Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Man pieder Tēvzeme Latvija!
    • Militārisms, drošība
    • 2009-03-11

    Man pieder Tēvzeme Latvija!

    Meklējot internetā Ernesta Laumaņa vārdu, tieši par viņu nekas īpašs netiek atrasts. Taču tur, kur viņa vārds minēts – dažādos kauju aprakstos, citu leģionāru atmiņās – tam gandrīz vienmēr klāt īpašības vārdi „leģendārs, slavens”. Gribētu teikt, ka Laumanis ir nepamatoti piemirsts. Ernests Laumanis ir Latviešu leģiona 19. divīzijas izlūku bataljona komandieris.

     

     Dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā. 1930. gadā beidzis Karaskolu Rīgā. Būdams majors, E. Laumanis kļūst par I šķiras Dzelzs krusta kavalieri. Viņa brālis ir Liepājā labi zināmais Latvijas pirmās neatkarības laika futbolists Fricis Laumanis.

    Pēc Vācijas kapitulācijas E. Laumanis bēguļojis, tomēr pēc dažiem mēnešiem 1946. gadā apcietināts un tiesāts uz 20 gadiem ieslodzījumā, izsūtīts uz Vorkutu. 1956. gadā E. Laumanis atgriezās Latvijā kā sodu izcietis. Taču 1958. gadā viņu apcietināja otru reizi un izsūtīja uz Potmas nometni Mordovijā. Galīgi slimu Laumani atbrīvoja 1966. gada beigās.

    E. Laumanis vienmēr bijis drosmīgs, godīgs, bezbailīgs un varbūt arī mazliet pārgalvīgs latviešu virsnieks, kas visās kaujās gāja sava bataljona priekšgalā. Viņš bija bagāts, jo tam piederēja viņa Tēvzeme – Latvija:

    „Jūra dvašoja drēgnu agrā pavasara elpu. Tā iešalcās liepu zaros, kur dabas atmodas gaidās dienu no dienas lielāki uzbrieda lapu pumpuri. Pirmais – 1946. gada – pēckara pavasaris pilsētā zem liepām.

    Tiesas sēžu zālē, namā, kuru liepājnieki dēvēja par zilo brīnumu, pusčukstus sarunājās daži liecinieki. Tiesas sēde bija slēgta un neizziņota, tāpēc uz ielas, nama priekšā pulcējās tikai nedaudzas visu redzošās un zinošās sētnieces un tirgus māmiņas puķotos katūna galvas lakatiņos un daži smagnēji, skarbo jūras vēju appūstie zvejnieki un metāllējēji.

    Viņi, savas dzimtās pilsētas dēli un meitas, bija nākuši, lai ar dalītām jūtām kaut ko uzzinātu par tiesas prāvu, kurā apsūdzību par pretošanos padomju varai un nepakļaušanos Latvijas PSR likumiem izvirzīja liepājniekam Ernestam Laumanim.

    Lūk, tur viņš stāv savā dzimtajā pilsētā, vidēja auguma, paplatiem pleciem, galvu nedaudz atgāzis, pelēkajās acīs dīvainu tēraudainu zibsni. Viņš nav nācis kaut ko nožēlot, lūgt piedošanu. Viņš ir zvērējis būt Latvijai uzticīgs. Viņš ir nācis zvērestu atkal un atkal atkārtot. Karavīra, virsnieka, Latvijas Republikas pilsoņa zvērestu.

    Sausi un lakoniski skan tiesneša jautājumi:

    - Apsūdzētā Ernesta Laumaņa dzimšanas gads un vieta?

    - 1908. gada 8. maijs, Liepāja.

    - Izglītība?

    - Latvijas Republikas Kara skola.

    - Pēdējā dienesta pakāpe?

    - Majors.

    - Vai īpašumā piederējusi zeme?

    Mirkli klusums. Pa pusatvērto logu vējš ienesis sāļu gaisa strāvu. Tā ir dzimtās jūras aļģu smarža. Un ir tik viegli un silti sirdij un dvēselei. Nedaudz pacēlis rokas, izpletis tās, it kā grasītos kādu apskaut, viņš izrunā vārdus:

    - Jā, manā īpašumā ir zeme – tā ir mana Tēvzeme Latvija.

    Tiesneša sejā ielīst sārtums, un roka nervozi piesit ar pildspalvu galda pulētajai virsmai.

    - Apsūdzētais, mans jautājums ir nopietns.

    - Arī mana atbilde ir nopietna.” (fragments no L. Ozoliņa grāmatas „Kāvu atblāzmas skartie”).

    E. Laumanis cīnījies gan Ļeņingradā, gan Volhovā, kur 1944. gada 21. janvārī viņš ticis ievainots, gan kaujās Vidzemē – Lubānas kaujās, Cesvaines un Kārzdabas kaujās, Tirzas pozīcijās, gan Kurzemes cietokšņa Lielkaujās (Džūkstē, Lestenē).

    1944. gadā, kad vācieši atstāja Rīgu, Laumaņa bataljons bija sedzējvienība.

    Pirmā Kurzemes Lielkauja. 1944. gada 15. oktobris – 22. oktobris. „16. oktobrī krievi uzbrukumus iebrukuma vietā atjaunoja, cenšoties saspiest pulkveža R. Oša vadīto 2. latviešu pulku, no flanga vēršot trieciena smagumpunktu Putnukroga virzienā. Pēcpusdienā niknās kaujās sarkanarmiešu tanku masas arī guva panākumus, taču palīgā nākušais majora E. Laumaņa izlūku bataljons un divi triecienlielgabali straujā pretuzbrukumā atmeta ienaidnieku nedaudz atpakaļ un likvidēja robu, kas bija radies starp vienībām. Par šīs dienas kaujas sīvumu liecina 19. divīzijas iecirknī iznīcinātie 26 ienaidnieka tanki”.

    Piektā Kurzemes Lielkauja. 1945. gada 12. februāris – 14. marts. „16. februāra rītā krievu artilērijas baterijas sāka gaudot no Džūkstes līdz Zebrus ezeram, klādamas ar savu viesuļuguni 19. un 21. vācu divīzijas aizstāvēšanās iecirkni. Baigā kanonāde ilga četras stundas, jaukdama kopā zemi ar debesīm. Tad smago grāvienu dunoņa pamazām sāka velties uz aizmuguri, ārdīdama laukus, bunkurus un vēl atlikušās ēkas. Pirmās uzbrucēju rindas triecās latviešu divīzijas kreisajā spārnā iepretim vācu 21. divīzijai, kur iebrukuma nosprostošanai jau atradās pārsviestais E. Laumaņa bataljons. Pirmajam krievu vilnim veļoties pāri aizstāvju līnijām, krita Vamžu mājas, kur bija vācu un latviešu kaujinieku salaidne. Ar niknu sparu sarkanarmieši uzbruka Augstkalnu rajonā. Augstkalnu aizstāvji, negaidot uzbrucējus grāvjos, metās prettriecienā, tā izjaukdami krievu uzbrukumu. Izmisuma pilna kauja plosījās ap Svilpju mežsarga mājām. Aizstāvju nepilnais vads plaka, un leģionāri ar kauju atkāpās. Par spīti ienaidnieka lielajam pārspēkam un pašu smagajiem zaudējumiem, E. Laumaņa vīri asiņainās cīņās noturēja Vidiņu-Svilpju-Augstkalnu līniju.”

    Sestā Kurzemes Lielkauja. 1945. gada 17. marts – 4. aprīlis. „Naktī (22. martā) sarkanarmiešiem izdevās ielauzties šaurā iecirknī starp Cepļiem un Ķīpām, bet tūlītējā pretuzbrukumā iebrukums tika likvidēts. Majora E. Laumaņa kaujinieki jau bija sarukuši līdz nepilnām divām rotām (..). 23. martā rīta gaismā niknas kaujas iedegās Oliņu un Briļļu rajonā, kur izsīka arī I bataljona rindas, ierindā palika vairs tikai divas rotas. Krievu uzbrukumus atvairot, tika ievainots arī majors E. Laumanis”.

    Šie kauju aprakstu fragmenti liecina par to, ka Laumaņa vīri vienmēr cīnījušies no sirds, cīnījušies, domādami par Latviju, par to, lai tā būtu brīva un viņu bērni dzīvotu brīvā un godīgā valstī. To mēs nedrīkstam aizmirst!

    E. Laumanim dzīvē neklājās viegli. Viņu piekrāpa mīļotā sieva. 1945. gadā Vācijā aviācijas uzlidojumā bojā gāja māte, tēvs un māsa ar vīru. Ernests Laumanis daudzus gadus pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Tur viņu sastapa Uldis Ofkants, kurš atceras: „Bija nometnē arī vecie karavīri — slavenais majors Laumanis, triecienbataljona komandieris. Leģionāriem, kas dienējuši kopā ar viņu, bija visgaišākās atmiņas. Personība, pie kuras nevarēja aiziet nesavācies, nevīžīgs. Kad nometnē tikos ar Laumani, viņš jau dzīvoja invalīdu barakā, bet šā cilvēka aura bija tāda, kas prasīja stāju, ar viņu runājot.”

    Majora E. Laumaņa mūžs noslēdzās 1968. gada 13. decembrī Jelgavas apriņķī. Apglabāts I Meža kapos Rīgā.

    „Reiz kādā frontes iecirknī, kad pēc krievu artilērijas viesuļuguns bija iestājies klusums, un karavīri ar sapieriem laboja saārdītās ložmetēju ligzdas un sapluinītos zemes valnīšus ierakumu līnijā, bet pretinieks, kas atradās divu rokas granātu metienu attālumā, reižu reizēm noklabināja savu „maksima” ložmetēju, majors jau notālēm kliedza uz karavīriem un nesen frontē ieradušos jauniņo vada komandieri:

    - Ko nešaujiet, runča pauti tādi! Tā tas jādara! – un, uzkāpis uz ierakuma malas, viņš no sava automāta izlaida garu ložu kārtu pretinieka pozīciju virzienā. Izmeta arī divas līdzpaņemtās rokas granātas, katru sprādzienu pavadot ar sulīgu, tīri tautisku lamu vārdu.

    Krievi, pamanījuši majoru staigājam visā augumā pa ieraukuma smilšu valni, sākumā apmulsa. Tad arvien biežāk ugunīgās ložu bites uzsāka dejot nāves polku ap viņa augumu. Iešvīkāja bruņu cepuri, caururba frenča piedurkni, uzsita smilšu piciņas uz spoži noviksētajiem zābaku purngaliem un stulmiem. Izmeta vēl divas karavīru pasniegtās granātenes, izšāva aptveri un vēl otru rezervē paņemto līdz pēdējai patronai un, nokāpis ierakumā, teica:

    - Nav ko snauduļot. Mēs esam triecienbataljons. Ne mirkli nedosim krieviem miera.”

    E. Laumaņa vēstule mātei.

    „Mīļo māt!

    1943. gada janvāra vidū

    Sveiciens Tev un tēvam. Māsai un brālim sveicienus nodošu viņiem rakstītajās vēstulēs, ko izdarīšu vēl šovakar. Es ļoti ceru, ka ziemas aukstums arī Liepājā nokodis gripas baciļus un Jūs abus pasargājis no slimībām un citām kaitēm. Mīļš, mīļš paldies par atsūtīto paciņu, siltajiem dūraiņiem un garšīgajām ēdamvielām, it sevišķi Kurzemes modē žāvēto speķi, kuru nule kā ar savu draugu Miervaldi nobaudījām. Nebēdājies, māt, Minnas dēls ir sveiks un vesels, jo tava Mīlestība mani sargā arī karā.

    Pie mums, vācu rakstnieka Ērika Marijas dēla Remarka vārdus nedaudz pārmainot ir „Austrumu frontē bez pārmaiņām”. Esi mierīga, māmulīt, tavs dēls no kara atgriezīsies dziedādams. Es nedrīkstu neatgriezties, jo esmu jums abiem ne vien dēls, bet arī pats esmu laimīgs tēvs. Aizej, māt, un kaut uz brītiņu paauklē savu mazmeitiņu, kurai šopavasar apritēs pirmais gadiņš. Un noskūpsti viņu arī no tēva. Izdari gan to, noskūpsti mazo briljanta puteklīti...”

    Tas ir tikai neliels ieskats majora Ernesta Laumaņa personībā. Lai kaut ko par viņu uzzinātu, ir jālasa pa drusciņai no dažādiem materiāliem. Vērtīgas, manuprāt, ir Laimoņa Ozoliņa grāmata „Kāvu atblāzmas skartie” un Igora Vārpas „Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga”. Raksta tapšanā izmantotas abas šīs grāmatas.

    Vēstures fakti par latviešu leģionu >>>


    Ievietotāja profils | Komentāri (27)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook