Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Lielās uzvaras nav nejaušība
    • Militārisms, drošība
    • 2013-11-12

    Lielās uzvaras nav nejaušība

    Tuvojas lielākie Latvijas armijas un tautas svētki, kad karavīri, zemessargi un valsts iedzīvotāji atzīmēs Lāčplēša dienu - kad pirms 94 gadiem latvieši vēlmi pēc savas valsts apliecināja ar reālu varēšanu, padzenot Bermonta-Avalova karaspēku no Rīgas pievārtes. Tās bija dienas, kad latviešiem vēl nebija savas valsts, bet bija savs karaspēks un karavīri cīnoties zem sarkanbaltsarkanā karoga ar sabiedroto atbalstu (Anglija, Francija, Igaunija, Polija) izcīnīja visspilgtāko un nozīmīgāko nācijas uzvaru, kam vēlāk sekoja citi panākumi kaujas laukos, kas atnesa latviešu tautai pašnoteikšanos un brīvību.

    Ģenerālis Pēteris Radziņš.

    Mēs labi zinām, kas tajās dienās vadīja vāciešu/krievu karaspēku, kurš uzbruka Rīgai, bet vai mēs zinām to vīru, par kuru ģenerālis M.Peniķis būdams Latvijas armijas komandieris laikrakstā „Latvijas kareivis" 1930.gadā raksta šādus vārdus: „Grūts stāvoklis bija mūsu armijai, kad 1919.gada oktobra otrā pusē ieradās ģen. Radziņš no tāliem dienvidiem savā dzimtenē. Mūsu armija bija paspējusi jau papildināt savus kaujas zaudējumus un ieņemt izejas stāvokli uzbrukuma cīņām. Vajadzēja tikai tagad sastādīt pareizu uzbrukuma plānu, dot noteiktus un saprotamus uzdevumus armijai un lietderīgi izmantot visus mūsu kauju līdzekļus. To pilnos apmēros izpildīja ģen. Radziņš, kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un mūsu uzvaras 3.-10.novembrī vaiņagoja viņa labi sastādīto plānu. Tādas pašas sekmes bija arī pie viņa otrā plāna, Jelgavas atbrīvošanas, izpildīšanas."[1] Cits Latvijas armijas komandieris, kurš atbrīvošanās cīņu laikā bija 3.Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K.Berķis savā dienasgrāmatā 1939.gada augustā ir ļoti tiešs un atklāts savos uzskatos „Šis nelietis[2] viltīgi skaitījās par virspavēlnieku, bet faktiskais operāciju vadītājs bija Radziņš, un tikai pēc viņa nāves „B.g."[3] ir kļuvis par ko to sabiedrība uzskata, - par vienīgo Latvijas atbrīvotāju."[4]

    Ģenerālis Pēteris Radziņš par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku tika iecelts 1919.gada 27.oktobrī un šajā amatā vadīja visas Latvijas armijas brīvības cīņas, izstrādājot Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas plānus. Ģenerālis Pēteris Radziņš bija pirmais, kurš tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni numur 1 „Par tiešu izlūkošanu Pārdaugavā un piedalīšanos kauja1919.g. 11.novembrī par Rīgas atbrīvošanu, kā arī par Latgales atbrīvošanas plāna izstrādi. Apbalvojuma ieteikumā ģenerālis P.Radziņš tiek raksturots kā kaujas virsnieks: „1919.g. 11. novembrī,kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, Radziņš aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu."[5]

    Ir grūti iedomāties uzvaras kaujas laukā bez karavīru varonības un ziedošanās to ideālu vārdā par kuriem tie cīnās, bet šo karavīru pašupurēšanās var izrādīties lieka un neefektīva, ja tā nonāk neprasmīgu komandieru rokās. Latviešu tautai brīvības cīņās neizsakāmi paveicās, ka pie tās vadības īstajā laikā un vietā stājās latviešu izcilākais virsnieks, ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija apveltīts ar asu analītisku prātu, labām militārām zināšanām, kuras bija ieguvis Krievijas ģenerālštāba akadēmijā un kauju pieredzi, karojot Cariskās Krievijas, Ukrainas hetmaņa Skoropadska un Ukrainas tautas republikas (Simona Petļuras) armijās Krievijas -Japānas un I Pasaules kara laikā.

    Šo vienkāršo patiesību par karaspēka komandieru lielo nozīme kaujas operāciju izpildē apliecina ģenerālis Ed. Kalniņš (kara ministrs no 1926.g. - 1928.g.) „Ģenerālis šinī cīņu posmā sevišķi spilgti parādījis savas stratēģiskās spējas. Tagad, atskatoties uz vienpadsmit gadus atpakaļ pabeigtām cīņām, mēs galvenā kārtā redzam tikai to uzvaru spožumu, mēs dažkārt aizmirstam, ar kādām grūtībām šīs uzvaras sasniegtas, cik daudz mūsu armija ir pārcietusi un cik daudz ir strādājuši un ko pārdzīvojuši tās vadoņi. Lielās uzvaras nav nejaušība, tās ir dziļi pārdomātu un pareizi izvestu operāciju rezultāti. Ģenerālis Radziņš bija izcils stratēģis un taktiķis. Viņš strādāja savu darbu klusi un noteikti, bez ārēja trokšņa. Latvju tauta ir daudz pateicības parādā ģenerālim Radziņam par samērā īsā lakā sasniegtām uzvarām, kuras mūs noveda pie miera."[6].

    I Pasaules karā vācu armijā tika ieviesta „uz uzdevuma izpildi orientēta vadība" (Auftragstaktik vai mission command), ko plaši pielieto mūsdienu NATO armijās. Ģenerālim Pēterim Radziņam jau tolaik nebija sveši Auftragstaktik pamatprincipi, ko viņš apliecina savā grāmātā „Latvijas brīvības cīņās", aprakstot Jelgavas apbrīvošanu „Darbojoties plašos rajonos, mūsu karaspēks visai izmanīgi apgāja ienaidnieku un uzbruka tam no flangiem. "Mazākie" priekšnieki negaidīja aizrādījumus, bet strādāja pēc vispārīga uzdevuma. Šī katra priekšnieka pašdarbība un neatkarība no aizrādījumiem ir viens no galvenajiem noteikumiem, lai uzvarētu lauka kustības kaujās. Bet šī pašdarbība nedrīkst pārsniegt uzdevuma robežas, citādi iznāk jukas, kas apgrūtinās mērķa sasniegšanu. Šinīs operācijās gan dažreiz pašdarbība izgāja no robežām (Bauskas ieņemšana no Valmieras pulka un Rēzeknes pulka virzīšanās uz Saldu, jo Bauskā pēc 15 minūtēm ienāca Hasmaņa grupa un Saldu Liepājas garnizons jau bija ieņēmis). Šīm operācijām tas nu par ļaunu nebija, bet grūtos apstākļos tāda darbība mērķa sasniegšanai būtu bijusi kaitīga. Bet arī tādā gadījumā kritika nevar nosodīt šo pašdarbību: ja vienā gadījumā viņa mērķim kaitēs, tad deviņos gadījumos droši vien tā būs ļoti svētīga, kā tas arī bija še, jo tikai pateicoties mūsu virsnieku pašdarbībai bija tik plašā frontē iespējams izvest tik plašas operācijas."[7] Vai mūsdienu NBS katrs virsnieks un instruktors spētu akceptēt ģenerāļa P.Radziņa domu par armijas disciplīnu, kas savā ģenalitātē ir vienkārša, bet tā ir jebkuras armijas morāles pamatu pamats „Karaspēkā, kurā disciplīnu grib dibināt tikai uz sodiem, patiesībā disciplīnas - nav"[8].

    Ģenerālis Pēteris Radziņš bija īsts savas valsts un armijas patriots. Beidzoties karadarbībai viņš atvaļinājās un „šauteni" nomainīja „pret pildspalvu". Viņš jau toreiz saprata „vārda" lielo ietekmi uz karavīru morāli un kaujas iznākumiem. Ģenerālis P.Radziņš „Latvijas kareivja" pirmā numura pirmajā lapaspusē raksta šādus vārdus: „Karaspēks ir tautas spēks. No tam, kāds ir tautas karaspēks, visvieglāk ir zināt, kāda ir pati tauta. Trīsceturdaļas armijas velmju atkarājas no morāliskiem un tikai viena ceturtdaļa no materiāliem spēkiem. Armijas morālisko spēku pavairošanā liela loma ir laikrakstiem, tādēļ „Latvijas Kareivja" galvenam mērķim ir jābūt armijas morālisko spēku pavairošana kā kareivjos, tā visā tautā, un šā mērķa sasniegšanā vēlu „Latvijas Kareivim" vislabākās sekmes."[9] Turpmākajos gados ģenerālis P.Radziņs daudz publicējās laikrakstā „Latvijas kareivis. Ir sarakstījis grāmatu par armijas taktiku un Latvijas brīvības cīņām.

    1920.gadā būdams sabiedriski aktīvs un ar savu nacionālu pārliecību viņš kandidēja deputātu sarakstā no „Bezpartejisko karavīru liste" . Tiesa Saeimā neiekļuva. 1924.gadā ģenerālis Pēteris Radziņš ieņēma augsto armijas komandiera amatu un 1928.gadā pēc paša vēlēšanās (slimības dēļ - oficiālais iemesls) tika atbrīvots no šī amata un iecelts par Latvijas armijas Kara akadēmisko kursa priekšnieku. 1930.gada 7.oktobrī piecdesmit gadu vecumā pēkšņi ar sirdstrieku tika pārrauta ģenerāļa Pētera Radziņa dzīve.

    Neskatoties uz ģenerāļa P.Radziņa neatsveramo ieguldījumam Latvijas brīvības cīņu izcīnīšanā viņam nav uzcelts neviens piemineklis un reti kur 11.novembīri tiks pieminēts viņa vārds. Tomēr viņš pats savā ģenialitātē ar savu spalvu ir uzcēlis sev pieminekli un gan pienāks laiks, kad viņa vārds un veikums Latvijas labā atkal tiks godā likts. Ieskatam pievienoju „Latvijas kareivī" publicēto rakstu sēriju „Krievijas rietumu nomale". Tajā mēs varam iepazīties ar ģenerāļa skatījumu uz tā laika Austrumeiropas ģeopolitisko telpu un iespējamo tās nākotnes attīstības scenāriju. To lasot atliek vien nopūsties un secināt - būtu tā laika Latvijas un Austrumeiropas jauno valstu politiķi ieklausījušies mūsu ģenerālī, tad vēstures gaita būtu bijusi pavisam cita.

    Varbūt tā nav tikai vēsturiska sagadīšanās, ka tā laika latviešu izcilākie valstsvīri - ārlietu ministrs A.Meirovics un Latvijas brīvības cīņu vadonis ģenerālis P.Radziņš mira pāragrā nāvē.

    Majors A.Purviņš

    [1]Latvijas Kareivis. 9.oktobrī 1930.g. Nr.229 (3121)

    [2] Ģenerālis J.Balodis.

    [3]B.g. ((Baltais ģenerālis) - tā ģenerālis K.Berķis savā dienasgrāmatā kodēja ģenerāli Jāni Balodi - Latvijas armijas Brīvības cīņu virspavēlnieku.

    [4] Juka Rislaki."Kur beidzas varavīksne" Jumava 2004.g. 169.lpp.

    [5] lkok.com

    [6]Latvijas Kareivis. 9.oktobrī 1930.g. Nr.231 (3123)

    [7] P.Radziņš „Latvijas Atbrīvošanas karš" 1921 - 1922 © Eraksti 2005. 55.lpp.

    [8]Latvijas Kareivis. 18.maijs 1920.g. Nr.73 (73)

    [9]Latvijas Kareivis. 1.februārī 1920.g. Nr.1 (1)

    Raksts pārpublicēts no varabungas.wordpress.com


    Ievietotāja profils | Komentāri (0)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook