Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Pretraķešu aizsardzība
    • Militārisms, drošība
    • 2009-02-25

    Pretraķešu aizsardzība

    Savā vienkāršākajā formā pretraķešu aizsardzības mērķis ir atvairīt dažādu distanču ballistiskās raķetes – sākot ar tuvās distances taktiskajām raķetēm (ar darbības rādiusu zem 1000 km) līdz starpkontinentālajām ballistiskajām raķetēm (ar darbības rādiusu 5500 km un vairāk). Īpašus draudus rada raķetes, kas var nest kodolieročus.

     

      Vēlme pēc pretraķešu aizsardzības nav nekas jauns. Šo sistēmu aizsākums meklējams 20. gs piecdesmito gadu beigās, kad parādījās kodolieroči. Viena no pirmajām pretraķešu aizsardzības sistēmām Safeguard system tika radīta ASV, lai aizsargātu palaišanas šahtas starpkontinentālajām ballistiskajām raķetēm. Tajā pašā laikā Padomju Savienībā tika radīta sistēma Galosh, lai aizsargātu Maskavu un tās apkārtni no uzbrūkošajām ballistiskajām raķetēm. Uzlabota divpakāpju sistēma A-135 darbojas vēl šodien. Līdz ar Aukstā kara beigām ir mainījies attaisnojums šo sistēmu pielietojumam. Papildus taktiskās pretraķešu aizsardzības ieguldījumam militāro operāciju rajonos, galvenais arguments – vismaz no ASV puses – aizsardzība pret iespējamo raķešu palaišana, ko var izdarīt kāda „noklīdusi” valsts. Šīs valstis var neatturēt atmaksas iespēja. Papildus bažas rada tas, ka kaujas galviņas var nonākt kāda nevalstiska spēka rokās. Tāpat arī pastāv bailes no nejaušas raķešu palaišanas. Šo iemeslu dēļ daudzi uzskata elementāru pretraķešu aizsardzības sistēmu par dzīvotspējīgu mehānismu.

    Kā darbojas pretraķešu aizsardzība?

    Pretraķešu aizsardzība var tikt pielietota trijās uzbrūkošo tālās distances ballistisko raķešu lidojuma fāzēs:

    1. Pacelšanās fāze (sākuma paātrinājuma fāze);
    2. Ballistiskā lidojuma fāze (vidus fāze);
    3. Beigu fāze;

    Katrā no šīm stadijām ir noteiktas priekšrocības un trūkumi efektīvai pretraķešu aizsardzībai.

          Pacelšanās fāzē pretraķešu aizsardzību var mērķēt uz raķeti, kamēr tā uzņem augstumu. Ņemot vērā, ka starpkontinentālās ballistiskās raķetes sasniedz ātrumu aptuveni 7km/s 250 sekunžu laikā pēc palaišanas, mērķēšanas laiks ir īss – labākajā gadījumā piecas minūtes. Šis īsais laika posms prasa likt visu uzsvaru uz uztveršanas sistēmām, tādām kā satelītu sensoru sistēmām, kas spēj uztvert raķetes palaišanu, cik ātri vien iespējams. Kā piemērus šādām attīstītām tehnoloģijām, kas spēj mērķēt uz raķeti tās pacelšanās laikā, var minēt uz lidaparātiem izvietotus lāzerus, kinētiskās enerģijas pārtvērējus un vidējās distances „gaiss-gaiss” raķetes. Īsais laika posms, kas pieejams sākuma fāzes laikā, liek pievērst lielu uzmanību arī lēmumu pieņemšanas procesiem, kas nepieciešami pretraķešu aizsardzības aktivizēšanai. Īpaša priekšrocība pretraķešu aizsardzībai šajā fāzē ir iespēja izvairīties no mānekļiem un vairākām kaujas galviņām. Turklāt, ja raķete tiek apturēta agri, tiek novērsta krītošu atlieku iespēja mērķa zonā.

          Pēc pacelšanās fāzes raķete ieiet ballistiskā lidojuma fāzē. Galvenā priekšrocība šajā fāzē ir pieejamais relatīvi ilgais laika periods – no 20 līdz 25 minūtēm. Lai cīnītos ar attiecīgo raķeti, uz zemes bāzētu pārtvērēju vadīšanai var tikt izmantoti dažāda veida sensori, tai skaitā radari un kosmosa sakaru/novērošanas sistēmas. Tā kā šajā vidus fāzē raķetes temperatūra nav tik augsta, ļoti liela nozīme ir efektīviem karstumu uztverošajiem sensoriem. Galvenais izaicinājums pretraķešu aizsardzībai šajā fāzē ir iespējamā mānekļu klātbūtne.

          Beigu fāze sākas, kad raķete atkal atgriežas zemes atmosfērā. Pie augstiem raķešu ātrumiem šī fāze var ilgt līdz vienai minūtei – uzsvaru liekot uz raķetes pārtveršanu. Pie tam, sekmīgai aizsardzībai beigu fāzē nepieciešams, lai sistēma būtu izvietota ienākošās raķetes tuvumā. Galvenā priekšrocība šajā gadījumā ir tā, ka nav vairs mānekļu, jo tie sairst, raķetei atgriežoties atmosfērā. Tas atvieglo raķetes identificēšanu un nomērķēšanu uz to.

    Pretraķešu aizsardzības drošības aspekti Eiropā

    Pretraķešu aizsardzība Eiropā izraisa arī ar drošību saistītas problēmas. Var izšķirt vismaz četrus dažādus jautājumus, kas prasa uzmanību:

    Vai pretraķešu sistēma Eiropā veicina bruņošanos citās valstīs, piemēram, Krievijā un Ķīnā?

    Augstu Krievijas amatpersonu izteikumi liecina, ka Krievija varētu likt par sevi manīt ar savām raķešu programmām, iekaitot nomērķēšanu uz Eiropas pilsētām, ja pretraķešu centieni aizsardzības centieni Eiropā attīstīsies. 2007. gada maija beigās Krievija izmēģināja jaunu starpkontinentālo ballistisko raķeti RS-24 no pārvietojamas palaišanas iekārtas Krievijas ZA. Lai gan pati raķete ir ilgtermiņa izpētes un izstrādes rezultāts, izvēlētais laiks izmēģinājumiem varētu tikt skaidrots, kā signāls par Krievijas bažām.

    Ķīnā starpkontinentālo ballistisko raķešu ierobežotais skaits varētu tikt uztverts kā nepietiekams, ņemot vērā pretraķešu aizsardzības sistēmu attīstību.

    Tieši kādus draudus Eiropas drošībai rada Irānas raķetes?

    Būtībā, vai tas, ka Irāna iegūst tālās distances raķetes rada draudus Eiropas drošībai? Pašlaik tiek prognozēts, ka Irānas draudi materializēsies 2015. gadā – divus gadus pēc tam, kad Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēma būs pilnībā nokomplektēta ar pārtvērējiem. Viens no publicētajiem ASV Nacionālās izlūkošanas novērtējumiem pievieno papildus jautājuma zīmes Irānas kodolspējām, ar pārliecību apgalvojot, ka Teherāna ir apturējusi savu kodolieroču programmu 2003. gada rudenī.

    Tomēr, attiecībā uz tās plāniem, viedokļi atšķiras. Daļa ekspertu uzskata, ka „noklīdusi” raķete nekad netiktu izmantota pirmajā triecienā vai ofensīviem mērķiem, tā norādot Eiropu kā maz ticamu mērķi šādām raķetēm. Daļa tam nepiekrīt, norādot, ka pretraķešu aizsardzība ir nepieciešama kā drošības politika, neatkarīgi no Irānas vai jebkādām citām raķetēm. Tiek uzskatīts, ka risks, ko rada „noklīdusi” raķete, ir pārāk liels, lai to neņemtu vērā, pat tādā gadījumā, ja uzbrukuma draudi nepastāv. Turpinot attaisnot aizsardzības soļu speršanu, tiek minēta arī iespēja, ka citas valstis sāk iegādāties vai pašas ražot raķešu arsenālus. 2006. gadā visā pasaulē tika palaistas vairāk nekā 60 ballistiskās raķetes.

    Raugoties no cita skatu punkta, daži uzskata, ka pretraķešu aizsardzība varēt tikt padarīta neefektīva, izmantojot asimetriju. Piemēram, ja kodolieročus varētu slepus ievest mērķa valstī, tie apietu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Līdzīgi, pārtvērēji nebūtu efektīvi pret raķetēm, kuras raidītas no tuva attāluma, liekot uzsvaru uz raķešu lidojuma beigu fāzes aizsardzības sistēmām.

    Kāda ir pretraķešu aizsardzības tehniskā efektivitāte?

    Nav nekāds pārsteigums, ka bieži tiek izmantoti dažādi statistikas dati, lai noteiktu pretraķešu aizsardzības efektivitāti. Tā piemēram 2007. gada maijā Eiropa un Terorisms, Neizplatīšanas un Tirdzniecības apakškomiteju kopējā sēdē Kongresa pārstāvis citēja Washington Post rakstu, kurā teikts, ka ASV pretraķešu aizsardzības sistēmai bijis „tikai viens sekmīgs izmēģinājums”. Tikpat lielas bažas izraisošs bija apstāklis, ka visi izmēģinājumi tika veikti rūpīgi kontrolētos apstākļos. Šajā pašā kopējā sēdē pārstāvis Roiss aizrādīja, ka kopš 2001. gada Pretraķešu aizsardzības aģentūra ir 26 reizes veiksmīgi pārtvērusi raidītās raķetes. Piecpadsmit no pēdējiem 16 izmēģinājumiem ir bijuši sekmīgi.

    Vēl citus datus piedāvā Kongresa Pētniecības dienests. Tas aprēķinājis, ka kopš 2002. gada trīs no sešiem pārtveršanas mēģinājumiem bijuši sekmīgi. Kopš 2003. gada notiekošos izstrādes izmēģinājumus ir daudz grūtāk interpretēt. Divi 2004. un 2005. gadā plānotie jaunās konfigurācijas pārtveršanas izmēģinājumi tikuši atcelti dažādu iemeslu dēļ, ieskaitot mērķa raķetes nespēju pacelties vai sasniegt paredzēto augstumu. Tomēr 2007. gada septembra beigās notika sekmīgs izmēģinājums, atdzīvinot diskusijas par pretraķešu aizsardzības efektivitāti. Attiecībā uz „trešo placdarmu”, daži apšauba plānoto divpakāpju pārtvērēju dzīvotspēju, jo tie pārstāv Aļaskā un Kalifornijā izvietoto trīspakāpju pārtvērēju nepārbaudīto versiju.

    Bez pretraķešu aizsardzības tehniskās efektivitātes ir arī citi elementi, kurus novērtēt ir daudz grūtāk. Piemēram, kāds ir pretraķešu aizsardzības psiholoģiskais efekts uz iedzīvotājiem? Šim elementam uzmanība netiek pievērsta, kaut gan tai varētu būt ļoti liela nozīme.

    Kādi ir daži no pretraķešu aizsardzības radītajiem drošības blakusefektiem?

    Dažu pēdējo mēnešu laikā ir parādījušies vairāki jautājumi, kas spilgti ataino interesi un bažas, ko radījusi pretraķešu aizsardzība.

    Piemēram:

    Cik liela varbūtība, ka pretraķešu aizsardzības sistēmas izmantošanas gadījumā pār Eiropu nekritīs nāvējošas raķešu atliekas?

    Vai pretraķešu aizsardzība palielinās tuvās, vidējās un pārvidējās distances raķešu uzbrukuma iespējamību (vai tās rezultāts būs pārslēgšanās uz lielākiem tuvās līdz pārvidējās distances raķešu arsenāliem)?

    Kāds būs komandvadības izkārtojums Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēmai?

    Kā Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēma ietekmēs NATO pretraķešu aizsardzības plānus?

    Sagatavoja Edgars Dārznieks

    Avots Dr. Gustav Linsdtorm raksts žurnālā „Militārais apskats”


    Ievietotāja profils | Komentāri (3)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook