Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Cīņa Ukrainā (tiešraide)
PARA BELLUM*
    • BLOGS
    • 2011-12-15

    PARA BELLUM*

    Sāksim ar pāris, manuprāt, aksiomām. Tie, kuriem tās šķiet nepieņemamas, mierīgi var netērēt laiku šī raksta tālākai lasīšanai; 1) Latviešu pastāvēšana ir tikai pašu latviešu rūpe. Pasaule gluži labi dzīvos arī bez mums. 2) Mūsu tīri nacionālās intereses varam aizstāvēt tikai mēs paši. Gaidīt, ka būs kāds, kas par mums parūpēsies, ir nepiedodami naivi. 3) Latvieši ir Latvijas saimnieki un Latvijai ir jābūt latviešu valstij. 4) Tautas intereses, ja noņemam dažādus daiļskanīgus izpušķojumus, ir saimnieciskā un garīgā labklājība. Tā nav iedomājama bez kārtības un drošības.

    Ja turpini lasīt, otrkārt, vēlos uzsvērt, ka šīs pārdomas un aicinājumi ir adresēti galvenokārt latviešu puišiem un vīriem. Bet nu - pie lietas!

    Kārtība un drošība, zināmā mērā ir pat sinonīmi, ja ar to apzīmējam prognozējamu un saprotamu vidi, kurā pie noteiktas darbības vari rēķināties ar noteiktām sekām. Drošība ir tāda kārtība, kurā cilvēkam ir iespēja īstenot savas dabiskās tiesības. Kārtība veidojas tad, ja cilvēki ir gatavi rūpēties par savu drošību - aizstāvēt savas intereses ar jebkuriem situācijai atbilstošiem līdzekļiem. Uzsvēršu vēlreiz - jebkuriem! Jo tikai tad to var saukt par reālu gatavību aizstāvēt savas intereses. Ja mēs par tām esam gatavi cīnīties tikai, komentējot internetā, mūsu cīņa beigsies, kad mūsu interešu apkarotājiem radīsies iespēja "izraut kabeli", ja esam gatavi tikai piketēt, tad cīņa beigsies līdz ar piketa pieteikuma noraidīšanu... un tā tālāk. Un tieši tāpēc šīs pārdomas, jo, manā vērtējumā, mēs latvieši, par savām tiesībām cīnīties esam gatavi tikai kaut kādā galvās iedēstītas un par patiesu pieņemtas pseidorealitātes līmenī.

    Pseidorealitātes, kurā viss "pa lielam" ir kārtībā. Kur problēmas tiek risinātas civilizēti, kur mūsu tiesības nodrošina ANO deklarācijas, starptautiski līgumi un pašmāju likumi. Pseidorealitātē, kur mums ir draudzīgas Rietumvalstis, kas grūtā brīdī savu pēdējo kreklu mums atdos, pseidorealitātē, kur Latvijā dzīvo dažādas etniskās grupas, starp kurām nav domstarpību principiālos jautājumos. Pseidorealitātē, kurā Latvija ir neatkarīga valsts, un kurā nav desmitiem tūkstošu liela piektā kolonna, kas ar sajūsmu uzņemtu iespēju dzīvot Piebaltijas guberņā un "ierādīt vietu latviešu fašistiem". Pseidorealitātē, kurā Latvija ir paraugs krīzes pārvarēšanai, kur valda uzņēmējdarbībai labvēlīgi nosacījumi (citējot Ekonomikas Ministrijas lapu: „Latvijas pozitīvie rezultāti Doing Business 2012.gadam, ierindojoties 21.vietā pasaulē uzņēmējdarbības vides pievilcībā, ir atzinība, kas nopelnīta ar pēdējā gada laikā veiktajām reformām"). Šajā pseidorealitātē mēs esam gatavi "cīnīties" internetā, pat ziedot līdzekļus viedokļa paušanai - piedaloties telefonaptaujās politisku TV šovu laikā! Daži drosmīgie pat ar plakātiem rokās stāvēt! Bet, ja atmetam visus iedomu tēlus, kuriem ļoti gribas noticēt, tad skaidrs ir tas, ka esam pamatīgās ziepēs, veči! Un skaudrākais ir tas, ka lielā mērā tā ir mūsu pašu atbildība. Ka neesam bijuši pietiekami uzstājīgi, vīrišķīgi, gudri. Jā, protams, daudzas lietas šajā pasaulē no mums nav atkarīgas, bet atkarīga ir mūsu attieksme pret tām, mūsu rīcība. Un pašlaik, manuprāt, salikums saimnieciskajām un etniskajām problēmām ir sprādzienbīstams. Un kritiskā temperatūra tuvojas. Tādēļ ir vietā sākt nopietni domāt par elementāru drošību un pašaizsardzību, lai vajadzības gadījumā spētu aizsargāt savas ģimenes un mājas. Īpaši par to būtu jāpadomā tiem, kas mitinās pilsētu krieviskākajos rajonos. Īsi izklāstīšu tos dažus pieturas punktus, caur kuriem velkot taisni, turpinājums nerādās diez ko košās krāsās. Nezinu, kā citi, bet es ikdienā izjūtu krasu krieviski runājošās masas agresivitātes pieaugumu. Tas attiecas pirmkārt uz privāto komunikāciju, otrkārt, aicinu pasekot, reizi pa reizēm, interneta komentāriem. Mana pārliecība ir, ka summējoties ekonomiskajiem un politiskajiem faktoriem agresivitāte jau drīz var nonākt līdz reālām sadusrmēm. Pieturas punkti, tātad (no kolonista viedokļa apskatot): 1) sliktie latvieši nerēķinās ar mums - SC nepaņēma valdībā, 2) parādīsim viņiem "muskuļus" ar referendumu (sākot šo rakstu referendums vēl bija tikai gaidāms), 3) referendumā jau atkal nobalsoja "pret krieviem", 4) SC ar savām kompromisa metodēm neko nav panākuši, tāpat neko nevar panākt arī pieklājīgā, likumdošanas iniciatīvu ceļā, 5) vajadzīgs jauns, principiāls un uzbrūkošs krievu intereses aizstāvošs spēks, 6) Lindermans un Osipovs sevi ir parādījuši, piepulcējot veco gvardi no PCTVL un dažus"sakarīgākos" SC - var tapt "vienīgā cerība krievu cilvēkam Latvijā" .Tālāk šo noskaņojumu papildina arī saimnieciskās nedienas, kuras pagaidām nu nekādi nevar saukt par pārvarētām. + Krievijas prezidenta vēlēšanas, kas nozīmēs spēcīgu Kremļa propagandu mediju telpā, kurā dzīvo kolonisti. + 16.marts, referendums aprīlī un tad - kulminācija 9.maijs.

    Droši vien arī šī gada 16.marts būs krietni nemierīgāks un Krievijas propagandas mašinērijas tiražētāks, kā iepriekšējos gados (Valdību veidojošās partijas pārstāvji kopā ar esesiešiem!)

    Savukārt 9.maijs var izvērsties ļoti netīkams, jo šajā dienā jau tradicionāli kopā savācas desmitiem tūkstošu kolonistu un okupantu. Kāpinot negācijas un šovinismu šajā publikā visu atlikušo pusgadu, 9.maija pulcēšanās būs kā labi kaltēts šaujampulveris, kurā pat mazākā dzirkstele var izraisīt krietnu uzliesmojumu. Cik liela ir iespējamība, ka vodkas dvingas un vīstošu neļķu ieskautajās masās, klausoties "patriotiskās" odas Staļinam šī dzirkstele neradīsies? Un es šeit nedomāju ordeņotus večukus, bet gan 18-40 bārdaiņu dzimtai piederīgos. Ja kādus 3-4 tūkstošus liels bariņš tādu, izdomātu doties pastaigā uz netālo Vecrīgu, lai parādītu, kurš te ir saimnieks! Diemžēl, policijas spēku, kas gatavoti šādām situācijām, ir pavisam nedaudz. Figurē skaitlis 2000, attiecībā uz savaldāmo pūli. Tos korpulentos pusmūža kārtībniekus un kārtībnieces zaļās vestītēs, kurus kuplā skaitā redzam masu pasākumos, kas dzīvē, visticamāk, nav aizturējuši pat čurājošu britu, par nopietniem spēkiem tomēr neuzskatu. Tas tāds nelāgais scenārijs, kam ir liela varbūtība īstenoties. Vismaz, ja es būtu Kremļa polittehnologs, šo scenāriju noteikti izspēlētu, lai parādītu kā Latvijā apspiež krievvalodīgos.

    Nu labi, pieņemsim, ka nekas tādos mērogos nenotiks. Tajā pašā laikā gan 9.maija, gan citas pievakares, krieviskākajos mikrorajonos, var kļūt par īstu agresijas manifestāciju.

    Ja visi šie faktori iekristu laikā, kad katram saulespuķu grauzējam, pārnēsājot brugakmeņus un pieturot riģipša plāksnes bija iespēja pelnīt pat pa tūkstotim, risks būtu daudz mazāks nekā tagad, kad pa vīlēm irst viss lielais Eirokolhozs.

    Ko es ieteiktu darīt? Atkarībā no katra iespējām un statusa, risinājumi var būt dažādi; a) nodibināt sakarus ar Tēvijas sargiem, izveidot vietējo nodaļu b)trenēties tuvcīņu, c) iegādāties ieroci, d) stāties zemessardzē, e)apsmadzeņot rīcību ekstremālās situācijās, f) kopā ar draugiem izveidot savstarpējas palīdzības un pašaizsardzības grupu, g) apdomāt veidus, kā vislabāk pasargāt savu ģimeni, bērnus, sievietes, -- vairākas vai visas no nosauktajām iespējām kopā,

    Mazākais, ko mēs varam iegūt ir lielāka latviešu ikdienas drošība, vairāk kārtības tuvākajā apkārtnē. Bet, ņemot vērā Krievijas militārās aktivitātes, ASV lēmumu izvietot jūras spēku apakšvienības arī Ziemeļu/Baltijas jūrā, tam varētu būt arī plašāka nozīme.

    Faktiski visas uzskaitītās lietas ir pašsaprotamas un, Latvijas gadījumā, pat absolūti nepieciešamas. Skumji, ka ļoti par maz šajā virzienā ir izdarīts!

    Tiem, kas mēģinās apgalvot, ka lieki kurinu paniku, ka šādas aktivitātes tikai izraisīs pretdarbību, gribu atgādināt, ka apstākļus, kuros esam šobrīd vairs mainīt nav iespējams un mūsu izvēle ir adekvāti reaģēt vai izlikties neredzam notiekošo. Mēs taču gribam mieru un kārtību? Tad jārūpējas par to ir mums pašiem!

    * Si vis pacem, para bellum - Ja gribi mieru, gatavojies karam (Lat.)

    P.S. Ja esi izlasījis, un piekrīti manām domām, ļauj par to uzzināt arī citiem! Iesaki un pārsūti tālāk.

    Jānis Sils


    Ievietotāja profils | Komentāri (21)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook