Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ko atstāsim nākamajām paaudzēm?
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2014-01-19

    Ko atstāsim nākamajām paaudzēm?

    Mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai tradicionālā kultūra tās materiālajā un nemateriālajā izpausmē saglabātos nākamajām paaudzēm. Kultūras mantojuma saglabāšanu kā vienu no nozīmīgākajām kultūras politikas prioritātēm pasaulē uzsver UNESCO. Nemateriālais kultūras mantojums līdzās materiālajam kultūras mantojumam tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem avotiem cilvēces radošumam un kultūras izpausmju daudzveidībai.

    Kas darāms, lai Latvijā nodrošinātu tradicionālās kultūras ilgtspējīgu attīstību?

    Nepieciešams sniegt mērķtiecīgu valsts atbalstu tiem, kas organizē pasākumus, kuros jaunieši var apgūt izzūdošās amatu prasmes (aušanu, celošanu, podniecību, rotkalšanu u.c.), kā arī tradicionālo mūzikas instrumentu (kokles, cītaras, cimbalas u.c.) spēlētprasmi. Tradicionālās kultūras apguvei jāieņem noteikta vieta skolu mācību programmās.

    Biedrības Latgales tradicionālās kultūras centrs "Latgaļu sāta" bērnu tradicionālās kultūras nometnē.

    Jāmaina līdzšinējā attieksme arī pret amatniecību, jo tā veido noteiktu daļu no valsts IKP, un tradicionālajai amatniecībai ir liela loma tūrisma veicināšanai daudzos Eiropas reģionos. Taču kā norāda Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vilnis Kazāks, mūsu valstī amatniecība netiek uzskatīta par atsevišķu tautsaimniecības nozari, kas nozīmē, ka arī tradicionālā amatniecība nav valsts prioritāšu sarakstā. Neskatoties uz to, tieši amatnieka meistarība daudziem palīdzēja izdzīvot krīzēs laikā, amatnieku prasmes neaizvietojamas vēstures pieminekļu saglabāšanā. Cilvēkiem ar invaliditāti amatnieciskie rokdarbi palīdz pilnvērtīgāk sevi realizēt. Daudzviet lauku reģionos tradicionālā amatniecība apvieno pensijas vecuma ļaudis brīvā laika aizpildīšanai un papildus ienākumu gūšanai.Diemžēl vidējā un jaunā paaudze reti par savas iztikas avotu izvēlas tradicionālo amatniecību, daudziem tas ir hobijs vai piepelnīšanās.

    Raksta autore, biedrības «Latgales tradicionālās kultūras centrs «Latgaļu sāta«» vadītāja Marika Zeimule

    Iemesli tam ir vairāki, taču šāda attīstība var novest pie tā, ka daudzas Latvijā tradicionālās amatu prasmes izzudīs vispār un daudzas jau ir izzudušas. No savas pieredzes varu teikt, ka esošajai amatnieku paaudzei nav, kam nodot tālāk zināšanas, jaunās paaudzes vidū nav gribētāju. Ja nu vienīgi savas ģimenes ietvaros tālāk tiek nodotas aušanas vai podniecības iemaņas, kā tas vērojams Vogulu Latgales keramiķu dzimtā.

    Apsveicams ir Latvijas Nacionālā kultūras centra iedzīvinātais projekts „Satiec savu meistaru!", kurā piedalās tautas lietišķās mākslas meistari, muzikanti un citi tradicionālo prasmju zinātāji. Taču vai šis projekts dod pārskatu par to, cik apdraudēta ir šķietami nesatricināmā Latgales podniecība? Ir jāgūst aktuālās situācijas kopskats, kuros novados darbojas kalēji, mucenieki, vienkoču meistari, ratnieki, audēji un kur šīs amatu prasmes draud izzust. Jāizstrādā un jāievieš valsts programma tradicionālo amatu prasmju saglabāšanai. Varam mācīties no citu valstu piemēra: Šveices Profesionālās izglītības un tehnoloģiju federālā biroja uzdevumā veikts apjomīgs pētījums par tradicionālās amatniecības stāvokli. Tā ir sava veida inventarizācija, kuras laikā konstatētas 307 tradicionālās amatu prasmes, katrai piešķirot noteiktu apdraudētības pakāpi. 79 amatu prasmes atzītas par ļoti apdraudētām. Konstatēts, ka 23 tradicionālās amatu prasmes uzskatāmas par izmirušām. Pētījumā analizēti tradicionālās amatniecības apdraudējuma cēloņi, iekļauti ekspertu ziņojumi, vērtējumi un ieteikumi stratēģijai un konkrētiem valsts institūciju pasākumiem, lai nākamajām paaudzēm saglabātu Šveicē vēsturiski piekopto amatu prasmes.

    Tradicionālā kultūra izglītībā

    Ministru kabineta noteikumi paredz iespēju izglītības iestādēm organizēt mācību procesu atbilstoši savām attīstības plāna prioritātēm. Skolas ar humanitāro vai sociālā virziena pamatizglītības programmu, varēs noteikt papildu mācību stundu skaitu kādā no konkrētās jomas mācību priekšmetiem.

    Kāda loma tiks iedalīta tradicionālās kultūras apguvei un cik liela ir mācību iestāžu un pašu pedagogu vēlme nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas mantojumu?

    Skolotāju rokās ir ielikta iespēja radīt bērnos interesi par folkloru, etnogrāfiju - tradicionālo kultūru kopumā. Bet ko darīt, ja pedagogam trūkst zināšanu šajās jomās ? Lai gan izglītību tradicionālajā kultūrā var iegūt vairākās Latvijas augstskolās, topošajiem pedagogiem ir maz iespēju gūt teorētisku un praktisku pieredzi kā plānot, organizēt mācības tā, lai skolēniem izglītības procesā tiktu nodrošināta kvalitatīva kultūras mantojuma iepazīšana veselumā. Pedagoģijas studentiem kurss tradicionālajā kultūrā vai folklorā tiek piedāvāts kā izvēles studiju priekšmets, kuru var izvēlēties vai neizvēlēties no plaša citu izvēles studiju kursa saraksta. Pie šādiem secinājumiem nonāk izdevuma „Tradicionālā kultūra bērniem" autori.

    Biedrības Latgales tradicionālās kultūras centrs "Latgaļu sāta" bērnu tradicionālās kultūras nometnē.

    Folkloras mācība nav iekļauta skolas pedagoģijas procesā kā atsevišķs mācību priekšmets, varam priecāties, ja tā tiek apgūta citos mācību priekšmetos, taču visbiežāk izrauta no konteksta tā nerada bērnam pilnīgu priekšstatu.

    Etnogrāfija, senvēstures izpēte iejūtoties seno latgaļu vai zemgaļu dzīves veidā, rotkalšana - tas, kas patiešām, var aizraut jebkura vecuma skolēnus paliek tikai interešu izglītības lauciņā un apgūstama reti kurā skolā.

    Saskaroties ar folkloru, mēs gribot negribot nonākam pie latgaļu valodas un vietējām izloksnēm, taču to apgūšanu kavē sabiedrības aizspriedumi, pedagogu gribas trūkums un nereti pašu vecāku vēlme, lai bērni runātu tikai „pareizi latviski".

    Vai nav pienācis laiks atteikties no formālām audzināšanas stundām, akcentu liekot uz lokālās identitātes stiprināšanu, kas sevī iekļauj vietējo izlokšņu, folkloras un etnogrāfijas apguvi? Patīkami, ka šajā mācību gadā Kuldīgas novada skolu 5. klasēs tiks ieviests jauns izvēles mācību priekšmets - novada mācība. Jau 2009.gadā tika izstrādāts vispārējās izglītības mācību priekšmets „Suitu novada mācība" un programma, kas pilotprojekta formā tika īstenota Alsungas vidusskolā.

    „Novada mācība", kā man paskaidroja IZM pārstāvis, „ir katras skolas brīva izvēle", nepaskaidrojot sīkāk kāda varētu būt apstiprināta IZM programma šim mācību priekšmetam. Jautājums, cik skolas to darīs? Kāpēc kaimiņu novada bērnam būs radusies padziļināta izpratne par savu novadu, bet manam nē? Tam tomēr ir jābūt valstiskam uzstādījumam, nevis tikai skolas vadības rokās ieliktai izvēlei.°

    Atrodamies situācijā, kad tradicionālās kultūras mantojums izglītībā ir otršķirīgs, kam pietrūkst finansējuma.

    Izglītības nodaļu vadītāji, pamatojot to, ka konkrētā mācību gadā tiks subsidēts noteikts skaits stundu vienam vai otram pulciņam, pārvelk strīpu vietējo pedagogu iniciatīvai. Patīkams pārsteigums ir Maltas 2. vidusskola, kur bērniem jau gadiem iespējams apgūt seno latgaļu arheoloģisko rotu kalšanu. Taču tā ir tikai saliņa.

    Cik Latvijas mācību iestādēs var apgūt, vai vismaz apskatīt un izmēģināt spēlētprasmi uz tautas mūzikas instrumentiem?

    Kā viens no risinājumiem būtu uzstādījums, ka profesionālās ievirzes un interešu izglītībā, tātad mūzikas skolās, jādod iespēju apgūt tradicionālo mūzikas instrumentu - etnogrāfiskās kokles, cītaras, arī ermoņikas, dūdu, cimbalas, stabules, ģīgas, ratu liras spēlētprasmi.

    Biedrības Latgales tradicionālās kultūras centrs "Latgaļu sāta" bērnu tradicionālās kultūras nometnē.

    Būtisks ir jautājums par mūzikas instrumentu iegādes iespējām un mācību spēku piesaisti. Manā skatījumā tie var būt instrumentu izgatavotāji un folkloristi, kas sadarbojas ar skolām atbildīgās valsts iestādes iedzīvināta projekta ietvaros.

    Ir nācies saskarties ar situācijām, kad bērni un jaunieši, kas izauguši ārzemēs (Trimdas vasaras skolās) vairāk pārzina latviešu kultūru, nekā tā paša vecuma bērni, kas skolojušies Latvijā un kas nezina vārdus pat latviešu sadzīves dziesmām.

    Ja divi latvieši vairs nespēj vienoties kopīgā dziesmā - tad tā jau ir ne tikai mana vai tava problēma, bet mūsu kultūrizglītības problēma valstiskā nozīmē. Pozitīvi, ka Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisija uzņēmusies izstrādāt skolām praktiskus ieteikumus valstiskās apziņas un nacionālās identitātes stiprināšanai bērnos un jauniešos. Izpratnes veicināšanai par tradicionālo kultūru jābūt vienam no programmas stūrakmeņiem. Mūsu pašu rokās ir dota iespēja mainīt izglītības sistēmu, lai tradicionālā kultūra iegultu mūsu bērnu vērtību izpratnes pamatos.

    Marika Zeimule

    Ar autores atļauju pārpublicēts no nacionalaapvieniba.lv


    Ievietotāja profils | Komentāri (2)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook