Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Latgales atbrīvošanas cīņas 1920.gada janvārī
    • Militārisms, drošība
    • 2014-01-01

    Latgales atbrīvošanas cīņas 1920.gada janvārī

    Tā 1920.g. 3.janvārī sākās nozīmīgākā (un jau „piemirstā”) Latvijas armijas atbrīvošanās kara izšķirošā fāze – Latgales atbrīvošanas operācija.

     

    „Par pašu uzbrukuma izvešanu Kurzemes divīzijas komandierim deva šādu uzdevumu: a) Ar 3.Jelgavas un 9. Rēzeknes pulkiem naktīno 2. uz 3. janvāri, pilnīgi noslēpti pāriet pār Daugavu uz ziemeļiem no Kazimiriškiem un vienam - paša labāflanga bataljonam - dot uzdevumu iet gar Daugavas labo krastu un meklēt satiksmi ar poļiem starp Ļubester ezeru un lēģeru placi (Exerzierplatz).

    Lai uz Daugavpils pusi ejošam bataljonam būtu nodrošināts flangs un aizmugure, tad izbīdīt vienu bataljonu Korčmarskoje-Motovani-Ratņiki rajonā.

    Galveno uzbrukumu ar 2 - 3 bataljoniem un batareju izdarīt virzienāDviete-Kolubi-Dubnas upe, Strodišku rajonā; arīšo uzbrukumu iesākt naktī.

    Ar vienu bataljonu pāriet Daugavu Podunajas rajonāun ieņemt Dubnas upes kreiso krastu Mačino rajonā.

    b) Landesvēram naktīno 2. uz 3. janvāri pāriet uzbrukumāar labo flangu un ieņemt Dubnas upes kreiso krastu līdz Muktu-Šķilteru rajonam (ieslēdzot).

    Tātad mūsu pirmās operācijas mērķis bija ieņemt Dubnas upi no Strodiškiem līdz Midnikiem (uz lejpusi no Midnikiem Dubnas upes abi krasti jau agrāki atradās mūsu rokās) un ar labo flangu pievienoties pie uzbrūkošāpoļu kreisāflanga. (Ģenerālis P.Radziņš „Latvijas atbrīvošanas karš. 3.elektroniskais izdevums 2005.g. 76.lpp.)”

    -----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

    Mēs tāpat kā lielum lielais tautu vairākums „veidojam” savu vēsturi balstoties uz „ideoloģiskiem” apsvērumiem, pakļaujoties esošā laika konjuktūrai. Savu vēsturi esam vienkāršojuši līdz absurdam un pats par sevi saprotams, ka neko no tās nemācamies. Vairums saistībā ar Brīvības cīņām spēs atcerēties tikai pulkvedi O.Kalpaku un Lāčplēša dienu.

    Neesmu sazvērestības teorijas piekritējs, bet brīžiemšķiet, ka šī mūsu vienkāršā pieeja vēsturei tiek veidota apzināti, lai grautu mūsu latviešu pašapziņu, lai mēs latvieši aizmirstu kādus izaicinājumus, grūtības un upurus mūsu vecvectēviem nācās iznest, lai Latvijā šodien dzīvotu latvieši, kuriem ir pašiem sava valsts. Mūsu brīvības cīņas nebija ne vienkāršas, ne arī viegls plezīrs, kā to mums mēģina iestāstīt filmas „Rīgas sargi” autori.

    Šodien daudzi uzskata, ka Brīvības cīņas sākās un beidzās Rīgā, kas ir tālu no vēsturiskai patiesībai. Rīgas un Kurzemes atbrīvošanai bija liela nozīme un bez šaubām, ka zaudējot cīņu pret Bermonta karaspēku būtu zaudēta cīņa par Latvijasvalsti. Tomēr vai mēs drīkstam uz šo kauju fona aizmirst mūsu pašas smagākās kaujas par brīvību, kurās mūsu zaudējumi bija lielāki, nekā karā pret Bermontu.Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālis P.Radziņš savā grāmatā „Latvijas atbrīvošanās karš” Latgales atbrīvošanai ir devis šādu vērtējumu:

    „Latgales atbrīvošanas kara nozīme ir ļoti liela; man liekas, ka uzvarai Latgalē ir lielāka nozīme, nekā uzvarai pret Bermontu. Karojot pret Bermontu, mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī Sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākā mērā kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēkā darbojās kā nacionālā sajūta, tā šķiras naids pret reakcionāro muižniecību. Latgales atbrīvošanas karā Sabiedrotie vairs mums nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojās gan nacionālā sajūta, ganarī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram.

    Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku - veselu lielvalsti - ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet nekad mēs nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses(izcēlums A.P.). Latvijas armija 1920. gada janvārī izkaroja galīgo Latvijas apvienojumu un neatkarību.”

     

    P.S. Šodienas kontekstā domājot par Mūsu valsts – Latvijas drošību un aizsardzību vajadzētu atcerēties ģenerāļa P.Radziņa teikto: „Kara darbība dod visādā ziņā lielu morālisku iespaidu un par morāliskas tiesības savā zemē un sava brīvība ir pašiem jāizkāro. Asinis, kuras ir izlietas uz atbrīvotas zemes, dod vislielākās tiesības uz šo zemi. Savu zemi, savus tautas brāļus atbrīvot un apsargāt ir vislielākais pienākums un vislielākais gods, tādēļ šo godu un tiesības nevar atdot otram, ja tik ir mazākā iespēja pašam to saņemt.”

    A.Purviņš


    Ievietotāja profils | Komentāri (3)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook