par cilvēku pienākumiem pret saviem pazemotajiem līdzcilvēkiem dvēselēs čukst Dievs.


    Dieva čukstus šī pasaule vairs nedzird.


    Kaspars Dimiters
    07.06.2010


    www.blogs.krustaskola.lv


    __________________________
    Brazīlijas praida "nevainīgās" liecības:


    http://www.youtube.com/watch?v=53D-aNc2PFE
    http://www.youtube.com/watch?v=wj78pOPqkxQ
    http://www.youtube.com/watch?v=Sk7S_1zNxQI
    http://www.youtube.com/watch?v=hCihFSMGFyg
    http://www.youtube.com/watch?v=6DGOfSKen-Q

    2010-06-07 | Komentāri (16)

    Latvijas amputācija

    Steidzamības kārtā sabīdīju vēl vienu posterbalādi. Jo viss notiek ar paātrinājumu. Pārliecības deldējas, sintezējas vislielāko pretrunu koalīcijās. Taču valsts vadītāji svinīgi turpina imitēt NATOrālu mieru. Bet ļaudis noskumst vairāk un vairāk. Neziņa, apātija, izmisums, nepiedzīvotas skumjas un smeldze par pazaudēto valsti, latviskas Latvijas cerībām, suverēnu saimniekošanu savā zemē – tas viss pačab un pār irstošo sapņu sakaltušajām lapām brien bezdzimuma Eiroamēbu smalkie diktatoru apavi, šņirkstēdami latviešu valodā.

    Ir jārunā, kas uz sirds. Ir jābrēc, lai jūsu vietā nebrēktu akmeņi. Vēl ir dots mazs, ļoti mazs laiks. Pēc tam jūsu pārliecība un tās apliecināšana tiks definēta kā “naida runa” un ar policejiskas Eiroimpērijas represīvajiem līdzekļiem aizliegta, apkarota. Viss, kas jums bijis svēts, dārgs, kā latvietim vai vienkārši sirdsapziņas cilvēkam nozīmīgs, kļūs par dažādu deviāciju apsēstām minoritātēm bīstamiem aizspriedumiem. Jo karstāk mīlēsiet savu zemi, latvisko, svēto, jo bīstamāks ienaidnieks kļūsiet sistēmai, kas ik dienas pieņemas spēkā.










    Kaspars Dimiters
    27.05.2010

    2010-05-28 | Komentāri (20)

    „Kamene” video salonā

    Pateicoties Dievam, vistuvākajiem un draugiem, "Kamene ledus balonā" pacēlusies padebešos. Ka tas noticis, jau zināms. Taču, kā tas noticis, daudziem zinātniekiem joprojām ir noslēpums. Kaut šai mikroskoiskajā apjomā to lai palīdz atklāt jaunā albuma vēršanas saviesību manis paša sastiķētās 10 videominūtes. Sirds dziļš palDievs tradīciju kopai "Pērkonieši", kas ar saviem dziedājumiem darīja gaišāku Kamenes sasildīto vakaru.










    Dziesminieks Kaspars Dimiters
    25.05.2010, Āgenskalnā

    2010-05-25 | Komentāri (20)

    Ielūgums uz mana jaunā albuma vēršanu

    Lai noklausītos jaunā albuma dziesmas, spied te - LAI SKAN!












    Ielūdzu uz sava jaunā albuma "Kamene ledus balonā" atvēršanas saviesībām sava studijas mitekļa pagalmā, Pārdaugavas republikā, Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa ielā 23 - pagalmā, kuru savulaik pēdoja Krišjānis Barons ("kaut kur ap Māras dīķi"). Kopā iekodīsim, kopā paklausīsimies. Vārdu sakot, š.g. 20.maijā, sākot no kādiem 7 (19) vakarā, pabūsim kopā.


    Dziesminieks Kaspars Dimiters 13.maijā, 2010.gadā



    2010-05-13 | Komentāri (13)

    Demokrātija ir diktatūra






    Audio:












    Ja kādā brauzerī nerādās audio playeris, plakātbalādes saite te:


    http://blogs.krustaskola.lv/audio/Demokratija_ir_Diktatura.mp3

    2010-05-08 | Komentāri (12)

    Klusēšana dziesmā









    Video redzama manu lauku viena no ēkām - vecākā koka skola Vidzemē, kas vēl daļēji turas savās senajās sienās. Skolai ir vairāk gadu, kā Kaudzīšu mājām. Kad pirmo reizi pirms 25 gadiem to iegādāju, saimnieki vēl sameklēja veco skolas zvaniņu un atslēgu saišķi no visām skolas durtiņām. Senās sienas uz mani runā visus šos gadus. Arī pirms pāris dienām, kad sabiju laukos, tās runāja atkal. Par visu, uz ko tik grūti cerējām, taču ko tik viegli zaudējām. Un tomēr - ticu, ka vismaz daži (tu, viņš, viņi, es...) saņemsimies, sasparosimies un, par spīti idzīvošanai galīgi nesvarīgajām domstarpībām, uzspridzināsim sevī to ledu, ar ko aizsalušas īsta, dzīva un apliecinoši darbīga patriotisma Daugaviņas mūsos.



    klusēšana dziesmā


    neelpo, pietiek - jau pasaule  tukša
    no karogiem krāsa skalojas sārta
    neej vairs lūgties pie valdības rukša
    aizej pie balgas vai turp, kur vēl bārta

    velti te karot un stulbi krist kaujā
    nav tādu ieroču, nav tāda pulka
    kurā lai ļautu sirdij iet straujāk
    kurā mēs saprastos paši, bez tulka


    ir jau mums bērni - tu pareizi saki
    ir vēl dēļ kā to sistēmu ārdīt
    bet zeme nav mūsu, paši kā vraki,
    vienmēr viens otru gatavi spārdīt

    nopūsties gribas tā, ka lūzt priedes
    tā, ka brūk nami pār vampīru galvām
    nolaupīt bānīti, samontēt sliedes
    aizplēst pie rucavām, bārtām un balgām

    tomēr es nekaušos, klusēšu dziesmās
    klusēšu tā, kā kodola lādiņš
    būšu klāt brīvē, būšu klāt briesmās
    būšu gan ozols, gan saksaula stādiņš

    protams, tie vārdi - maz tajos jaudas
    akli kā kurmji bet saucamies "vaļi"
    trencamies barā pēc naudas, pēc baudas
    dzīvojam melni bet sakām, ka zaļi

    saplaukšu skrejlapās, ozolu ziedos
    noliekšos, tiekšos, lai būtu jums blaku
    grēku man daudz, bet ticu - Dievs piedos
    ja vajadzēs tuksnesī izrakšu aku

    Kaspars Dimiters - 2010
    No albuma "Kamene ledus balonā"

    2010-05-07 | Komentāri (0)

    Uzvaras plauksta bez zīdaiņa

    Pamanījis, kā Latvijas daba gatavojas atzīmēt 8. un 9.maiju Latvijā (skat.ŠEIT), atmiņā atausa kāds stāsts iz manas ģimenes arhīva.

    Jau tuvu savas dzīves izskaņai man tētis ārstējās "Linezera" slimnīcā. Kopā ar viņu palātā vēl bija tēlnieks Ļevs Bukovskis, kas ir gan Salaspils memoriāla, gan Uzvaras pieminekļa tēlu autors. Šī saruna ar manu tēvu bija viena no pēdējām sarunām viņa mūžā. Drīz pēc tam, kad tētis jau bija atgriezies mājās, uzzinājām, ka Ļ.Bukovskis miris.

    Savulaik pat Florencē studējušais mākslinieks tētim pastāstīja kādu amizantu Uzvaras pieminekļa veidošanas niansi. Sievietes tēls ar gaisā augsti paceltu un īpašā žestā sastingušu plaukstu sveic ar uzvaru mājup atgriezušos karavīrus. Ja pievērš uzmanību, plauksta pozicionēta tā, it kā tā kaut ko paceltu turētu. Izrādās, ka sākotnējā projekta variantā, kas tika akceptēts un jau darināts, šajā plaukstā bija paredzēts ievietot zīdaini - nākamās paaudzes simbolu, kam uzvara pār fašismu devusi dzīvības cerību. Taču tad kāds no sistēmas kultūras uzraugiem pamatoti nobažījies: kas gan ir šī zīdaiņa tēvs, ar ko šī sieviete sveic karavīrus, kas atgriežas no vairāku gadu prombūtnes? Loģiskākā atbilde visiem esot bijusi, ka kāds no vācu karavīriem, kas veselus četrus gadus saimniekoja Latvijā. Zīdaini, protams, no kopējā ansambļa izsvītroja, sievietes rokai dīvainajā plaukstas pozicionējumā paliekot nemainīgai, tikai tukšai. Arī simboliski - kā latviešiem, tā krieviem. Jo izmirstam samērā solidāri.

    Pieminekļa "iedarbināšana" 1985.gadā sakrita ar "perestroikas" aktivizēšanos. To neuzcēla nedz Staļina, nedz Hruščova, nedz Brežņeva laikos. Memoriāls gribot negribot sanācis kā būvēts "par godu" padomju režīma četrdesmitgadei Latvijā. Lai kā mēģinu 9.maija sakarā ģenerētos starpnacionālos konfliktus sevī neatbalsot, konkrētais piemineklis nekādi nesanāk cieņpilnu attieksmi pret hitleriskās armijas sakāvējiem stimulējošs.

    Taču no šī pieminekļa ir arī ieguvums. Atceramies taču, kad kāds ievērojams latviešu spēļu eļļu darbinātājs ļoti cīnījās, lai Uzvaras laukumu vismaz daļēji pārvērstu par spēļu kvartālu. Akmens karavīri Rīgu no tā pasargāja.

    Es to novērtēju īpaši, ar velosipēdu vai skritulenēm tā pakājes asfaltētos celiņus izriņķodams.

    Kaspars Dimiters

    6.maijā, 2010.gadā

    2010-05-06 | Komentāri (4)

    Nešauj pa savējiem (repojamā balāde)

     



     









    (Repojamais teksts zem nedzejas tekstpalaga)


    «Nešauj pa savējiem» ir liecība tam, cik ļoti man vairs negribas dedzināt savu laiku publicistiska tipa tekstu bīdīšanai. Cik to nav sabīdīts un cik to vēl aizgūtnēm nesabīdīs. Rezultāts nekāds. No izdabāšanas mēdiju kursa pasūtītājiem nodullusī avīžniecība, pat ar visu tēlaini daudzveidīgāko izskatu viruālajos žurnālos, vienalga nepanāk neko, tikai atgremo un atgremo jau 20 gados tūkstoškārt apēsto. Valoda kļuvusi slīpētāka, jā. Taču pr'škam? Lai to pašu neko pateiktu profesionālāk? Protams, var jau. Tomēr t

    ad labāk atgriezties pie vecās labās dzejas formām.


    Eirovīzijas standartu izkastrētā latviešu estrāde arī vairs nesēj neko. Nav dziesmu satura, tas pats avīžu nekas, tikai ar atskaņām. Nevelk neviens no masām apēšanai garnētajiem. Pat Aišu kaut kā mēģina nomuļļāt, jo nav jau tādu, kas viņas harizmas matricai spētu radīt atbilstošas dziesmas. Vienīgie, kas ne tikai Latvijā, bet vispirms jau pasaulē sāka vicināt pavisam citu kodu tekstu palagu karogus savai revolūcijai, bija reperi, hip hoperi. Saturā reāli tika ielauzta dzīve, sociālā saikne dzejai ar laiku, ko pārdzīvo cilvēks. Popsas obligāto melodiju marmelāžstandaru pāršķebināti vēl FM hītu nenojucinātie ausu gliemežnīcu kausiņiem aizgūtnē sāka dzert reperu svaigo ūdeni. Arī es. Ne visu, protams, saprazdams.


    Aizvakar tīmeklī noskatījos LNT nedēļas ziņas. Arī kādas krievu ziņas. Knapi spēju visu to noskatīties līdz galam, jo likās, ka plēšas ribas, lai sirds izsprāgtu no krūšu kurvja un kā Eyjafjallajokull vulkāns gāztu debesīs sāpju un dusmu izdedžus. Ko rakstīt? Ko un kā vēl pie visa jau dekādēm sacītā piesacīt klāt? Neko. Nav vairs jaunu vārdu, tikai tie paši vecie. Piesēdos pie klabinatora un vienā elpā izstūmu savus karsots izdedžus uz ekrāna. Ar otru elpu atrāvu vaļā Mac Logic Pro un sabīdīju 'gruzona muzonam' mugurkaulu. Neesmu reperis, nekad neesmu mēģinājis viņu zōnā ielauzties. Tomēr vakar neizturēju, ielauzos. Te rezultāts.


    Bet, pavisam īsāk sakot, tie, kas gatavojas vēlēt arī nākamajās vēlēšanās, būs pielīdzināmi karavīriem, kas šauj uz savējiem. Tie, kas nākamajām vēlēšanām gatavojas kā kategoriski nevēlētāji, tikai tie var cerēt uz kādām pārmaiņām sevī, savos domubiedros un... ar laiku arī savas valsts dzīvē.



    Nešauj pa savējiem


    viņi izlikās par savējiem - viņu runa bija tāda
    bet šodien jau smīn kad barikāžu foto rāda
    visus gadus ar viltu un netaisnību valda
    kā reiz cietumos zeki kas pie pirmā galda


    viņiem ir savi suņi, kas tiem kājas laiza
    pārējie var kaut nosprāgt - lai suņiem vien maize
    varas partijas visas, viņu līdēju svītas
    visa valdošā kliķe ir savtīgi parazīti


    viņi melo un melos, kamēr pie siles un dzīvi
    ar glumajiem mēs nekad te nebūsim brīvi
    daži atzīstas šmigā: es jau muļķi tik dzenu
    jā, pār tautas līķi, taču par pieklājīgu cenu


    viņi ir tāda suga, ko nav iespējams mainīt
    ja viņi būtu kucēni, varētu slīcināt spainī
    viņus sargā ar ieročiem, tiem armija klausa
    nav asaru, ko raudāt, arī mute izbļauta sausa


    drīz smadzenes skalos jaunas vēlēšanas
    viņi diedelēs pēdējo no pusdzīvās tautas manas
    ja skaļi tos pasūtīs, piesauks krievu tankus -
    viņi, kas nozaga Latviju caur rietumu bankām


    viņiem vienalga, kam kalpot, kurā pakaļā ielīst
    viņu daba ir tāda - tikai pielīst un pielīst
    viņi smīkņā un ņirgājas gan kadrā gan kuluāros
    par visiem, kas protestē - arī par mani, kas te vāros


    netici ne vārdam, ko viņu mutes dvesīs
    viņi būs kopā ar tautu, kad to zārkā nesīs
    divu dekāžu laikā ar varas politiku ļaunu
    viņi panāca to, ka pat bērnos nodzēsa kaunu


    lai to vietā nenāktu jaunie ar godīgu sirdi
    tu, kam šogad 18 - tu nedrīksti tā, vai dzirdi?
    Latvijai vāks - dēļ visiem tiem, kas klusē
    dēļ papiem un mammām, kas saeimā tusē


    lai viņi rīko un piķo tizlās kampaņas skaļas
    tev, kam šogad ir 18, lai nav pie tām daļas
    novērsies pilnīgi, paaudzies lai tos gāztu
    lai palīdzētu tautai, ne kā viņi - lai tikai to drāztu


    nebalso, novērsies, iegāz tos
    Latvija ir pakāsta... bļāviens!
    balsot par veco sistēmu -
    tas ir pa savējiem šāviens


    Kaspars Dimiters
    Āgenskalnā 19.04.2010


     

    2010-04-21 | Komentāri (40)

    Andra Manfelde: Madam Pi Pī

     


    Ceļojuma apraksts, kurā stāstīts par to, kā es ciemojos Briselē pie eirokrātes, klausījos kā spēlē suvenīrs, ēdu kreisās varžu kājiņas, dabūju urīnšoku un atgriezos Katiņas miglā.


    Rakstniece Andra Manfelde


    Man patīk lidostas un neredzētas pilsētas, tāpēc ja mani aicina, es uzreiz skrienu. Pasu galdā man paziņoja, ka pase ir nederīga, jo lapā, kur atzīmēts „bērni/children” es ar lepnumu un lodīšu pildspalvu biju ierakstījusi savas meitas vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Tā kā Latvija ir Eiropas nomale, lidostā apčamdīja mani pašu, jo pīkstēja krelles, bet pasi neaiztika. To, kā gan cilvēks iemācījies noturēties gaisā, es nekādi nevaru saprast. Lidojot man patīk skatīties lejā un redzēt kā pamazām zūd dzimtā un tuvojas nezināmā zeme. Prātot, vai tik tur lejā nav Venta, vai tik nav Daugava. Iegrimt mākoņu priekškarā un attapties lietainā Beļģijas dienā.


    Pirmais, ko pamanu ir „lielkaulu” zirdziņi. Zemi, garām krēpēm, platām krēpjainām kājām. Vēl pamanu kapus. Tajos nav koku, vien kapa plāksnes no pelēka smilšakmens un pulēta granīta, cieši cita pie citas. Mirušie nav tik ļoti izpletušies kā Latvijā, jo te taču pat dzīviem nav vietas. Briselē jūgendstils sarāvies kā pārmazgāts džemperis. A.K.* saka – „rūķu jūgenstils”. Neredzami dārzi iekšpagalmos un pavisam maziņš pie Eiroparlamenta ēkas. Šķiet ziedošais ķiršu koks izkāpis tieši no Van Goga gleznas un pavasara vējš mums zem kājām kaisa nevis ziedlapiņas, bet gan Ēdenes dārza atlūzas. Pārāk gan aizsapņoties nevar, jo Briselē parkos var kaut kur iekāpt. Beļģi ļoti iecienījuši šuneļus. Jau gadsimtiem ilgi, jau no Rubensa laikiem. Tādus mazus, ko pie mums būtu kauns pat ciemiņiem rādīt. Plušķus, krančus, kvankšķus, mopšus. Vaicāju A.K. kur briselieši liek suņus, kad tie nomirst. A.K. solās noskaidrot šo interesanto jautājumu, bet mēs izspriežam, ka droši vien kremē un novieto kādā speciālā urnā. Varbūt pat sekcijā izkārto mīluļu galeriju.


    Pirmajā vakarā mēs ejam uz blūza klubiņu, kur spēlē kubietis. Spēlē viņš profesionāli, bet ar tādu kā apnicīgu un garlaicīgu sejas izteiksmi. Viņam ir klasiskā blūzmeņu hūte. Līdzspēlējošo jauniešu bariņš cenšas vaiga sviedros. Tikai saksafonistam sanāk, jo redzams – viņam vienīgam nav vienalga. Paslepus pētu sa vecs nākušos briseliešus. Viņi sēž pie galdiņiem, pasūta ēdienu un ķiršu alu. Viena kundzīte izskatās kā no filmas „Titāniks”, nu tā, kas spēlēja Keitu Vinsletu vecumdienās. Tik savādi izklausās šie, bez dedzības izspēlētie salsas ritmi un kūtrie, paēdušie klausītāji. Vakaru glābj uzcirtusies mulate. Viņas mati ir kā stārķa ligzda no astoņdesmitajiem, milzīga auduma magnolija aiz auss un viņa kustās tā, kā tikai melnīgsnējās to prot. Dabiski un dzīvi. Laikam jau sievietei nav vienalga, kad viņa kāpj uz skatuves. Kaut vai tikai tāpēc, ka viņu uztrauc, cik skaista izskatīsies. Slavenais kubietis blakus tik krāšņajai partnerei izskatās kā no vaska. Man tā vien liekas, ka visu vakaru esmu klausījusies kā spēlē nevis cilvēks, bet suvenīrs.
    Ejam uz taizemiešu restorānu. Tur var dabūt varžu kājiņas. Nevaru laist tādu izdevību garām, būs Latvijā ko pastāstīt. „Ēdu varžu kājiņas!” Vareni izklausās, vai ne? Atnes man uz salāta lapas čupiņu ar sīkām brūnganām kājiņām. Ar visiem iegurņiem. A.K. viebjas, jo tētis mācījis, ka vardītēm nedrīkst darīt pāri. Es droši vien izskatos pēc Gulivera, kas apēd savus draugus. Skrubinu kā vistu spārniņus, garšo mazliet pēc dūņām un zivs. Kaulu čupu apklāju ar salātu lapu, jo skats ir diezgan baismīgs. Droši vien tās bija „kreisās” Taizemiešu vardes, maksāja jau tikai 8 eiro.


    Garšīgi paēst, to tiešām te Briselē var. Austerēm nav sezona, toties dabūju zosu aknu pastēti ar sīpolu ievārījumu, marokāņu olīves un pildītos piparus, tradicionālo beļģu vafeli ar netradicionāli milzīgu putukrējuma čupu speciāli tūristiem. Vēl frī kartupeļus, bet par tiem vēlāk. Veikalos ir sieru, gaļas u.c. leiputriski stendi. Bet šitie beļģi jau lielveikalos neiepērkas. Ja pie mums ir lielveikalu kults, tad varētu teikt, ka beļģiem ir vēdera kults. Sestdienās viņi stāv rindās, jo tikai un vienīgi bodītēs var nopirkt to īsto ēdmaņu. Gaļas veikalā atsevišķi. Maizes atsevišķi. Zivju atsevišķi. Lielveikalos iepērkas tūristi, eirokrāti un apkalpojošais personāls – arābi un nēģeri (bet tādu vārdu skaļi nevar teikt, kaut gan „melnais” manām ausīm skan aizvainojošāk). Jā, iebraucēju šeit jau ir vairāk kā vietējo.


    Eirokrāti ir brīdināti un savu piederību, t.i. personālkarti, nedrīkst nēsāt virs virsdrēbēm. Jo kādu sievieti sadūra metro. Kādu vīrieti sadūra pie Eiroparlamenta. Uz kādām sliedēm atrada bumbu. Darbs ir bīstams, varbūt tāpēc tik labi maksā. Bet nauda pieradina. A.K. saka: „Viņiem jau nekas vairs neinteresē. Iekārtot dzīvokli, kaut kur paceļot.” Viņas darbabiedri no Latvijas īres līgumu slēguši uz desmit gadiem, lai arī darba līgums tik uz kādiem pieciem, laikam jau atpakaļ netaisās. Aizbrauc uz Latviju brīvdienās, jo nekas labs jau tai Latvijā nav, tik drūma gaisotne… A.K. saka, ja Latvijā viņa jebkuram draugam, pat paziņam varētu pateikt – „klau, es varu palikt pie tevis pa nakti?”, tad kaut ko tādu palūgt darba biedriem latviešiem te Briselē nav iespējams. Viņi palikuši tādi… neīsti? Nu gluži kā Holandes rozes. Skaistas, bet nesmaržo un tik pat kā nevīst.


    Ejot gar parku man A.K. saka, ka studentu tūristu ceļvedī rakstīts, ka naktīs te notiek geju sekss. Ejot gar Katrīnas baznīcu A.K. man saka, ka ceļvedī rakstīts, ka pie Katrīnas baznīcas ir īpaša vieta, kur pačurāt. Baznīcai virsū. Aiz koka aizslietņa viens vīrietis čurā. Esmu sašutusi, izbrīnījusies, noskumusi. A.K. saka, ka šī čurāšana, iespējams, radusies čurājošā puisīša iespaidā. Čurājošais zelta puisītis jau kļuvis par Briseles simbolu. Var nopirkt šokolādes – zilu, zaļu, rozā. Puisītis esot radies kā tāds avangards – alternatīva puritāniskajam konservatīvismam. Nākamajā dienā mēs norunājam satikties pie Katrīnas baznīcas. Man gribas ieiet iekšā. Man tā vien liekas, ka svētā jaunava Katrīna tur kaut kur stūrītī raud. Un es to noteikti sadzirdētu. Kā ūdens pakšķēšanu, kā bēdīga baloža dūdošanu, saplaisājuša zvana skaņas vai ērģeļu žēlabas, bet es netieku iekšā, baznīca ciet.


    Uz kāpnēm pulcējas jaunieši un netālu – bomži. Dzer, smejas, strīdas, viens guļ. Viņi mētā baltu lidojošo šķīvīti un liels, melns suns rej. Bomži tur pat nolikuši mantas un gānās. Pūš auksts vējš un lai nesasaltu ragā, es eju apkārt baznīcai. Tā ir no pelēka smilšakmens. Vietām mitrums kā lielas melnas aizkaru ķeskas nokarājas pār sākotnēji gaiši pelēkajiem mūriem. Tā vien liekas, ka visa baznīca no pašas augšas apčurāta. Kāds neredzams atmosfēras augonis pārsprādzis un aptraipījis. Altārtelpai pretī nosūbējuši velni ar āžu kājām un astēm. Vēl nav sezona un no ieplestajām rīklēm nešļācas strūklaku šķidrums, ko par ūdeni negribas dēvēt. Par godu man šodien aiz aizslietņa neviens nečurā. Varbūt Brīvības pieminekļa apčurātāji jau iezīmē teritoriju? Jo ja nav brīvības, tad kam tas simbols? Cik vēl konsilodējušies alu litri vajadzīgi, lai arī Latvijas granīts krāsotos melns? Cik dienas mums vēl atlikušas līdz brīdim, kad Mātes Latvijas galva pārvērtīsies nokožamā marcipāna suvenīrā. Secinu, ka esmu glābjoši konservatīva. Ūdens, ne mīzali, spēj šķīstīt. Arī Briselē reiz bija upe, tikai viens no karaļiem to 18.gs. lika aizbērt, jo tās krastos izplatījās slimības. Tagad ir tikai ielas un mašīnu upes. Metro iekšas kā pilsētas zarnas. Bet viens no Latvijas rakstniekiem reiz sacīja – „pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgas.”*


    A.K. Brisele apnikusi un brīvdienā braucam uz Antverpeni. Te ir kanāls, jūras tuvums, nav smoga. Ir viena no skaistākajām stacijām pasaulē un Rubensa māja. Ir Dievmāte uz katra stūra. Tiešām ēku stūros, aptuveni otrā stāva augstumā, it bieži var redzēt Dievmātes skulptūru ar Jēzus bērniņu rokās. Citkārt ar scepteri, citkārt ar krāsainu rožu vainagu un viena ar tik ļoti zeltītu princešu kroni galvā, ka liekas tas atņemts kādai McDonalda Bārbijai. Un tomēr. Viņa ir. Ir svētā Mise baznīcā. Ir kanālmala uz kura sēžam un ļaujamies, lai pavasara saule glāsta mūsu ziemeļnieku pieres un pretējā krasta papeles, kas ar katru minūti kļūst aiz vien zaļākas un zaļākas. Mums nav interneta un avīžu. Mēs esam kā parallēlajā laikā un nezinam, ka kaut kur citur pasaulē, cilvēku simtnieks caur egļu galotnēm šķērso visdārgāko no dimensijām – dzīvības. A.K. saloka papīra kuģīti un iemet ūdenī. Pēc brīža tieši tur, kur sēžam, pietauvojas īsts kuģis. Tā vien gribas pačamdīt, vai nav no papīra.


    Centrālajā laukumā tūristu ka biezs. Kāds sadzēries bomzis ģērbies spilgti violetā un „žogu” zaļajā. Sauc, sludina un klaigā vēl spilgtāk par papagailiskajām apģērba krāsām. Es neko nesaprotu, bet viņš tikai sauc un sauc, nevis ļauni, bet skaļi kā 21.gs. trubadūrs, kuram parastais metāla soliņš ir ēzeļa vietā. Satiekam vislaipnāko vafeļu pārdevēju. A.K. pastāsta par „madam pipī”, kas izgreznojusies ar zelta auskariem un ķēdēm strādā operā un ir vislaipnākā no vislaipnākajām. Viņai ir smaržas un viss, kas sievietēm intīmā brīdī var noderēt. Arī šokolādes pārdevēja ir laipna. Un frī kartupeļu pārdevējs ir skumjš. Jo ļoti, ļoti resns un ļoti jauns. Viņš tik tikko var izgrozīties starp leti un pannu. Man kauns uz viņu skatīties, jo man bail, ka viņš flāmiski nodomās – „redz, atkal jau viena domā, cik es resns.” Kad mēs ēdam beļģu izgudrojumu – kartupeļus frī, man jādomā par to, ka resnais pārdevējs jau gadiem ilgi vairs neēd tos sasodītos frī, bet vienalga ir tik milzīgs. Viņš gluži kā sūklis ik dienas piesūcas eļļas garaiņus. Varbūt kad vēlu vakarā iet uz mājām, aiz viņa paliek spīdīgi, eļļaini pēdu nospiedumi.


    Kāds vīrs atpakaļ atgāztu galvu gārdz uz soliņa. Kurpes noliktas blakus. Kad viņa galva uz brīdi nokarājas uz priekšu, var redzēt acis, pareizāk – acu ābolus, jo zīlītes skatās kaut kur tajā tumšajā elles naktī, kurā smird pēc spirta un nāves. Es zinu, cik viņam būs grūti, kad modīsies. Žēl viņus visus. Tā vien liekas, ka pati Dievmāte viņus žēlo. Un liek mums to redzēt. Tikmēr puķu pārdevēji iepako savas suvenīrpuķes furgonā un ūdeni no plastmasas vāzēm tā lietišķi gāž tieši mums virsū. Pilns furgons čaukstīgā papīrā ietītu čaukstīgu puķu. Dzīvas, bet nesmaržo. Noteikti ir kādas pazīmes, kas dzīvu cilvēku atšķir no suvenīra.


    Mājās braucu pavisam agrā rīta stundā. Nakts gaismas atspīd metāla kapotus un atgādina pulētās granīta virsmas. Autostāvietā mašīnas ir tik pat cieši sablīvētas kā kapos kopiņas. Viņi taupa zemi jau gadsimtiem ilgi. Atgriezusies lidostā zvanu: „Esmu mājās!” „Kur? Tukumā?” „Nu, nē taču, mājās – uz Latvijas zemes!”


    Autobusā man pretī sēž sieviete, kurai visa dzīve pagājusi Padomijas laikos. Arī viņa ir sūklis. Viņa ir plata un smaga, viņas sejas ovāls jau sen kā pārvērties četrstūrī. Zelta auskari, sakniebtas rozā lūpas, skaļa un dusmīga balss. Un es pirmo reizi saprotu, ka sociums atsājis rētas ne tikai ainavā, ne tikai valsts uzbūvē un struktūrā, bet galvenokārt – cilvēkā. Darot to bezgaumīgu un vulgāru. Israēls tuksnesī klejoja četrdesmit gadus, mums pagājusi vien puse. Varbūt labi, ka Latvija nav tik bagāta. No zelta tikai zvaigznes, nevis zelta teļš vai puisītis. Iebraucot Tukumā zvaigznes tik tuvu un to tik daudz, ka liekas, mūsu zeme noteikti ir tuvāk debesīm nekā Eiropas sirds. Tur pārāk bieži maldinošās lidmašīnu ugunis aizstājas zvaigznēm priekšā. Naktī iebraucot Ventspilī mani sagaida bieza, jo bieza migla. Redzu vien dažus soļus uz priekšu. Un tad es saprotu – tā ir Katiņas migla, kas nākamajā dienā karogus ietērps sērās.


    * dzejniece Agnese Krivade
    * rakstnieks Pāvils Rozītis


    Dzejniece Andra Manfelde


    13.04.10


    Galvgalī Pītera Brēgeļa Vecākā (1556/7) ar tinti uz papīra veidotais zīmējums “Lielas zivis ēd mazas zivis” (21,6 × 30,7 cm), kas glabājas Albertīnas Grafikas kolekcijā Vīnē.


     

    2010-04-15 | Komentāri (3)

    Jānis Rožkalns: Kam pieder Latvija?

    J.Rozkalns: Par to šodien nerunā ne Prezidents Zatlera kungs, ne G.Ulmanis,
    ne V.V.Freiberga, ne Saeima. Arī ne TB/LNNK, TP, JL, ZZS, LPP/LC.
    Neviens! Mēs nedrīkstam klusēt.
    Mums ir jāaizstāv sava zeme un latviešu tauta!










    2010-04-12 | Komentāri (27)

    senie laiki ir pienākuši

    teksts radies kā komentārs ar sodomas patriotiem
    kolaborēt sākušo nacionālistu teksta komentāriem


    sodomas patriotisma frontē ievilktā lv neko neredz, neko nesaprot, uzbudinoties tikai no krievu imperiālistiem treniņbiksēs vai "georga lentītēs". to, kas patiesi notiek mūsu zemē, kaimiņvalstīs, pasaulē, nevienu "nekasās". anglijā, uz kurieni bēg lv-ieši, jau legalizē bērnu nogalināšanu 9 mēn. vecumā. bezmaz londonas parlamentā jau laulā divus sodomītu valstsvīrus, pie mums "papirdis zieds" ķelles un cihanovičas tēlos piesaka jaunu kara cēlienu mūsu bērnu dvēselēm. sodomas patriots streips savā blogā vīzdegunīgi simtiem tūkstošu lv katoļu kardinālam atļaujas draudēt ar šādām rindām, pats muldot, ka tas kardinālam par "naida runu": "Homofobi, ar Latgales puses neveiksminieku, kurš ir dumjāks par piektās klases skolēnu priekšgalā, Jūsu dienas ir skaitītas!" un "Ņem vērā, Latgales puses neveiksminiek!". kardināls vēl ir vienīgais no latvijas konfesiju vadītājiem, kas sodomītus atļaujas kritizēt uz baznīcas mācības un bibliskā pamata (lai gan katoļu baznīcās šī sērga nesusi vislielāko postu... bet tas viss jau zināmu aprindu organizētās "seksuālās revolūcijas" jeb kopējā uzbrukuma tradicionālajām vērtībām ietvaros, kas sākās kopš 60-tajiem -  tradicionālajai morālei, ģimenei un baznīcai. bet tas "cic stāsc").


    rietumu bandīti, sātanisti bija tie, kas nokāva krieviju, iznīcināja cara ģimeni, inteliģenci, garīdzniecību, tradicionālo tikumību, kultūru, mākslu... kādā vakardienas raidījumā kā līdzdalībniekus pieminēja ķīniešus un latviešus (!) (ja kādam dūša, iesaku noklausīties šo ortodoksu pozīciju). krievi paši joprojām cieš no boļševisma pēcteču nu jau atklāti ar rietumiem saistītās ideoloģijas. tie paši rietumi, kas krieviju nīcināja toreiz, turpina to arī tagad. un, ziniet, izdodas.


    pret kādiem krieviem nacionālisti te cīnās? pret tiem, kas paši savā zemē to dara, riskējot pat ar savu dzīvību? 20 gadu laikā krievijā nogalināti 45 ortodoksu priesteri !!! par ko? par to, ka mīl latvijas krievus treniņbiksēs? nē, par to, ka atklāti kritizē komunistus un visus nkvd-ešņiku sistēmas mantiniekus, kas joprojām pie koruptās ierēdniecības varas piezīdušies kā blaktis, kā dēles.


    tas, pret ko ir jācīnās, ir bezdievīgais postboļševisms, kas ne mazāk spēcīgs bijis visās bijušajās mūsu saeimas kombinācijās. oficiāli krievija tomēr turas pie savas tradicionālās morāles. to, protams, saprast tikai tiem, kam pareizticība ir kaut kas vairāk, kā pops, kam jābučo roka. cik rīgā jau bijušas sodomītu manifestācijas? cik maskavā? kāda bija krievu reakcija pret to, un kas protestēja latvijā? kur bija "vl"-ieši, kas pat kaili piketēja par abrenes tēmu? praida lakā bija daudz siltāks un varēja mierīgi vēlreiz atkailināties un šo to tēlainu uztetovēt uz miesas. piem., "mūsu senči tūkstošgadēm nebija pederasti". kad mana sieva vēlējās, lai "vl" nopublicē kādu uzsaukumu par praida tēmu, "vl" līderi atgaiņājās.


    slidena tāda laipošana. sodomītisms iezīdies jau izglītības sistēmā, svingeru klubiņi un citādas prostitūcijas oficiālās iestādes pastāvējušas gadiem, bet vienīgie antisvētki, kuros izzīmēties, joprojām 9.maijs. vai kāds krievs var mums iestāstīt, lai negodinām leģionārus, kas krita tāpēc, ka gribēja pasargāt savējos no 40-tajā piedzīvotā posta? nevar. vai kāds varēs iestāstīt, lai krievi, kas vienmēr svinējuši 9.maiju, pēkšņi to sāk svinēt 8-tajā? nevarēs. tātad, kas ir uzvaras svētku svinētāju atbalstītāju un to pretinieku skaļākie pastiprinātāji? tikai tie, kam šis pasākums ir kā savas politiskās zīmēšanās maija praidiņš.


    rietumi mūs sen jau lieto no aizmugures, taču mēs, pie tā pieraduši, izriešamies pret austrumu kaimiņu, visas savu kompleksu radītās vainas noveļot uz tiem.


    asv pamazām zaudē ietekmi krievijas pierobežas valstīs, jo sodomas morāli un fiziski pervertais patriotisms novedis tās līdz katastrofai. arī ar poliju krievijai bija izdevies zināms brīnums - katiņas problēmas atklāta risināšana. pasākumam pie memoriāla vajadzēja notikt, lai attiecības vēl uzlabotos. kam tas nebija izdevīgi? tikai asv & co interesēm. protams, arī lv-iešiem, kas dziļi dziļi salīduši visās šīs sadraudzības spraugās.


    latviju 20 gadu laikā morāli un fiziski degradēja tieši proliberālā rietumu ideoloģija un ekonomiskās manipulācijas ar mūsu lētticību. ja tiešām vēl ceram, ka ir kāda veco kompānija, kurā iešļukt, lai kaut ko mainītu, tad man nav komentāru. tāpēc arī vairs nekomentēju. nav ar ko vairs runāt. ja tie, kuriem vēl uzticējos, runā ar tiem, kas šo valsti nodevuši un iznīcinājuši, atliek vien... padziedāt.


    kad lielās sistēmas brūk, vienmēr atjaunojas mazās. ja mēs to nesapratīsim laikus, kā viena no mazajā sistēmām izzudīsim mēs paši.


    nebalsot, nepiedalīties veco sistēmistu pēdējā savas valsts uzmetienā, bet radīt savas jaunās, mazās sistēmas - veselu spietu, lūk, mana pārliecība un aicinājums. kad kļūtu patstāvīgi šādās mazās kopienās, pēc tam varētu atkal apvienoties. kā senos laikos, kas nu pienākuši atkal. visi citi mēģinājumi ir tās pašas vecās politiskās spēles, kurās vienmēr būsim zaudētāji, jo mazākumā būsim vienmēr.


    klapīšu nacionālistu sauklis varētu būt tāds: "palīdzi iznīcināt krieviju un arī tavi bērni mācīsies ķīniešu skolās."


    senie laiki ir pienākuši!


    Χριστός ἀνέστη! Ἀληθῶς ἀνέστη! (arī skan)


    10.04.2010 Polijas prezidenta, viņa sievas un ar tiem kopā traģiski bojā gājušo dienā.


    Kaspars Dimiters
    www.krustaskola.lv

    www.blogs.krustaskola.lv

    2010-04-10 | Komentāri (15)

    Pasaka par suteneru, kas uzmeta labiešus

    Mainījās laiki. Padomju skolas suteneri un prostitūtas no savas bijušās austrumu republikas steidza uz savas nākotnes jaunajiem rietumiem. Negausīgām aizgūtnēm tika vākti pusgadsimtu režīma liegtie augļi. Atgriezušies mājās, suteneri un prostitūtas dāsni dalījās pieredzē. Īsā laikā sutenerisms un prostitūcija kļuva par atjaunotās valsts galveno ideoloģiju. Labi padzīvot kāro ikdiena pilnībā tai piemērojās. Jaunās iekārtas sadzīve, bizness un politika bija drosmīgi uzurpēta, neslēpti mahinatīva un aizraujoši neformāla sutenerisma un prostitūcijas legalizācija.

    Ātri izveidojās īpaša suteneru/prostitūtu šķira, kas tikai pēc inerces turpināja saukties par tautiešiem un runāt senču valodā. Arī tauta veikli iemanījās akceptēt, ticēt un klausīt jaunās ideoloģijas parlamentāro suteneru un prostitūtu direktīvām. Prostitūcija kļuva arī par tautas ikdienu.

    Lai arī prostitūcija bija ļoti sena profesija, taču tikpat sena bija arī zināšana, ka tā tomēr ir ļaunums un ar to nodarbinātās personas pamazām tiek sagrautas. Kad suteneru un prostitūtu iekārta sāka brukt, tauta aizvien skaļāk sāka apliecināt savu nevēlēšanos turpināt atbalstīt sutenerus un nodarboties ar prostitūciju. Vecie suteneri un vecās prostitūtas sarosījās, pieņemot lēmumu dibināt savu pēdējo atbalstītāju vēlēšanu blokus. Mākslīgi tika radītas gan konservatīvi labējas, gan liberāli centriskas, gan kreisi sociālistiskas suteneru/prostitūtu kustības. Tām tika doti prostitūcijai vislabvēlīgākie nosaukumi - Saskanība, Vienotīgums...
     
    Tautiskuma labieši, kas, valstiskās prostitūcijas gadiem ejot, tomēr nebija kļuvuši par formāliem tās atbalstītājiem, domāja ilgi ilgi ilgi. Uzticība ideāliem un malā stāvēšana no naudas un varas kāro maucības bija vairojusi labiešu labo slavu tautā. Pieaugot postam, pieauga arī labiešu atbalstītāju skaits.

    Taču bija viena problēma - ar malā stāvēšanu un tautiska ideālisma apliecināšanu gājienu, akciju un piketu veidā valstī nekas nebija maināms. Arī idejas, lai kļūtu par īstu tautas kustību, prasīja lielus finanšu, laika un enerģijas resursus.

    Te kādu dienu pie tautiskās kustības labiešiem ieradās kāda parlamentāro mūmiju klana sūtnis un, izmantojot savu ilggadīgo sutenerisma pieredzi, sāka skalot labiešu smadzenes. Pamazām labiešu uzskati mainījās. Kādā citā izšķirošā dienā, patērzējuši ar pāris liberālprostitūtu dižķermeņiem, tautiskās kustības labieši jau nolēma -
    lai kaut ko šajā sistēmā mainītu, ir jākļūst par tās sastāvdaļu jeb, prostitūtu valodā runājot, ir jāpārguļ ar kādu no parlamentāro suteneru/prostitūtu grupējumiem. Lēmums tika izdarīts par labu klanam “Vienotīgums”.

    Kā zināms, prostitūtas par velti mēdz apkalpot tikai savus sutenerus, tāpēc tautiskās kustības labieši saņēma skaidru atbildi: "Par pārgulēšanu ar mums katram pārgulētājam jāmaksā Ls 10 000. Labieši samulsa un ne tā izmuldējās. Ja nebūtu samulsuši un ne tā izmuldējušies, bet kaut kā prostitūtu ideoloģijai raksturīgā valodā
    mēģinājuši iestāstīt tautiešiem, ka prostitūcija tiešām ir vissenākā un tāpēc viscienījamākā profesija, ļoti iespējams, ka tauta viņiem pat noticētu. Cita neviena, kam noticēt tautai taču vairs nebija.

    Pēc dažām dienām izrādījās, ka maksātnespējas dēļ tautiskās kustības labieši no "Vienotīguma" puses tiek sirsnīgi uzmesti, atstājot iespēju “Vienotīguma” ierindā piegulēt vien minētā parlamentāro mūmiju klana sūtnim, kura misija tautisko labiešu sakompromitēšanā bija beigusies veiksmīgi.

    Pasaku pierakstīja Kaspars no Āgenskalna

    08.04.2010


    Atēls - posters/animācija no Jura Dimitera lapas

    2010-04-08 | Komentāri (2)

blogs - Nacionālisti.lv blogi