Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Aizvadīta šī gada "Dzīvesziņas skolas" nometne
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2011-08-26

    Aizvadīta šī gada "Dzīvesziņas skolas" nometne

    Jau trešo reizi  šovasar norisinājās Latviešu nacionālistu kluba un Latvijas Dievturu sadraudzes kopīgi veidotā "Dzīvesziņas skolas" vasaras nometne. Šogad nometne norisinājās no 11.- 14. augustam, tūrisma un atpūtas kompleksā „Meža salas" Limbažu pagastā, Limbažu novadā. Nometne vienuviet pulcēja ap 80 latviskās dzīvesziņas ieinteresētus ļaudis, kas 4 dienu garumā smēlās un dalījās latviskajā dzīvesziņā.

    Savos iespaidos par nometnē pieredzēto dalijās nometnes dalibniece Iveta Mazūre. 

    Es ritu...tālāk ritu...

    Tāds labs kopā būšanas veids - dzīvesziņas nometne. Ļaudis sabrauc, satiekas, nometinās kādā jaukā Latvijas vietā, lai vairākas dienas vienlaikus piedalītos, klausītos, darbotos, izjustu, uzzinātu, līdzspriestu, izmēģinātu, līdzdomātu, baudītu, vērotu sev iepriekš jau zināmo, kā arī gluži jaunas lietas no pasaules daudzveidīgā raksta. Ieritētu kādā kopuskamolā, nezaudējot katram sava dzīpara krāsu.

    Šoreiz Valdis Celms, Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, un Antra Balode, Latviešu nacionālistu klubs, mūs, pamīšus vairāk kā 80 cilvēkus, pulcēja Limbažu pusē viesu mājā Meža salas (saimnieki Linda Bēce un Roberts Šilings) augusta otrajā nedēļā, lai kopā ar pieaicinātajiem lektoriem, faktiski savas lietas pārzinātājiem un entuziastiem, mēs, spilgtāk izjūtot katrs savu individualitāti, varētu ieritēt kopusritā ar savas latviskās dievatziņas vērtībām un tikumiem. Paplašinot un salāgojot savu redzējumu un izpratni ar pārējiem, varētu atgriezties savā pasaulē jau kaut nedaudz citādi, turpinot arī lielisko sadarbības iespēju kā domubiedri.

    Jau pati dzīvošana nometnē bija atšķirīgas pieredzes piesātināta - vieniem tās bija visas ērtības vienuviet kopīgā istabiņā ar draugiem, citiem atsevišķā mājiņā, citam luksus numurs ģimenei, bet lielajam vairumam bija iespēja izbaudīt īstu šķūņaugšas jeb kūtsaugšas, kā to nodēvēja krāšņās dziedātājmeitenes no Latgales, eksotiku - gan jāteic labās gultiņās zem siltām segām, bet ar visiem nakts trokšņiem, sikspārņus ieskaitot. Tās bija četras pilnestīgas dienas, kur katra tika veltīta savai tēmai - šoreiz cilvēka mūža ritam no dzimšanas līdz briedumam un vecumam. Nometni varējām iesākt ar šogad darinātā (autori Valdis Celms un Andrejs Broks) karoga pacelšanu, kas bija  saviļņojošs kopības apliecinājums. Bet turpmākajās dienās lekcijas un pārrunas mijās ar dziesmām, dančiem, pirtī iešanu, rotaļām, latviskā ēdiena gatavošanu un kā visa tik vēl. Tikai pieminot vien tēmas un norises, kas izskanēja nometnē, var noprast, kādā daudzveidīgā informatīvi emocionālā Dieva radošās domas un padoma laukā mēs darbojāmies.

    Ik rītu agrāk par citiem modās tie, kas gribēja pāris stundas izvingrināt locekļus kopā ar Agri Vanagu. Bet tie, kas pirms brokastīm vēlējās dvēseli ievibrēt dienas možumam, pulcējās dziesmām ap absolūti unikālo Andu Ābeli (folkloras kopa „Laiva"), kas vienmēr bija kopā ar savām bungām, groziņu ar brīnumainiem klabekļiem un padsmit koklēm, gatava pat lācim iemācīt uz tām spēlēt. Anda dziedāja pati un dziedināja mūs no agra rīta līdz vēlai nakts stundai, kad jau Varis Liepiņš vilka laukā savu akordeonu un māsa Antra lielās bungas, lai visi kopā uzdziedātu un uzdancotu, nometot dienā sakrāto gudrību un kopā būšanas spriedzi. Vārda enerģētikas praktisko iedarbi uz mūsu ķermeni un veselību savā ekspresīvi piesātinātajā veidā mums demonstrēja ārsts kineziologs un pedagogs, vairāku grāmatu autors Visvaldis Bebrišs, pret kuru vienaldzīgs nepalika neviens - citam sajūsma, citam piesardzīga skepse...sak, vai patiesi viss tik vienkārši un uzskatāmi.

    Savukārt par iztēli rosinošām spēlēm un rotaļlietām mūs pārliecināja radošā grupa „Domiņa", kas jau 16. gadus nodarbojas ar mācību metodisko līdzekļu, koka rotaļlietu un attīstības spēļu projektēšanu, izgatavošanu un ieviešanu praksē, radot vairāk nekā 500 pozīcijas (skat.www.kokaspeles.lv). Ar šo tēmu sasaucās Jāņa Sila, Latviešu nacionālistu kluba vadītāja, vēstījums par masu saziņas līdzekļu (internets, TV, rakstošie mediji u.c.) radītās subkultūras ietekmi uz bērniem.  Tas lieku reizi apliecināja, kāda tukšuma, vardarbības un viltus vērtību plūsma nāk pār mūsu bērniem un kam mums nākas pretstatīt patiesās vērtības, kas ārēji nav vis tik spožas, vilinošas un viegli pieejamas.

    Ir lietas, kas palīdz būt veselam - nesašķeltam mūsdienu māņos, ļauj būt viena gabala. Viena no tādām ir pirts, kas mūs sagaida piedzimstot un ir klāt visos dzīves ritos un godos, arī iknedēļas rituālā uzturot mūs pie veselības un kārtības - pie veselīgā ritma. Tāpēc par pirtī iešanu, augiem pirtī, pirts rituālu, slotu siešanu un pēršanos - arī praksē- mūs divas dienas iesvētīja pats māju saimnieks Roberts ar pirts zinātāju Ziedoni Kārkliņu. Bet, kad bērniņš piedzimis, tas jākrusta - par uzņemšanu dzimtā un iniciācijas rituāla būtību savas zināšanas mums nodeva Jānis Kušķis. Bet mēs ikviens gribam būt garā un miesā moži līdz pat vecumam. Kā to panākt - par to plaši informēja ārste antropozofe Māra Meijere.

    Bet latvietis jau vienmēr bijis praktisks un darbīgs. Veidojis savu māju, pagalmu, sētu. Kam jābūt latviskā dārzā, kādi augi un puķes, koki un krūmi no kādām zemēm ienākuši, kā izkārtojamas ēkas un kur rokama aka - par to visu zināja teikt Kalvis Dzenis no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Spējām tik pierakstīt gudrību gudrības. Pēc tam gribējām paši darboties dažādās radošās grupās. Laura Liepiņa no Talantu pilsētas mums ierādīja māla puķu podu dekorēšanu dekupāžas tehnikā. Un, lai gan podiņus visiem iedāvināja vienādus, nometnes izskaņas izstādē uz galda rindojās pārsteidzoši atšķirīgi mākslas darbi, par kuriem vislielākais prieks bija mums pašiem - tavu brīnumu - mēs radām pasauli. Bet puiši tikām taisīja lāpas no tepat mežā un mājā pieejamiem materiāliem. Tikmēr mazajā virtuvītē Antras Balodes un Baibas Ivulānes vadībā notika gluži vai buršanās ap katliem, no līdzpaņemtajiem produktiem gatavojot dažādus, arī līdz šim nezināmus latviskus ēdienus. Tie, kam tuvāka istabas izdaiļošana, kopā ar Ausmu Spalviņu gatavoja telpu rotājumus no salmiem, dzijām, spalviņām un kartupeļiem, kas vēlāk kā puzuri un citi smukumi rotāja kopējo telpu.

    Kad nu tā bijām izdarbojušies un vakarā arī izdziedājušies un izdancojušies, tad pēdējās dienas rīta pusē atkal varējām uzņemt jau dziļākas zināšanas par Dainu dievestības galvenajiem tēliem un simboliem - Dievu, Dieva dēliem, Laimu, Māru, Pērkonu, Velnu u.c - vadīja Valdis Celms, kā arī mūsu senajiem viedajiem, viņu gudrības un dieva padoma, pasaules kārtības un harmonijas  izpausmēm garīgajā un materiālajā kultūrā, piemēram, tautas tērpos - Andrejs Broks, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes loceklis. Bet par trimdas dievturu ceļu, kustību, tagadējo situāciju un personīgo pieredzi vēstīja Maruta Voitkus - Lūkina no Kanādas, kas nu jau ilgākus gadus ne tikai viesojas, bet arī darbojas Latvijā.

    Pagājušā gada nometne bija veltīta četrām stihijām, kuras ietvēra mūs arī šogad - gaiss, zeme (arī kā maize, akmens un augi, koki), ūdens gan krūzēs, gan lietus veidā, gan pirtī... Bet visspēcīgāk mums lika pārdzīvot uguns. Nometne sākās ar mājas saimnieka Roberta izrīkotu ugunsrituālu, kas mūs visus tuvināja gan personīgi, gan mūsu kopusdomai un rūpei - Dievturībai, Dieva turēšanai Latvijā. Šis rituāls bija kā saimnieka skats un mācība - es daru tā, pievienojieties man, lai sekmējas kopuslieta. Tikai tai vakarā mums varēja pievienoties arī Eva Mārtuža ar savu aktivitāti un Gunta Saule, mūsu nenogurstošā informācijas piegādātāja un izplatītāja. Nometnes noslēgumā, kad saimē tika uzņemti jaunie biedri, uguns jau bija gan kā pārbaudījums, gan kā stafete. To aizdedza gados jaunie, bet jau dievturu vecbiedri, bet pārņēma tikko saviešu saimei pievienojušies. Uguns mūs pārbaudīja tikumā visilgāk. Tas mums mācīja pacietību un pazemību, jo ne uzreiz aizdegās ugunskurs - mums nācās gan gaidīt, gan stipros tautas dziesmu vārdus teikt, gan degošās lāpas tam atdot. Un tikai tad, kad Pērkons ar stipru spērienu bija apliecinājis, ka esam gatavi, ugunskurs aizdegās. Tā ir tāda dīvaina saplūsmes sajūta, kad tu esi vienots ar Dieva RAdošo un Pērkona, kā arī mūsu pašu DARošo lauku, kas kopā veido to pasaules ritu, ritmu, lietu kārtību, kurā viss ir iespējams. Un lai mēs nekļūtu no visa notiekošā tik mesiāniski pārņemti un saprastu, ka viss šajā pasaulē ir Dieva laists un vienots - ar mazu humora piesitienu šajā goda atdošanas rituālā piedalījās arī...saimnieku kaķītis. Viņu nebaidīja ne lietus, ne pērkons. Viņš ļoti mērķtiecīgi devās caur goda vārtiem, ik pa laikam pieglauzdamies pie rituāla vadītāja Valda Celma kājām, uzlēca uz solījuma došanas vietas akmens, paņēma maizes šķēli un kārtīgi noēda gabalu, ko kaķi parasti gan nedara, un cēli pievienojās pārējiem dalībniekiem...Ir kaķītis Dieva laists, i guntiņas pagalīte, mēs varētu teikt. Jā, visi esam vienā Dieva radītāja laukā. Dievs dod mums tikt gudrākiem un spēt sadzirdēt Dieva padomu arī ikdienā...tālāk ritot...arī līdz jaunai nometnei, arī ikdienas gaitās.

     

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (13)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook