Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Par zīmēm, mītiem un skaidru domāšanu (intervija ar Valdi Celmu)
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2011-03-13

    Par zīmēm, mītiem un skaidru domāšanu (intervija ar Valdi Celmu)

    „Ja cilvēks iziet pasaulē bez ģimenes vērtībām, viņš vai nu iet bojā, vai tiek asimilēts - viņš kļūst par citu kultūru asinsķermenīti."

     

    Valdis Celms (dz. 1943. g) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (Dizaina) nodaļu (1970). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1999). Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1972) un Dizaineru savienības biedrs (1994). Darbības jomas: dizains, kinētiskā māksla, vides māksla, fotogrāfija, grafiskais dizains. Pēta latvju rakstu zīmes, mākslinieka Gustava Kluča darbību, kinētiskās un vides dizaina problēmas. Ir sarakstījis grāmatu „Latvju raksts un zīmes". Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis.

    16. februārī Valmieras muzejā tika atklāta Valda Celma izstāde „Mīts vai patiesība?", kura būs aplūkojama līdz pat aprīlim. Pirms izstādes atklāšanas tikos ar mākslinieku, lai parunātu par izstādi, latviešiem, zīmēm.

    Pastāstiet mazliet par savu izstādi!

    Izstādei dots nosaukums „Mīts vai īstenība?". No pirmā acu uzmetiena liekas, ka zem šī nosaukuma apvienoti visai dažādi darbi, bet, dziļāk ielūkojoties, darbu saikni ieraudzīs arī skatītājs. Kas tā par dažādību? Ir gleznas - krāsainie darbi - un ir melnbaltie darbi, proti, fotomontāžas. Ir pēdējo gadu darbi, bet lielākā daļa ir tāds kā atskats, retrospekcija, kuru es vēlējos izveidot un parādīt no savas daiļrades sākumiem, 60. gadu beigām, 70. gadiem un 80. gadu darbiem.

    Mani jau sen interesē gan pilsētvide, gan dabas vide. Interesē mitoloģija, mūsu tradīcijas. Mēs dzīvojam ne tikai laukos, bet arī pilsētās. Citam varbūt sanāk otrādi - viņš dzīvo ne tikai pilsētā, bet arī laukos. Un cilvēks sevī cenšas savienot šīs dažādās vides. Mani kā mākslinieku saista šī dažādība, un, tā kā tēma ir „Mīts vai īstenība?", tad es gribu uzdot jautājumu - vai tie mīti, kas ir mūsu kultūrā, ir no dabas vides? Kā mīti dzīvo mūsdienās, kad mēs esam pilsētā, un otrādi - vai pilsētai nav pašai savu mītu? Un kā tad īsti ir - kā mēs mītus uztveram? Vai tie ir tikai tēli un garīgie simboli kaut kam senam, pagātnei piederošam, vai tie ir simboli vērtībām, kas dzīvo joprojām? Vai tās ir attiecības starp seno un jauno, starp garīgo un fizisko? Kur tā īstenība ir? Vai īstenība ir tai ikdienas pieredzē, vai īstenība varbūt ir pašā mītā, bet varbūt ir šī saikne, ka tie viens no otra izriet? Tādus jautājumus netiešā veidā es uzdodu vispirms sev un tad arī skatītājam un gribu skatītāju iesaistīt šai sarunā. Tādēļ arī dažādie darbi - no melnbaltā līdz krāsainam, no krāsainā atpakaļ uz melnbalto. No pilsētvides līdz lauku videi.

    Vai izstāde aptver visu Jūsu daiļradi?

    Visu neaptver. Esmu taisījis arī kinētiskos objektus, plakātus, svētku noformējumus. Man ir vēl citas tematiskās sērijas, kas nav šeit iekļautas. Šis ir viens darbības lauks, kuru, manuprāt, ir labi un ērti parādīt muzeja telpās, liels paldies muzejam par uzaicinājumu un iespēju izstādīt šeit darbus. Valmierieši man liekas ļoti interesanta publika, jo Valmiera un Vidzeme ir viens no garīgi aktīvākajiem centriem, ja ne pats aktīvākais - tur ir augstskola, teātris, muzejs, mākslas skola utt.

    Vai Rīga un Latvija ir divas dažādas valstis?

    Daļēji tā veidojas, bet tas nav nekas labs. Es domāju, ka daudzas lietas ir par daudz koncentrētas Rīgā un decentralizācija nāktu Latvijai par labu, jo tautai ir jāapdzīvo arī tās teritorija - zeme. Ja mēs neapdzīvojam zemi, bet visi salienam pilsētās, tātad mēs ne tik vien nevaram vairs pārvaldīt šo zemi, neapsaimniekojam to, bet arī pilsētā mēs paliekam atkarīgi. Pilsētnieks ir daudz atkarīgāks no dabas. Viņš to var nejust, viņam liekas ļoti ērti - aizej un nopērc, bet no kurienes tad nāk tas, ko tu aizej un nopērc? Tas viss nāk no laukiem. Varbūt var mainīties attiecības, cik daudz ļaužu vajadzīgi, lai saražotu kaut ko, bet laukos jau dzīvo ne tikai tāpēc, lai kaut ko saražotu. Tas ir dzīvesveids, tā ir filozofija, tā ir dzīves izjūta. Mūsu tautai tā ir tradīcija, kas nodrošina tādu dzīvesveidu. Cilvēks ir saskaņā ar sevi un dabu, ar Dievu sevī. Laimīgākie brīži, kaut vai kā tas tiek atspoguļots mākslā, cilvēkiem vienmēr saistās ar laukiem. Tas, protams, nenozīmē, ka tādi nevarētu būt arī pilsētā.

    Bet tiem pilsētniekiem, kas nav redzējuši laukus?

    Viņiem pats priekšstats par Latviju un pasauli ir daudz savādāks. Tā ir nepietiekamība. Cietumnieks, kas nav redzējis neko vairāk par četrām sienām, arī cenšas dzīvot un kaut kā veidot līdzsvaru, bet vai tad tā būtu izeja?

    Vai mums katram ir sava rakstu zīme, kas nosaka mūsu likteni?

    Salīdzinot ar latvju dainām, ir visai populārs teiciens, ka mēs esam bagāta tauta - katram latvietim pa vienai dainai. No pusotra miljona dainām katram iznāk pa vienai. Es teikšu, ka aprēķins ir kļūdains. Katram latvietim ir pusotra miljona dainu, jo tas ir mūsu kopīgais īpašums. Cita lieta, ka mēs tās nezinām, mēs neesam apguvuši vērtības, kas ir šajā pusotrā miljonā dainu. Neesam varbūt to vienu dainu nemaz atraduši, caur kuru varētu tās iepazīt. Līdzīgi ar zīmēm. Protams, katrs var sev izvēlēties savu zīmi, kas viņam ir īpaši tuva un caur kuru viņš atver durvis uz zīmju pasauli, uz dainu pasauli. Tādā nozīmē, protams, var teikt, ka katram ir sava rakstu zīme, bet es domāju, ka pie tā nevajag palikt. Mums katram ir varbūt kāda viena mīļākā daina, kāda mīļākā zīme, bet tas ir tikai kā durvis uz to, kas ir mūsu kopīgais īpašums.

    Vai latviešu rakstu zīmes iedarbojas tikai uz latviešiem?

    Es domāju, ka zīmes iedarbojas uz jebkuru. Tās iedarbojas ar savu uzbūvi jeb formu, un caur to tiek izkārtota enerģiju plūsma. Taču, ja mēs zinām par šīm zīmēm vairāk un ja mums šīs zīmes saistās ar to pieredzi, ko latvieši ir ieguvuši, dzīvodami saskaņā ar dabu, tad ietekme ir daudz lielāka. Tātad ir dažādas ietekmes. Ir ietekme uz fizisko labsajūtu vai emocionālo stāvokli, un ir ietekme uz pasaules izpratni un uz to, vai tu esi saskaņā vai neesi saskaņā. Tā ir no vienas puses racionāla lieta, no otras puses - iracionāla. Nav tā, ka tur ir etniskā barjera gēnu līmenī. Manuprāt, tas tomēr saistās ar kultūru. Ja tu esi iegājis latviešu kultūrā un tu kļūsti par latviešu kultūras piederīgo, tad arī šīs zīmes kļūst vērtīgas caur to, ka tu tās izproti, un tas, kas šajās zīmēs iedarbotos uz visiem vienādi, uz tevi iedarbojas daudz dziļāk un dvēseliski nopietnāk. Tam, kuram tas neko nenozīmē, labākajā gadījumā tā ir tikai zināšana, bet tā neizraisa nekādas sirds vibrācijas. Ir lietas, par kurām mēs zinām, bet kuras mūs atstāj vienaldzīgus.

    Zīmēm ir tas spēks, ka tās organizē visas norises laikā un telpā - piesaista un virza uzmanību, rada mums apziņā noteiktus psihes stāvokļus. Šajā universālajā līmenī tās uz visiem iedarbojas vienādi. Punkts uz balta papīra lapas piesaista uzmanību visiem, bet cilvēkam, kuram nebūs nekādu zināšanu, tas labākajā gadījumā būs traips, savukārt citam, kas to var saistīt ar kādu garīgo pieredzi, tas varbūt būs iemesls filozofiskam traktātam vai dzejai. Daudzi punkti uz papīra izkliedē uzmanību, un tas notiek visiem - uzmanība tiek izkliedēta. Tu atbrīvojies no ļoti koncentrētas domas, tādēļ sapņot ir labāk, raugoties zvaigžņotās debesīs, jo uzmanība izkliedējas un klīst no vienas domas pie citas, no vienas noskaņas uz citu noskaņu. Bet punkts, ko tu vēro, koncentrē tavu uzmanību, un tas ir labs palīglīdzeklis meditācijā. Šajā nozīmē tas iedarbojas uz visiem vienādi - gan latviešiem, gan nelatviešiem. Bet, ja mēs aiz šīm zīmēm redzam noteiktus tēlus, noteiktu jēgu un saturisko piepildījumu, saikni ar noteiktām dabas norisēm, saikni ar garīgiem simboliem un mītiski reliģiskiem tēliem, tad tā ir jau pilnīgi cita līmeņa komunikācija. Zīmes kalpo kā starpnieki šai komunikācijai, kur vienā pusē esam mēs, bet otrā pusē ir daba, aiz kuras stāv Dievs vai garīgais simbols Dieviņš, kas laidis visu pasauli. Zinātne to izskaidro ar citiem jēdzieniem, bet būtība ir tā pati. Ir kaut kāds universālais pirmsākums, uz kuru mēs neapzināti tiecamies atpakaļ. Mēs esam saistīti ar šo universālo pirmsākumu. Dvēsele cilvēkā ir šī universālā pirmsākuma daļa - dvēsele ir Dieva daļa.

    Ja ir pirmsākums, tad ir arī nobeigums.

    Pilnā norišu ciklā tā arī ir. Kā dainas saka:

    Spoža zvaigzne notecēja

    Pie līgavas namdurvīm,

    Tā nebija spoža zvaigzne

    Tā bērniņa dvēselīte.

    Rakstu simbolu sistēmā zvaigznītes pirmais apzīmējums ir mazs krustiņš vai punkts. Mēs nākam no šī sākuma, un mirstot, aizejot no šīs saules, augums paliek Zemes mātes klēpī, velis vēl kādu brīdi kavējas, kamēr ļaužu atmiņas viņu baro, kamēr tas izdziest, bet dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, Dieva apcirkņos. Pilnā norišu ciklā aiziet atpakaļ. Tātad punkts ir kaut kā sākums un kaut kā beigas. Arī citos gadījumos.

    Vai iespējams mainīt nozīmi rakstu zīmēm?

    Ir divu veidu zīmes. Ir vienkāršas norādāmās zīmes, kuras mēs izmantojam, piemēram, ceļu satiksmē. Tām ir ļoti noteikta nozīme. Vai arī matemātiskās reizināšanas, dalīšanas, saskaitīšanas zīmes. Tās nevar interpretēt, jo nevar, piemēram, drusciņ sareizināt. Ja reizina, tad reizina. Tās ir norādāmās zīmes. Bet mēs līdz šim runājam par zīmēm - simboliem. Tīri grafiski pēc ārējā veidola tās var būt līdzīgas. Tas pats punkts simbolu sistēmā var apzīmēt gaismu, pasaules sākšanos no punkta, no pirmās domas, idejas vai impulsa, bet matemātikā punkts - vismaz kā es mācījos skolā - ir izmantojams kā reizināšanas darbības apzīmējums. Bet pirms tam reizināšanu apzīmēja ar slīpo krustiņu. Šīs norādāmās zīmes balstās uz norunu. Norunā, ka tas to apzīmēs, un apzīmē. Tas darbojas, kamēr mēs norunu nemainām.

    Ar zīmēm-simboliem tā nevar izrīkoties. Simbolus mēs atklājam dabas norisēs. Un tie joprojām ir nolasāmi dabas norišu uzbūvē. Saule ausdama, paceldamās dienas gaitā un pēc tam norietēdama veic vienu lielu pusloku. Gan saule pēc savas formas ir aplis, gan viņas gaita pie debesīm iezīmē apli. Tas izriet no tā, kā saule mums atklāj sevi. Tas saistīts ar kustību pie debesīm. Laika izvērsumā - dienā saule iet uz augšu un noriet, un naktī viņa atkal veic kaut kādu ceļu un atgriežas tur, kur bija. Bet te sākas grafiskā interpretācija - mēs varam atzīmēt to kā noslēgtu apli jeb ciklisku norisi, un varam arī to uzzīmēt kā līkloci, bet šīs nozīmes mēs nevaram mainīt, jo patiesības mēraukla ir pašā dabas norisē. Ja tēls vairs nesakrīt ar dabas norisi, tad tas vairs nevar to apzīmēt. Nevar sauli apzīmēt ar trijstūri - tik ļoti tas neatbilst ne pašai saulei, ne tās gaitai pie debesīm, jo saule nemaina savu kustību strauji. Tēlam ir jāsakrīt ar norises būtību. Norises būtība ietver pašu zīmi.

    Kas attiecas uz politiku un šiem garīgajiem simboliem - tā ir vesela, atsevišķa tēma. Reta ir tā zīme, kas pasaulē nav izmantota ne tikai ar labu, bet arī ar postošu ievirzi. To mums nevajadzētu jaukt. Tas, ko vācieši izdarīja ar senajām dabas norišu zīmēm jeb indoeiropeiskās kultūras visdižākajām, visskaistākajām, vispatiesākajām zīmēm, pats par sevi ir noziegums. Ja mēs tagad tās sāktu nelietot, tas nozīmē, ka mēs turpinātu šo noziegumu. Tā mēs to uzturam spēkā un piedalāmies šai noziegumā. Ir daži apmāti cilvēki, kas nesaprot. Viņi domā, ka zīme ir vainīga. Bet zīme ne pie kā nav vainīga. Zīmes ir dzīvas un darbojas tikai saiknē ar cilvēku. Ja mēs iekrītam šādā domāšanā, tad mēs nedrīkstam lietot ne cirvjus, ne nažus. Katrs darbarīks var kalpot kaut kam labam un arī kaut kam sliktam aptumšota prāta rokās. Tātad mums ir jāprot atšķirt. Ne jau cirvja izgudrošana ir noziegums, bet noziegums ir, ka cilvēka apziņa ir aptumšojusies un viņš nespēj izšķirt, ko viņš dara - labu vai sliktu. Tātad nevis pērkonkrusta zīme ir vainīga, bet to cilvēku apziņa, kas šo zīmi pagriež pret cilvēkiem, pret labo.

    Kā varētu atjaunot devalvētas zīmes vērtību?

    Es domāju, ka vajadzīgas ir zināšanas, rīcības un domu tīrība un godīgums. Cilvēkiem nevajag pakļauties demagogiem un manipulācijām, bet pašiem pārliecināties, jo pērkonkrusta vai ugunskrusta zīmei ir ļoti daudz nosaukumu un nozīmju. Tā ir arī Laimas zīme, un visā pasaulē tā ir pazīstama galvenokārt ar šādu nozīmi. Arheologi vienmēr uzsver, ka tā ir sena saules zīme. Tātad, ja cilvēks vēršas pret sauli, tad ko no tāda var gribēt? Tas ir aptumšojies prāts, kas nespēj atšķirt, kas ir kas. Protams, ja cilvēks pieņem nozieguma noteikumus kā atskaites punktu, pēc kā jākārto dzīve, tad viņš ir nostājies uz šīs noziedzības turpinājuma ceļa. Bet risinājums ir pirmkārt zināšanās. Zināšanas nav vienkārši tad, ja kāds kaut ko paskaidro, cilvēkam ir jāiepazīst vēsture. Šī zīme ir sastopama visās pasaules kultūrās - Krievijā, Izraēlā, Indijā, Ķīnā, Baltijā. Kā tā var nebūt sastopama, ja tā ir saules zīme, rotācijas zīme savā pamatbūtībā, ja tā ir mūžam aktīvas enerģijas zīme un savā būtībā ugunszīme. Bez uguns cilvēka laime nav iespējama, tā ir arī pavarda uguns utt. Cilvēkiem jāatgriežas pie skaidras domāšanas.

    Varbūt šeit pie vainas tas, ka mūslaikos zīmes (zīmoli) visplašāk tiek izmantotas, lai veiktu mārketinga aktivitātes?

    Daudzos gadījumos cilvēki rīkojas kā zaķi, kas baidās paši no savas ēnas, jo netīk domāt, netīk iedziļināties un nav pieraduši aizstāvēt ne savas domas, ne savas jūtas, ne savu pārliecību. Viņi mūžīgi grib pieslieties kaut kam, kas sola drošību, bet, šādi pieslejoties, viņi nekad nejūtas laimīgi. Viņi novirzās no tās patiesības, kas mūsu senčiem bija svēta.

    Vai rakstu zīmes ir izmantojamas mūsdienu tirgvedībā?

    Dzīve rāda, ka tas jau notiek. Tā ir atsevišķa lietojuma sfēra. Arī senatnē zīmes izmantoja noteiktiem dziednieciskiem nolūkiem. Un izmantoja arī telpu rotājumam un kā tautas tērpu detaļas - tātad arī ar citu nolūku. Zīmes kā tādas darbojas pilnā funkcionālā spektrā, visos līmeņos - gan praktiskajā, gan estētiskajā, gan simboliskajā līmenī. Mēs pirmīt vairāk runājām par simbolisko līmeni. Es domāju, ka principā tas ir pieļaujams, tikai mums ir jāatšķir un jāsaprot, ka šeit tas darbojas kā firmas zīme. Cits jautājums, vai firmai tā piestāv, vai tā mūs pārliecina un vai tā nav tukša dižošanās ar dižu zīmi. Var būt arī tieši otrādi - zīmei uzklājas virsū jauns saturiskais slānis.

    Vēl viens aspekts ir saistīts ar konkrētās zīmes dizainu. Tikko zīme nonāk firmas zīmes statusā, tai tiek noslīpēta grafika, un tad ir runa nevis par to, ka tā ir tikai tipoloģiski līdzīga, bet konkrētais risinājums ir absolūti unikāls. Tas ir konkrēts, tāds kā šeit, šajā brīdī. Tur veidojas atšķirība. Devalvācija ir atkarīga no saturiskā piepildījuma. Cilvēks var zīmi piepildīt ar saturisko jēgu, un cilvēks var to arī iztukšot. Turklāt - gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.

    Protams, pēc kāda laika mūsu uztvere atkal būs atpūtusies, spriegums būs noņemts, un mēs atkal kā pirmoreiz ieraudzīsim šīs zīmes. Piemēram, atmodas gados problēma radās nevis no tā, ka tika izmatota Ausekļa zīme vai jumja zīme, bet gan no tā, ka mēs negājām tālāk. Mēs ar to apmierinājāmies, jo mums likās, ka zīmes pašas kaut ko izdarīs. Bet taču ir vēl bezgala daudz citu zīmju, kuru izprašanai nepieciešama iedziļināšanās tajās vērtībās, ar kurām tās ir saistītas. Iedziļinoties mēs saprastu, ka ne jau viena zīme mūs glābj, pasaka visu un dara mūs laimīgus, bet ka viss tradicionālā mantojuma kopums, senču padoms, kas ir caur daudzām paaudzēm krājies, ir tas, kas mums vajadzīgs.

    Bet mums notika pretējais. Vēl uzrodas daži pārgudreļi, kas sāk vīpsnāt. Un, tā kā ļoti daudziem cilvēkiem nepatīk domāt, viņi sāk kaunēties - ko nu, ko nu? Tagad jau ir tā lielā ieiešana Eiropā, tagad mums nezin kur ir jāieiet, it kā mēs neatrastos Eiropā. Garīgā nozīmē ir pat pilnīgi pretēji - ja Eiropa grib attīrīties no tumsonības, tad tai drīzāk ir jāatgriežas pie tām vērtībām, ko glabā mūsu tradicionālā kultūra, un jātiek vaļā no sagrozītās pasaules ainas, kurā tā dzīvo. Tātad no milzīgā kristietības iespaida, no kosmopolītisma murgiem, no kosmopolītiskā radikālisma un neiecietības. Kosmopolītu neiecietība taču ir kaut kāds ārprāts! Tas, kas apsmej savas kultūras pamatus, tas jau tāds nelga vien ir. No tādiem nelgām vēlāk veidojas izdzimteņi, kas izdzimst no savas ģimenes, no savas dzimtas un tautas. Un tad viņi skrien pasaulē laimi meklēt, un, dabīgi, viņi neatrod, bet taču neies atzīties, ka pats jau vien bija vainīgs. Tādiem vienīgais, kā sevi pacelt, ir noliegt savas saknes, savu tēvu, savu māti - jo tā jau ir sava tēva un mātes noliegšana. Tā ir ne tikai nezināšana, bet arī primitīvas, dzīvnieciskas attieksmes izpaudums. Viņš jau nezina, ka Auseklis ir gaismas uzvara pār tumsu.

    Cilvēks viļas atmodā tad, ja viņš atmostas un aizmieg. Viņš garīgi ir atkal aizmidzis, un tad pēc kāda laika atkal ir jārunā par atmodu. Mums tagad jau reizēm izskan, ka vajadzīga atkal jauna atmoda. Cik reižu tad mums tās atmodas būs? Varbūt nevajadzēja iesnausties? Vajadzēja sargāt savus izkarojumus un turpināt, jo visas garīgās vērtības taču runā par to, ka cilvēkam ir jābūt garīgā modrībā, nevis snaudā. Kamēr tu garīgi snaud, citi pa to laiku darbojas, un tad tev ir lielā vilšanās. Bet tā bija tava izvēle. Vai tu piedalījies tajā, lai mēs un tu pats neaizmigtu? Parasti tie, kas izsaka abstraktas pretenzijas pret citiem, ir ar sevi vismazāk strādājuši, jo visas lielās izmaiņas arī sabiedrībā sākas ar katru no mums. Un tas ir tavā varā. Neaizmiedz tu!

    Tā ka politiskā atmoda jau toreiz bija, tagad derētu arī garīgā atmoda.

    Ko nākotnes arheologi varētu teikt par mūsu laikmetu, atrokot mūsdienu populārās firmas zīmes - tādas kā, piemēram, „Nike"? Vai viņi nemeklētu tur kādas nozīmes, kuru tur nemaz nav?

    Domāju, ka nē. Arī tie secinājumi, ko mūsdienu arheologi ir izdarījuši par senajām zīmēm, neizriet no pašām zīmēm tiešā veidā, bet no konteksta, analīzes un vērtējuma. Tātad arī šīs zīmes, vērtējot kopainā, es domāju, ir novērtētas pareizi.

    Kāds pašlaik ir Latvijas garīguma līmenis?

    Jāskatās, ar ko mēs salīdzinām un ko mēs ar to īsti saprotam. Kopumā es domāju, ka pasaulē nav nekā, kas būtu absolūti negarīgs, jo visā, kas ir materiāls, ir arī gara klātbūtne. Bet problēma ir garīgo vērtību hierarhijas sajukumā. Visaugstākajos plauktos ir uzcelts tas, kam tur nevajadzētu atrasties.

    Ģeogrāfiskā ziņā, es domāju, Latvijā ir vēsturiskie priekšnoteikumi, lai šeit turpinātos tas, ko senatnē pazina kā garīgi aktīvu vietu, jo no Latvijas ir nākuši ļoti daudzi garīgi spēcīgi cilvēki - mākslinieki, izgudrotāji, politiķi. Latvieši vienmēr ir piedalījušies visās pasaulei būtiskās norisēs.

    Šis brīdis ir visai smags tajā ziņā, ka tā garīgā attīrīšanās, sakārtošanās, tautas savstarpējās biedrības apziņas veidošanās un kopīgo mērķu apzināšana, kas iesākās atmodas laikos, ir ar dažādām manipulācijām pārtraukta - netika apzināti uzdevumi un vajadzības. Garīgi aktīviem cilvēkiem šobrīd ir svarīgi saprast savu dzīves uzdevumu.

    Visas kristietības aktivitātes Latvijā ir tikai tādēļ, ka Eiropā kristietības pozīcijas strauji brūk. Kristiešu baznīcas tiek pārdotas, nav kas tās uztur, jo draudzes atsakās no ēkām. Musulmaņi pārņem kristiešu baznīcas, baznīcās ierīko koncertzāles utt. Kristīgā fundamentālisma uzplūdi Latvijā bija tikai tādēļ, ka kristietības loma tika pārprasta, iedomājoties, ka kristietība kādreiz ir rūpējusies par ļaužu garīgumu, - tā nekad nav bijis. Jā, individuāli kādam cilvēkam tas ir bijis garīgais ceļš, bet kristietība kā institūcija nekad. Tā vienmēr bijusi norūpējusies par tieši pretējo - lai varētu manipulēt ar tautām, un vienmēr tā ir bijusi roku rokā ar pastāvošo varu. Un tad, kad nebija roku rokā ar pastāvošo varu, kāds iedomājās, ka tā ir kā alternatīva. Tā nav garīgā alternatīva, un vismazāk mums te, Latvijā.

    Bet ceļš līdz apskaidrībai ir jāiziet, jo arī daudzas ekoloģiskās un globālās problēmas izriet jau tieši no kristietībā izauklētās domāšanas, ka cilvēks ir kungs pār dabu, ka cilvēks var darīt visu, ko grib, nevis no domāšanas, ka cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar dabu un Dievu. Nevis „es dzīvoju vienreiz, un tas arī viss", bet mēs dzīvojam savā tautā, un mūsu tauta pastāvēs un mēs dzīvosim savos bērnos arī tad, ja nomirsim. Tie, kas domā tālāk un dziļāk un redz sevi paaudžu ķēdē, sapratīs manis teikto.

    Mums ir jāuztur tīri tie atziņu avoti, kas nāk no mūsu senču pieredzes, un jākuplina ar mūsu paaudzes garīgo pieredzi, lai mūsu zināšanas turpinātos dzīvā veidā. To var salīdzināt ar tādu kā mājas pavarda uguns uzturēšanu. Nekur nav jāskrien, Dieva un pasaules likumi izpaužas arī Latvijā, ja runājam par garīgām lietām. Mums ir jāuztur šīs garīgās vērtības, šī senā pavarda uguns, un mēs nedrīkstam viņu izlaist. Tad, kad pavarda uguns būs nosargāta, tie, kas būs maldījušies un zaudējuši ticību un atkal sapratuši, ka nekur nav tik labi kā mājās, tad viņi nāks pie šīs uguns un aizdegs nākamos pavardus. Latvieši un balti jau izsenis ir bijuši uguns pielūdzēji, un uguns ir civilizācijas sasniegums gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir svētums, ko vajag turēt augstu.

    Kā saglabāt garīgumu, ja nomāc materiālās problēmas?

    Garīgums jau nav atdalāms no materiālās pasaules. Materiālās pasaules grūtības šajā skatījumā tieši tāpēc ir dotas, lai stiprinātu savas cilvēciskās īpašības, gribas īpašības un attīstītu savu uzņēmību, stratēģisko domāšanu, tikumiskās īpašības un gribu darboties. Tikai caur to tu spēj uzņemties kaut kādas grūtības un tās pārvarēt. Mums dainas jau pasaka priekšā, ka tās ir kā tādas dzīves laipas - laime sēd kalniņā, nelaime lejiņā, bet gan laime, gan nelaime iet pa vienām laipām, un cilvēks dzīvo starp vislielākās sajūsmas un eiforijas debesīm un dzīves nelaimes un grūtuma lejām. Viņam jātiek pāri šai lejai, un cilvēks, kas ir pāri ticis, ir pārticis. No šejienes arī pārticība un tikumība.

    Ir tikai viena atšķirība. Ja tu esi dzīves lejā savu personisko īpašību dēļ - tu esi nolaidīgs, slinks un tu nemācies, tad tā ir netikumība. Bet, ja tu tur esi apstākļu spiests un Laimas nelabvēlīga lēmuma dēļ - tu esi invalīds, kas nevar sevi nodrošināt, tu dzīvo kaut kādos tik dramatiskos apstākļos, ka tu nevari iegūt izglītību, un tu esi tādos sarežģījumos, ka patiešām nevari izkārpīties, tad tā ir nelaime.

    Bet vairums, kas meklēja savu problēmu atrisinājumus, aizbraucot prom no Latvijas, un nebija šādā nelaimē, - viņi  nolēma dezertēt. Es saprotu, ja cilvēks aizbrauc tīri ekonomisku apstākļu dēļ un viņš ir ciešā saiknē, sūta naudu un atrisina kādas tīri saimnieciskas problēmas, bet saglabā saikni ar Latviju un ģimeni, pārvar šīs grūtības un atgriežas, jo ir nolūks atgriezties. Bet viens otrs uzpūtīgi sludina - kamēr Latvijā nebūs tāds dzīves līmenis, kas mani apmierina, es neatgriezīšos. Nu tad tie ir nelgas un izdzimteņi, jo kādam, redziet, viņam ir kaut kas jānodrošina. Nevienam tev nekas nav jānodrošina. Ja tu neesi mierā ar tiem apstākļiem, kādos esi, tad darbojies! Bet mums domāšana ir tāda ļoti savrupa. Tajā vietā, lai kritizētu valdību un liktu tai mainīt likumus, iesaistītos vai nu arodbiedrībās, vai politiskā darbībā, vai tiešām ietu kaut mītiņot un ko panāktu, nevis tikai tvaiku nolaistu, cilvēks izvēlas vienkārši aizbraukt. Šajā situācijā tas, manuprāt, ir absolūti kļūdains gājiens. Ja visi tie tūkstoši, kas tagad aizbrauks, un tie, kas jau aizbraukuši, neatgriezīsies, tad šeit būs pilnīgi cits klimats. Ja viņi visi sazinātos ne tikai ar saviem radiniekiem, bet arī savā starpā un aktīvi darbotos, tad arī vēlēšanās būtu citi rezultāti.

    Te ir jābūt skaidrai sapratnei, ka cilvēks nevar viens. Viņš gan viens ir atbildīgs par sevi, bet tikai par tām lietām, kuras viņš var atrisināt, taču ir ļoti daudzas lietas, kuras mēs varam atrisināt tikai kā tauta. Tā vietā, lai risinātu jautājumus, kurus mēs varam atrisināt kā tauta, tu aizbrauc no savas tautas un iekļaujies citā tautā. Šādi tu izdari divreiz sliktu darbu. Pirmkārt, tu novājini situāciju tiem, kas šeit paliek. Otrkārt, arī saviem bērniem tu nolem migrantu dzīvi vai pazušanu citā tautā. Mums ir jāatgriežas pie nacionālās domāšanas. Pie domāšanas - es un mēs. Tikai es tautā varu attīstīties gan kā personība garīgā nozīmē, gan arī saimnieciski pastāvēt, jo, ja mēs pacelsimies, mēs pacelsimies visi. Tie, kas sapņo, ka pacelsies individuāli, bet tauta lai jau tur paliek, tie jau ir tie nelgas un izdzimteņi. Man tādi skarbi vārdi nāk prātā. Vienkārši mums ir jāsaprot sakarība starp individuālu un kopīgu atbildību. Tā vairs nav greznība, bet nodevība, ka mūsu tēvi un vectēvi ar asinīm cīnījās par zemi pret Bermontu, pret Austrumiem un Rietumiem. Tagad - ne zemi vajag, ne mežu vajag, ne mājas vajag. Saka: saimnieciskie apstākļi citi. Bet vai tad uzreiz ir jābrauc prom? Ja paskatās, kādi ir tie grūtumi... Es neesmu saimniecības speciālists un neesmu arī politiķis, bet es domāju, ka daudzas lietas, milzīgie parādi utt., radās no tā, ka visi bija iegrimuši materiālismā. Neredzēja to, ka ilgtermiņa pastāvēšanu un laimi nodrošina garīgas vērtības, un tas pavisam ātri, cēloņsakarīgi noveda līdz kraham. Atsauce uz to, ka visā Eiropā tā ir... Bet viņiem jau arī tādas pašas problēmas. Daudz ko dara visi.

    Vai mākslai jābūt nacionālai?

    Tikai īsteni nacionāla māksla var kļūt kaut kas vēl plašāks internacionāli, jo viss tas, ko mēs savā apziņā saucam par kopīgo cilvēces mantojumu, ir radīts konkrētā valodā, konkrētas tautas vidē dzīvojot, un, ja arī ir mijiedarbība, tad tai visai precīzi var izsekot. Es domāju, ka tas ir absolūti nepieciešams pakāpiens, jā, arī plašāku vērtību radīšanai, bet bez šī pakāpiena tevis radītā tā saucamā „internacionālā" vai „universālā" māksla nevienu neuzrunās. Kā tā var uzrunāt, ja tā nekur nesakņojas? Jo māksla ir nacionālās vērtībās dziļāka un labāka, jo tā ir universālāka. Īpaši, runājot par lietām, kas saistītas ar patiesiem pārdzīvojumiem un dziļiem vērojumiem un tēliem. Nacionālais ir vistuvāk pietuvināts cilvēka ģimenei, un bez ģimenes vērtībām cilvēks nevar iziet pasaulē. Ja cilvēks iziet pasaulē bez ģimenes vērtībām, viņš vai nu iet bojā, vai tiek asimilēts - viņš kļūst par citu kultūru asinsķermenīti. Ja tavu mākslu neatzīst tava tauta, tad tas, ka to atzīst kaut kur citur, ir vājš mierinājums. Man liekas augstākā vērtība, ka tu esi vajadzīgs šeit. Tie, kas mums iesaka un pasniedz kosmopolītisko vai multikulturālo, paši neko tādu nepiekopj. Tie ieteicēji parasti pieturas pie ļoti nacionāla skatījuma gan uz savas valsts organizāciju, gan uz savas kultūras aizsardzību.

    Daudzi krīzes laikā pievēršas ezotēriskajai literatūrai. Ko jūs domājat par šādu literatūru?

    Ezotērika pati par sevi nav nekas slikts. Tā ir redzamās pasaules lietu neredzamā būtība, un visi mūsu simboli un dainas tieši runā par to. No šā viedokļa tas nav nekas svešs un nepieņemams. Cita lieta ir, ka mums nevajadzētu grābstīties un maisīties pa svešām ezotēriskajām sistēmām, kas ir izveidotas uz sveša, mums nederīga kultūras vai dzīvesveida pamata. Tāpēc es aicinu iepazīties ar tām vērtībām, kas ir mums pašiem.

    Bet vai tas viss nedarbojas pēc universāliem likumiem?

    Jā, ir universālas lietas, bet ne jau viss, kas tiek pasniegts zem vārda „ezotērika", ir ezotērika. Tāpat kā ne viss, kas pasniegts zem vārda „zināšanas", ir zināšanas. Es aicinātu katru arī domāt un attīstīt savu domāšanu, bet domāšana bez uztveres arī būs vienpusīga. Protams, katrs mēs apgūstam kādu jomu no visām zināšanām, bet es domāju, ka, pirms iepazīt citus, mums vajadzētu iepazīt pašiem savas bagātības. Ezotērika kā tāda, kas palīdz saprast mūsu dainu slēpto simbolisko jēgu, ir tikai apsveicama, jo tā ir universāla.

    Kura grāmata Jums Bībeles vietā?

    „Latvju rakstu" dažādie sējumi, jo biežuma ziņā es tos pēdējos divdesmit gadus esmu ļoti bieži cilājis.

    Kādu Jūs redzat Latviju pēc divdesmit gadiem?

    Es domāju, ka nostiprināsies to cilvēku kodols, kas ticēs Latvijai kā valstij un latviešiem kā tautai, un tie kļūs arvien pārliecinātāki par savas izvēles pareizību, un šo cilvēku skaits pieaugs. Viena daļa noteikti maldīsies un atkal cerēs, ka kaut kur citur ir labāka un laimīgāka dzīve nekā šeit. Būs tā, kā senajās pasakās ir teikts - vieni skries pasaulē laimi meklēt, citi strādās šeit, un es domāju, ka būs jauna paaudze pie teikšanas. Tā būs mazskaitlīga, bet es redzu, ka tas varētu būt arī kā ļoti spēcīgs ieraugs. Tā būs ļoti spēcīgu cilvēku kopa, kas noturēs nācijas garīgās un tikumiskās vērtības, un viņi radīs arī tādus priekšnoteikumus, lai mēs kā nācija skaitliski kuplotu. Tie neskries ne uz rietumiem, ne uz austrumiem, un sapratīs, ka nekur nav jāskrien. Pasaule pati atskrien pie mums - tad, kad tas ir vajadzīgs. Problēmas risinājums ir nevis mums kaut kur skriet, bet gan atsijāt graudus no pelavām, atšķirt to, kas mūs attīsta, no tā, kas mūs šķietami attīsta vai pat grauj, atsijāt savējo no svešā, labo no ļaunā. Un tieši šādā stabilitātē mēs būsim vienlaikus gan nacionāli spēcīgi, gan būsim eiropieši, gan arī saglabāsim savu saikni ar visu pasauli. Tādu es to redzu, un tādu es to gribētu redzēt.


    Ar Valdi Celmu sarunājās Kristaps Dzvinko

     

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (3)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook