Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Cīņa Ukrainā (tiešraide)
Mana vecvecmamma un referendums
    • BLOGS
    • 2012-02-07

    Mana vecvecmamma un referendums

    Mana vecvecmamma, kura nu jau daudzus gadus savas rakstainās zeķes ada no smalkiem aizsaules dzīpariem, ir nākusi no senas vecticībnieku dzimtas Latgalē. No neliela miesta, pavisam tuvu Krievijas robežai. Šodien viņas stāstus atcerējos, lasot kādu latviešiem naidīgu komentāru, sakarā ar referendumu pret divvalodību Latvijā, un noklausoties radio diskusiju starp Lindermanu un studentu korporāciju pārstāvi krievu Trofimovu, kurš aicināja balsot PRET. 

    Sešpadsmitgadīga meitene būdama, viņa salīga par meitu kādā bagātā Zemgales saimniecībā Bauskas pusē. Un, tā kā pārējie saimes ļaudis lielākoties bija latvieši, jau dažos mēnešos apguvusi latviešu valodu. Cītīgi mācoties. No grāmatām pēc darba laika beigām. 

    Tad, kad pārējie jaunie saimes ļaudis devās uz zaļumballēm. Par laiku pie saimnieka, līdz pat mūža galam stāstīja ar prieku un pateicību. Tāpat kā to, ka saimniecībā viesojies Kārlis Ulmanis, lai ar saimnieku pārrunātu zemniekiem svarīgos un būtiskos jautājumus.

    Pēcāk, kopā ar vīru un bērniem atgriezās Latgalē, kur saimniekoja paši savā saimniecībā. Pāris govju, nedaudz zemes, neliela, Latgalei tipiska mājiņa.

    Taču arī šī rocība bija īsts "proletariāta ienaidnieku bastions", tādēļ, lai glābtos no izsūtīšanas, nācās visu pamest un pārcelties uz Kurzemi.

    Pilsētiņā, kurā viņi apmetās, vecvecmammai kaimiņos mitinājās kāda piecdesmitajos gados iebraukusi krieviete. Sadzīviski izpalīdzīga, taču tikai līdz brīdim, kad sarunas nonāca līdz vēstures vai nacionālas dabas jautājumiem. Pēc vevecmammas teiktā, viens no kaimiņienes mīļākajiem teicieniem bijis: "Latvieši ir fašisti! Ja man iedotu ieroci, labprāt viņus visus apšautu!" Uz to vecvecmamma parasti atbildējusi jautājot, vai arī viņas mazbērnus un mazmazbērnus viņa esot gatava apšaut? Tādās reizēs kaimiņu saziņa uz pāris dienām, nedēļu pārtrūkusi. Nerunāja viena ar otru. Kaimiņiene vispār nerunāja latviski, lai gan Latvijā nodzīvoja visu savu mūžu, jo tā esot suņu valoda, ar kuru viņa negribot muti smērēt...

    Šodien, kārtējo reizi lasot to, ka latvieši tiek nosaukti par fašistiem, šie senie notikumi uznira apziņā. Un es skaidri sajutu, ka referendumā mēs nebalsosim PRET krieviem, jo kārtīgs krievs dzīvo Krievijā, vai arī ar cieņu un izpratni izturas pret tās zemes tautu, kurā apmeties. Mēs balsosim PRET tādiem salašņām kā vecvecmammas kaimiņiene, pret tādiem provokātoriem kā Lindermans, PRET okupācijas sekām un Kremļa vēlmi šādas krievvalodīgas pabiras izmantot saviem ģeopolitiskajiem mērķiem.

    Un pat, ja man nebūtu neviena cita iemesla, lai referendumā balsotu PRET, es to darītu aiz cieņas pret savas vecvecmammas nostāju, aiz cieņas pret viņas mērķtiecīgo rīcību, sūtot savu meitu, manu vecmammu, latviešu skolā, radot priekšnosacījumus tāda latviešu nacionālista, kā es, nākšanai pasaulē... Un vēl es to darītu pateicībā par rakstainajām zeķēm, kuras vēl daudzus gadus ir sildījušas ne tikvien manas kājas, bet arī sirdi, ikreiz atceroties sastrādātās, tās darinājušās rokas.

    Jānis Sils

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (18)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook