Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Vedam svētkus kalniņā- atskats uz Ziemas saulgriežu svēti
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2011-12-28

    Vedam svētkus kalniņā- atskats uz Ziemas saulgriežu svēti

    Gausi nāca, drīz aizgāja
    Tie bagāti Ziemassvētki:
    Trīs dieniņas, trīs naksniņas -
    Iet pār kalnu dziedādami. /L.t.dz./

    Gada vistumšākais brīdis nu jau aiz muguras un sācies jauns Saules gads. Ik katra sirdī palicis svētku gaišums un dažnedažādi stāsti par skaistajiem mirkļiem, ko izdevies piedzīvot. Piedāvājam iepazīties ar kādu Ivetas Mazūres brīnišķo stāstu par Latviešu nacionālistu kluba un Latvijas dievturu sadraudzes kopīgi svinētajiem Ziemas saulgriežiem Ādažu pagasta "Kalndorēs" šī gada 21.decembrī.

    „Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personifikāciju latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot.* Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt izvērtušās svinīgās izdarībās, bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņu norisi vēlamā virzienā. Tā kā tas darīts noteiktās zīmīgās vietās (un laikā - I.M.), tad paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku, debesspīdekļu un ūdeņu pielūgšanu. Tā sākās nevalodas." Brastiņu Ernests., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana", ceturtais izdevums, 1986.,9. lpp.

    Tas atgādnei, lai arī mūsdienās neizceltos nevalodas par Saulgriežu svinēšanu tikai kā par baļķa vilkšanu apkārt sētai, bet mēs izprastu, ka savā būtībā tas ir daudzslāņains un godbijīgs auglības un gaismas atdzimšanas un līdzdalības rituāls un, kā saka Valdis Celms (LDS), arī noslēpums, kas jāpiedzīvo. Piedzīvot šai vakarā nācās daudz, savienojot profānās dzīves skaistās norises un baudījumu ar sakrālajām nozīmēm, ko tās nes visos četros pieminētajos veidos.

    Kādi ziedi pupiņai?
    Raibi ziedi pupiņai.
    Tie Dieviņa pakariņi,
    Mīļas Māras vizulīši.

    Jūs teiksiet, kas par pupiņu ziediņiem ziemas Saulgriežos! Bet kāpēc tad mēs liekam uz galda to lielo zirņu un pupu bļodu? Kam tad vēl ir tik stiprs asnu spēks kā pupiņai un zirnītim? Un kurš vēl ir tik apaļš un gluds, ka, ripodams cauri gadam, iziet visas pārvērtības no dīgļa līdz sēklai un pat savdabīgai nomiršanai mūsu galdā, ietverot kā dzimšanas un augšanas dziņu, tā zināmu nāves vai pārtapšanas ciklu. Gluži kā gads, kā mēs visi. Un tieši garā pupa kā nabas saite (arī kr. pupovina, pupok) mūs, Zemes ļaudis, savieno ar Debesīm. Pašas dziesmas pilnestība atklāj mistēriju, kur viss Dieva radīts un laists, Māras pieskatīts, audzēts un darināts. Bet, lai izdotos to asnu spēku sevī uzjundīt, mudināt saulīti atkal celties augstāk un Dieviņam lūgt svētību pārlaist šo tumsu, atlaist nevajadzīgo un dot spēku jaunam gājumam, ir vajadzīga mūsu kopīga RADīšana un DARīšana. Arī Saulgriežu vakars un bluķa vilkšana kā tikai viena no daudzajām radīšanas un darīšanas izpausmēm šai Dieva pasaulē.

    Pilla sēta vītoliņu
    Sidrabiņa lapiņām.
    Vai te bija Dievs dzīvojis,
    Vai tie mani bāleliņi?

    Mums savas mājas durvis Saulgriežu vakaram ir vērusi Līvmaņu ģimene Ādažu pagasta „Kalndorēs." Jau piebraucot pie sakoptās, it kā vienkārši klasiskās, bet ar dziļu gaumi un inteliģenci iekārtotās mājas, esam tās svētības apburti. Saprotam, ka tas nācis ar lielu darbu, gudru un prasmīgu saimniekošanu, bet šobrīd nams kā Dievsēta ir rāmas gaismas un gaidu pilns - kā jau mirkli pirms. Tūlīt tajā sabirs lieli un mazi, tiks nesti ēdieni, katli, trauki, zirņi, pupas un desas, cepumi, rauši un piparkūkas, cūkas šņukurs, āboli un sīpoli, un kas tik vēl ne. Dzerts kvass, kefīrs un saimnieku pašu darinātā ābolu sula. Sāksies kņada un čalas. Bet nams ar skaisti garo un balti klāto galdu, iekurto kamīnu, uz kura saimnieces Natālijas senču foto, ietur savu stāju, un mēs labprātīgi pakļaujamies tā rimtajai kārtībai. Visu ierāda un palīdz dēls Oskars, kas tik līdzīgs savam vectēvam kamīna bildē, ka nav ne mazāko šaubu, ka šī senču zeme ir un būs labās rokās. Bet pirmais vārds pie galda Oskara tētim, mājas saimniekam, kas, apvilcis baltu linu kreklu, sēd galda galā un teic stipros vārdus par dzimtas un tautas pastāvēšanas spēku. Natālija blakus tautas tērpā kā roze sēd rāma un rimta, jo zina savu un savas ģimenes vērti. Un mēs arī izslejamies, tādi kā stiprāki un pašapzinīgāki tapuši. Apkārt laižam trauku ar egļu rotājumiem, un katrs, labam vēlējumam izskanot, iekar to eglītē blakus sarkanajiem āboliem. Uzrunu teic Valdis Celms, lai pietiek gaismas, lai pietiek spēka, lai pietiek gudrības sevi, savu tautu un valodu aizstāvēt! Lai vieno latviskās gara un tikuma vērtības!

    Varam sākt lielo mielošanos. Kamīnā kuras uguns, pie griestiem iekustas puzuru virtene - savdabīgi sakārtota Visuma simbols. Lielo istabu dekorē Valda Celma gobelēns Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži no Gadskārtu cikla zīmēm (skat. Valdis Celms „Latvju raksts un zīmes", 2011., 249.lpp.), kas skaisti un cēli sakralizē uzposto telpu. Kompozīcijas centrā krusta zvaigzne jeb krustu krusts, kura astoņi gali simbolizē laika (gada) dalījumu astoņās vienādās daļās. Vienlaicīgi tā ir kristāliska sniegpārsliņa, kurai viena mala zaļa, otra balta - kā jau gadam. Iezīmēta zemes līnija un malās debess zīme, kas sasaucas ar divslīpņu jumta kā debesu juma izpausmi, ko redzam arī savās rijās, kas vienlaikus ir ne tikai darba telpa, bet sakrāla telpa ar uguni centrā. Visam pāri krīt sniegs, mirgo zvaigznītes, nāk gaisma. Daba dus. Bet tas ir mānīgs apmiers. Krustu krusta centrs: aka, saule, vēl neizpaustā, potenciālā pasaule, kur devītais un atkal pirmais lielums satiekas (9+1=10) - ir radoši aktīvs un gatavs jaunam radīšanas ciklam. No centra viss iziet, apiet loku un atgriežas centrā - iziet no sevis un atgriežas sevī, lai sāktu no jauna. To simbolizē arī paši svētki - arī tajos mēs atgriežamies no ikdienas. Svētki ir ārpus ikdienas, lai varam caur pārvērtību rituāliem, budēļiem, maskām, dziesmām, dančiem, ēdieniem, zintēšanas un svētīšanas labāk sajust, kas tad notiek mūsu mājās, un atgriežoties vērst to kalnā augstāku, labāku. Arī mūsu Saulgriežu vakarā sajūtam, ka nu Dievs ienācis istabā.

    Budēlim, tēvainim,
    Liela skāde notikusi -
    Stīpa pušu pārsprāgusi,
    Budēlīši izkrituši.
    Ak, tu tavu daiļumiņu,
    Tavu daiļu čumuriņu:
    Vienam ragi, otram nagi,
    Trešam ļipa pakaļā.

    Dziesmas un svētīgā kopnoskaņa viņu te ieaicinājušas. Dziesmu daudz. Mūsu skaņās balsis „ārpusē" sadzird arī budēļu tēvs un lielā sieva (garā meita), nāve, sivēns un lācis, kas ar lielu joni sabrūk istabā. Garajai meitai tik pamatīga auglības stebere rokās (milzu burkāns un divi lieli sīpoli, kas uzsieti kārts galā auglības vairošanai, kam vien pieskaras). Čigānu tēvs tik bravūrīgs un mutīgs, ka ne atpazīt parasti it kā rimti rāmo, bet iekšēja spēka pārpilno un arī šī vakara galveno izkārtotāju un dziesmu sācēju Antru. Nu viss skaisti spēlējas uz āru mūsu priekam. Bet viņas brālis Varis, ko zinām kā puisi ar bungām, akordeonu un latviskās cīņas mākslas prasmēm, nu pārtapis skaistā meitā ar tik šmaugu vidukli un zelta matiem, ka skaudība plēš acis laukā. Un skaistā Anna pārvērtusies sārtā sivēnā, bet nāvei tāds nazis rokā, ko tik par mačeti varētu dēvēt. Bet lācis bez ļipas - laikam to nosēdējis, gaidot, kad tiks šai istabā laimi dalīt. Bet par to ausis lielas un smuks no vaiga. Nu joki, stebere, dejas ar nāvi un lāča padomi ņirbēt ņirb. Smiekli, jautrība, veselīgas divdomības un izsaucieni. Visiem spulgas acis un gaidas, maza nedrošība, kas nu būs un ko budēļi solīs tieši viņam. Garā meita liek visiem iedomāties skaitli no 1 - 11 un uz katru ciparu no lielas tarbas izvelk kādu priekšmetu. Katram par savu iedomāto skaitli tiek kāds skaidrojums, kas tad viņam gaidāms nākošajā gadā. Un, lai arī tas teikts pa jokam, visi tomēr piedomājam, kā tas tieši ar mani saistās, un ņemam nopietni, kāds nu tas Laimas likums ir.

    Maskas mums rāda, kā laiks apvērsies - saulīte kāps kalnā, gads ies uz otru pusi, tumsu uzveiks gaisma. Tā vīrietis ticis par sievieti, sieviete par vīrieti, nāve ar visiem danco, lai būtu veselība. Bet, ja nu kāds līdzi jāpaņem, tad lai tā ir cūka, nevis kāda no mūsu dvēselēm. Bet laime jau vienmēr lielāka, ja par to paziņo kāds stiprāks - kā lācis. Kažoks apmests uz otru pusi. Kopā dzīvības, augšāmcelšanās skaistums un nāves trakums, kas jāpārvar. Pati nāve jāsabaida, ar to dancojot, sevī dūšu uzjundot. Varbūt tāpēc latvietis, ja grib pastiprināt labo, tik dabiski var pateikt: traki labs, šausmīgi skaists, ārprātīgi salds, briesmīgi auglīgs. Mūsu Dieviņš jau arī divvienīgs - tāds dīvains pretmetu kopums: debesis - zeme, pazeme; gaisma - tumsa; gars - raupjā matērija; neizpaustā pasaule - redzamā pasaule u.tml. Visa laistā Dieva pasaule un pat pāri tai: „augstāk dzied cīrulitis pār visiem putniņiem - augstāks Dieva padomiņš pār šo visu pasaulīti."

    Nu pienācis laiks vilkt bluķi. Tas cirsts no saimniekiem piederoša, tepat nolūzuša ozola, un, kā saka Oskars, bluķu tagad pietiks vismaz 10 gadiem. Iesienam to kārtīgā virvē, stājamies virknē un, bungām, klabekļiem un katla vākiem šķindot, visi ķeramies striķim klāt. Bluķi jāvelk virzienā pret sauli (pretī pulksteņa rādītāja virzienam), lai tu pats neveidotu ēnu savai pasaulei, ja saule no mugurpuses. Nav joka lieta bluķi dabūt trīsreiz apkārt ēkām pa pakalnu augšā un lejā. Tikai viena zvaigznīte spīd. Smejam un klūpam pa tumsu. Bet atlaisties nevar - bluķis pēcgalā kalnā ar ugunskuru jādabū. Pāris reižu arī bluķis pats turas pretī, un striķis atraisās. Kamēr daži puiši to atkal savaņģo, citi sit bungas, un mēs lecam ar nāvi, ka izput laukā, lai lielāka duka bluķi kalnā dabūt. Kad bluķis atkal sasaistīts, velkam to augšā, kur jau gaida grēdā krautais četrstūra ugunskurs, kura vidū, dzirkstelēm lecot, lielais bluķis iegulst kā Ugunsmātes klēpī.

    Sildās Dievs, sildās Laima,
    Mana mūža licējiņi.
    Sildās manis augumiņš,
    Sildās mana dvēselīte.

    Ozola bluķis - vīrišķais, zeme - sievišķais. Un trešais vēl uguns, kas sadedzina nevajadzīgo, aizejošo, savu laiku pārdzīvojošo. Bet vienlaikus attīra, dod ceļu jaunajam un spēcina, pastiprina šo jauno, kam jānāk. Mēs ņemam graudu bļodu, un katrs, ko savai zemei, dzimtai un sev vēlot, ziedojam pa saujai ugunij - lai top! Lai tiešām top un pārtop! Laižam pa rindu alus kausu, pa malkam baudot un kā nostiprinot vēlēto. Nu jau budēļi ar nometuši maskas un piepulcējušies mums. Atskan akordeons, un sākas danči uz nebēdu, kur katrs priekā lec ar katru. Zemes, gaisa, uguns un ūdens enerģijas sarit mūsos un kopā ar lielo Visumu, kur debesīs jau spulgo pulka zvaigžņu, dod svētību un spēku, ticību un cerību ikvienam Zemes un Dieva bērnam. Mēs esam kā ieritināti lielajā Saulgriežu ritā un Dieva liktajā kārtībā. Uguns pamazām izdeg kārtu pa kārtai. Jau krietni pāri pusnaktij, un mūs arī pārņem rāmāks gars. Varam atgriezties istabā, kur mūs gaida kamīna uguns un pīrāgi. Vēl dziedam dziesmas, minam mīklas, kuru mūsdienu varianti tik sadomāti, ka var galvas izmežģīt, bet par to ir lielāks prieks, uzminot konfekti nopelnīt. Saimnieki jau aizgājuši gulēt, jo rītdiena sāksies 5 no rīta ar saviem darbiem un prasījumiem. Arī mēs pamazām atvadāmies cits no cita un nama. Visi esam tapuši viens otram tuvāki, mīļāki un spēcināti. Esam pabijuši centrā - īpašā laiktelpas dimensijā (sajūtā) - tur, kur satiekas māriski ikdienišķais ar dievišķi garīgo - pārlaicīgi nozīmīgo un mūžīgo. Pabijuši kopīgi radītā garīgo un sirds vibrāciju laukā. Guvuši spēku un jēgu ikdienas gaitām, jūtamies atjaunoti līdz ar Sauli, kas no veļiem atdzimst un tagad uzsāk savu ceļu augšup Pasaules kalnā. Ja arī kāda klapata bijusi, tā visu kopīgo enerģiju virpulī aizslaucīta. Tam jau svētki un riti domāti.

    Savārgusi ceļu gāju
    Sēdos ceļa maliņā.
    Neredz mani mīļš Dieviņš,
    Ne bagāti bāleliņi.
    Atskrej bite dziedādama,
    Uznes mani ozolā.
    Ozolā sēdēdama,
    Ēdu medu, dzeru vīnu -
    Nu redz mani mīļš Dieviņš,
    Nu bagāti bāleliņi.

    Noslēpums ir piedzīvots. Līdz citiem ritiem! Svētīgi un ar Dievpalīgu!

    *Lūgšana pielūgšanas nozīmē ir dievestīga darbība, ar ko cilvēks tuvojas Dievam, Mārai, Laimai, ar to savā dvēselē izjuzdams dievestīgu (reliğisku) pārdzīvojumu
    Daudzināšana ir Dieva, Māras, Laimas godāšana, bieža pieminēšana vārdos, darbos, greznās dziesmās.
    Ziedošana ir dāvāšana, ar ko pastiprina lūgšanu, pateicību vai goda došanu Dievam, Mārai, Laimai.
    Zintēšana savā norisē izmanto līdzības vai analoğijas likumu, kur līdzīgais veicina līdzīgā rašanos. Latviešu dievestība māca, ka viena laba norise veicina citas norises labu izdošanos. Cilvēks, domādams labas domas, darīdams labus darbus t.i.zintēdams, cer saņemt .Dieva padomu, svētību, palīdzību vai kādu citu labumu.

    http://www.dievturi.org/biezijautajumi.htm

    Savos iespaidos ar Jums dalījās: Iveta Mazūre


    P.S. Ja arī Jūs vēlaties dalīties savā Ziemas saulgriežu stāstā, tad sūtiet to uz e-pastu: lnk[at]nacionalisti.lv

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (7)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook