Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Austras baltie svētki
    • BLOGS
    • 2013-08-29

    Austras baltie svētki

    Austras šūpulītis
    Skatīt fotogaleriju >

    2013.gada vasaras skaistākie notikumi mūsu jaunākajai meitiņai bija pirtīžas - saru dzīšana un latviskas krustabas. 

    Šīs vasaras skaistākie notikumi mūsu jaunākajai meitiņai bija pirtīžas un krustabas. Vasaras saulgriežos, kad mūsu mazajai meitiņai Austrai bija 1,5 mēneši, sarīkojām pirtīžas un izmēģinājām saru dzīšanu. Pirms tam jau bijām sagatavojuši liepu lapu slotiņu, ar kuru mazo maigi iepērt. Pirts tika kurināta naktī, bet Jāņu naktī jau tāpat nevienam prāts nenesas uz gulēšanu. Kad pirts bija gatava (viegli iesilusi), ienesām Austru priekštelpā (viņa gan bija saldi iemigusi), izģērbām plikiņu un gājām pirtiņā iekšā, kur bijām jau sagatavojuši zāļu vanniņu (sunīši, kumelītes, kliņģerītes). Biju pārsteigta, ka, ieliekot meitiņu ūdenī un peldinot, viņa pat nepamodās. Tad nu mēs abas kopā rausāmies uz lāvas. Biju domājusi likt pie krūts un barot, lai neraudātu, kamēr tētis viņai masēs muguriņu, bet, tā kā viņa turpināja saldi gulēt, tad tas nemaz nebija nepieciešams, varēju turēt tāpat uz rokām. Sākumā tētis viņu viegli iepēra ar slotiņu un tad iemasēja ar manu pieniņu, kuru pirms tam jau biju nedaudz atslaukusi, un maigi braucīja muguriņu, rociņas,  kājiņas, kamēr tiešām no porām sāka parādīties gaiši sariņi, kaut kas līdzīgs tieviem matiņiem. Austra visu laiku saldi gulēja, pēc tam viņu noskalojām ar tīru ūdentiņu un saģērbām, satinām sedziņā un nolikām turpat priekšnamiņā uz grīdas, jo nebijām padomājuši par to, kur viņu liksim, kamēr paši iesim pērties. Bet viņa it nemaz neprotestēja un turpināja saldi snaust, arī nolikta uz grīdas! Tad nu arī es dabūju savu maigo atšķirtību pērienu ar liepu lapu slotiņu, kas siltajā pirtiņā šķita tiešām maigs un patīkams. Pēc tam mani iemasēja ar sodas un sāls maisījumu, lai poras kārtīgi atveras un iztīrās, bet, kad biju no grubuļainās masas noskalota, tiku iemasēta ar karstu tumšo šokolādi. Kad noskalojos, āda bija kļuvusi tikpat maiga kā manam mazajam zīdainim! Turklāt Austra pēc mūsu mazā un intīmā rituāla mierīgi nočučēja vēl līdz rīta gaiļa dziesmām. Tā nu tiešām laikam varam uzskatīt, ka sarus tonakt veiksmīgi izdzinām!

    Ik rītiņa Saule lēca
    Sarkanāi kociņā,
    Jauni kungi veci tapa,
    To kociņu meklēdami.

    Tuvojoties rudenim, jau nopietnāk posāmies jaukam notikumam - Rūtas mazās māsas Austras latviskajām krustabām. Šoreiz tās organizējām Kurzemē, jo Remtē (Saldus raj. Brocēnu pagasts),ir meitiņas tēva dzimtās mājas „Liekniņi”. Pa vasaru dzīvojamies šeit un,  baudot svaigo lauku gaisu un citus labumus, jau ievēlāmies 4. mēnesī! Šoreiz nolēmu organizēt visu vairāk vai mazāk pati, dziesmu ieskandināšai talkā aicinājām tradīciju kopu „Pērkonieši”, bet krustabu norises vadīšanu uzticējām Rūtas krustmātei Evijai Dzvinko. Starp citu - tieši pirms gada 18. augustā skaistas un latviskas krustabas bija arī viņas dēliņam Zintim! Par Austras krustvecākiem aicinājām manu vidējo māsu Anitu, brāli Vari un Gintu no „Talantu pilsētas” mākslas pasniedzējām, ar kuru 2 gadu laikā izveidojies tuvs kontakts.

    Pēc lietainās pirmssvētku nedēļas krustabu dienu sagaidījām ar siltu un jauku saulīti. Kad visi viesi bija sabraukuši sētā un paši uzposušies tautas tērpos, ieradās arī sarunātais kaimiņu sētas zirdziņš ar pajūgu, kurš mūs liegi aizvizināja līdz Remtes parkam. Krustabu sākums bija nolikts Māras baznīcā jeb mūsu izvēlētajā svētvietā pie dabas – pie Remtes dižozola. Tur tad arī mūsu mazā pādīte tika pie sava otra vārdiņa – Laima –, kuru bija izraudzījušies krustvecāki. Vēlāk konstatējām interesantu faktu, ka abām māsām ir katrai sava konfekšu fabrika – Rūtai Lietuvā (Šauļos), bet Austrai – Laimas konfekšu fabrika tepat Latvijā! Daudzinot dižo parka ozolu (tā apkārtmērs ir 5,3 metri), krustvecāki tam apjoza tautisku jostu, bet „Pērkonieši” veltīja dziesmu „Ozols auga jūriņā”. Turpat parkā baudījām arī ātro mielastu – netālu kaimiņmājās sieto sieru ar saulespuķu sēkliņām un garšvielām, kā arī pīrādziņus, ābolu un biezpiena plātsmaizi un bērzu sulas. Nedaudz iestiprinājušies, devāmies dziļāk parkā iekšā. Šķērsojot tiltiņu uz Mīlestības saliņu, katrs varēja ar 9 mezgliem piesiet krāsainu dzīpariņu, lai aizsietu raganām un skauģiem mutes, kā arī piesietu Austras niķus, kuru gan viņai nav pārāk daudz.

    Nonākuši pļaviņā pie medību torņa, iekurinājām mūsu galvenā rituāla ugunskuru. Tiesa gan, tas ne īpaši gribēja degt, tāpēc ziedojām tam vairākkārt gan graudus, gan sāli, gan avota ūdeni, ko Evija bija atvedusi no Valmieras avota dzīlēm, un dziedājām „Es sakūru uguntiņu”, kamēr beigu beigās tomēr to izdevās iedegt. Ietinām mazo pādīti villainē, kurā iesējām grāmatiņas lapu (lai aug gudra), maizīti (lai būtu pārtikusi) un naudiņu (lai būtu turīga). Krustiņa vietā Austra tika pie tēva īpaši gatavotā Austras koka kuloniņa no brieža raga. Tādi paši kuloniņi vēlāk tika arī krustvecākiem. Šķiet, krustabu visslapjākā daļa, kad mazulis tiek svētīts ar avota ūdeni, nepatīk nevienam bērnam, arī Austra sāka protestēt un raudāt, un tā arī līdz krustvecāku zvērestam netikām, jo, kamēr cīnījāmies ar uguns iekuršanu, Austra Laima jau bija nogurusi un viņai bija sagribējies ēst, tāpēc nācās uztaisīt nelielu pauzi un visiem kopā iziet rotaļu „Kas dārzā”. Kad nu mazā, siltajā villainē satīta, bija iemigusi saldā miedziņā, nodevu viņu krustvecāku rokās, lai viņi varētu dot zvērestu un solīt rūpēties par mazo pādīti gan baltās, gan nebaltās dienās.

    Tad arī sākām krustabu nozīmīgāko daļu – pādes dīdīšanu, lai pādītei iedīdītu labus tikumus. Dīdot pādīti, katrs varēja paņemt to rokās un iešūpināt viņai savas labākās īpašības, novēlēt visu to gaišāko visa mūža garumā. Pašās beigās pādīti, tikpat saldi aizmigušu, ielika man rokās, lai varētu doties cauri parkam uz māju pusi. Pirms došanās ceļā vēl izminām nātres, lai parkā mūsu izstaigātajās vietās arī turpmāk augtu tikpat mīksta un skaista zālīte, kā pirms mūsu ierašanās.

    Kam tā sēta pret kalniņu,
    Ko austriņa vizināja?
    Dzelzu stabi, vara vārti,
    Paši tek neverami.

    Kad tikām līdz mājām, vispirms visiem gribējās atveldzēties ar vēso akas ūdeni, jo diena tik tiešām bija iesilusi diezgan karsta. Kad visi sapulcējās pie ozola, kurā bija iekarināts Austras tēta rūpīgi gatavotais šūpulītis no gobas koka ar grebtajām un iededzinātajām latviskajām zīmēm šūpuļa sānos (Austras koks, Laimas slotiņa, Māras krusts un Saulīte), krustmātes to izrotāja ar tautiskām jostām, kā arī izklājām to ar kumelīšu ziediņiem, lai Austra augtu skaista un vesela, ielikām ābolu, kas ir sievišķības simbols, un atslēdziņu, lai aug dižena saimniece. Taču pirms likšanas šūpulī vispirms ielikām akmeni, kuru krusttēvs pēcāk iesvieda dīķī. Lai būtu droši, ka šūpulītī Austrai Laimai būs vissaldākais miedziņš un neviens nelabvēlis to netraucēs, iespraudām vēl arī asu saspraužamo adatu. Ielikta savā šūpulītī, Austra atkal iemiga. Iešūpojām, dziedot „Aijā, Austriņ, aijā”.

    Saules kokles skandināja, Austriņā sēdēdama,

    Dieva dēli danci veda, Ūdra, bebra kažokos.

    Kad tikām līdz krustabu mielastam, bija jau pienākusi pēcpusdiena. Baltā galda uzklāšana iepriekš bija bijusi mums vislielākais pārbaudījums. Šoreiz gatavojām krabju salātiņus, izvārījām cūku pupas, sarīvējām kolrābju un ābolu salātus, kā arī pašu skābētos kāpostus. Bijām iecerējuši izcept arī pankūkas ar ābolu ievārījumu, bet bija vien jāiztiek ar baltmaizi un medutiņu, jo visam nepietika laika. Kaimiņiene bija pagatavojusi kūpinātu kazas sieru, grauzām baltos puķkāpostus un gurķus ar krējuma un diļļu mērcīti. Dzeršanai bijām sagatavojuši svaigi spiestu ābolu sulu (kas gan no baltiem āboliem sanāk brūnā krāsā), bērzu sulu un pienu. Vēl pirkām arī baltos bezē cepumus, zefīru, jūras akmentiņus. Bet pirms garšīgās kūkas baudīšanas, kuru mums bija izcepis tēva māsas vīrs kā īpašo pasūtījumu ar Austras koka dekorējumu vidū, vēl krustvecākiem bija jāiztur pēdējais pārbaudījums, kuru biju sagatavojusi – jāatbild uz jautājumiem par krustmeitu Austru. Meklējot informāciju par Austras koku, atradu interesantus faktus – kā izrādās, Austrai ir savs Austriņu ezers, Austriņu kalns (Priekuļu novada Mārsnēnos), Austras akmens (Krāslavas novads) un pat Austras koka makaroni! J

    „Ar Dieviņu sanācām, ar Dieviņu šķiramies”, jo nemanot skaistā krustabu diena bija pagājusi. Austras skaistās dienas noslēgumā atvadījāmies no visiem, sadevām līdzi lauku labumus un arī paši, patīkami piekusuši, taisījāmies jau doties pie miera, kad pēkšņi ieraudzījām pagalmā ienākam vēl kādu viesi - ciemos bija atnācis mazs ezītis! Arī viņu pacienājām ar balto pieniņu, kuru viņš, garu mēlīti šaudot, labprāt ielocīja savā vēderā, bet nākamajā vakarā ciemos ieradās arī viņa brāļuks.

     

    Austras un Rūtas mamma Laura Liepiņa, LNK biedre.  20.08.2013.


    Ievietotāja profils | Komentāri (6)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook