Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Kar, māmiņa, šūpulīti II daļa
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2009-03-20

    Kar, māmiņa, šūpulīti II daļa

    Krustāmajam bērnam jeb pādei vajadzēja izraudzīties kūmas. Kūmu skaits var būt dažāds: trīs, pieci, septiņi vai deviņi. Puisēnam vajadzēja divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitenei - vienu krusttēvu un divas krustmātes. Kūmas bija jāizraugās vecākiem ar īpašu apdomību, jo bērns uzaugot pēc kūmu līdzības. Tādēļ aicināja ne tikai labus un kārtīgus, bet arī bagātus cilvēkus.

    Ticējumi par krustvecākiem:

    "Krustmāte, nesdama bērnu uz kristīšanu, nedrīkst runāt, lai bērns augtu smuks un daiļš.

    Bērna krustmāte (kristību dienā) nedrīkst liet uz celiņa nekādus netīrumus, jo citādi viņas krustbērns ir visu mūžu netīrs.

    Tādiem krusttēviem, kas ir krogus brāļi, nevajaga krustbērnus dot, jo tad tie būs tādi pat.

    Ja puisim pirmais krustdēls, tad paliks vecpuisī, bet ja meitene, tad drīz apprecēsies.

    Krusttēvam ķešā krustubās daudz naudas jāņem līdza, lai bērns ir bagāts.

    Krusttēvam savam krusta bērnam sudraba rublis jādāvina, ar ko bērnam vēlāk zobiņi jāapspaida, lai bērnam stipri zobi izaug.

    Sieviete nevar pirmo reizi būt par krustmāti meitenei un vīrietis puisēnam, jo tad pāde nevarot ātri apprecēties. Sievietes stāvoklī arī kūmās negāja, jo tad krustbērnam gaidāma grūta dzīve." (Ticējumi rakstīti tā, kā tos pierakstījuši vācēji).

    Tautasdziesmās nav norādīts, kad tieši rīkotas krustības. Tomēr paražu aprakstos sastopamies ar bērna krustīšanu devītajā dienā pēc dzimšanas.

    Senāk bērnu kristīja devītā dienā pēc dzimšanas, tas bija tēvu - tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja tikai bērna veselība to atļāva.

    Kristību ceremoniju vadīja kūmas. Tās pārstāvēja bērnu ne tikai krustībās, bet arī bērna turpmākajā dzīvē. Bērnam visbiežāk dots kādas kūmas vārds.

    Krustību dalībnieki krustību dienā sabrauc jau no paša rīta. Visi ir grezni ģērbušies. Kūmas cenšas ģērbties kupli, lai pādei kupla dzīve.


    Kūmās iedama,
    Pakupli ģērbos,
    Lai mana pādīte
    Pakupli auga.

     

    Krustabās aicina „lasītus ļaudis”, jo katrs kūmību viesis ar savu soli, apģērbu, ar katru vārdu nosaka, kāds būs pādes mūžs.

    Viesi sastājas ap galdu cieši kopā, lai pādei augtu cieši un skaisti zobi. Visi cenšas paēst ātri, lai bērns būtu čakls. Pirms pādi ved uz baznīcu, to sapoš. Bērna autiņos parasti iesējuši trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā sējuši kādu grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Krustību apģērbu pādei gādāja krustmātes.

    Vārda došana notika Māras baznīcā – svētvietā. Vidū stāv viedais kūmu goda turētājs. Viņš rokās tur pādi (ja vārda ņēmējs ir pieaudzis cilvēks, tas var stāvēt pretī) un sauc jau iepriekš izvēlētus vārdus. Sauc lēni un skaļi. Un sadzird vai saredz dabas apstiprinājumu pareizajam vārdam. Tā var būt koka zara lūšana, Laimas mātes glāsts, bērna smiekli, Zibens vai pērkons, lietus. Taču to var patiesi redzēt un sajust tikai redzīgais vai jūtīgais.

    Kur mūsdienās atrast Māras baznīcu jeb svētvietu? Svētvieta, manuprāt, ir vieta, ko cilvēks kā tādu sajūt. Ja, piemēram, pie mājas upītes malā ir liels akmens vai ozols, tā var kļūt par ģimenes svētvietu.
    Un tad seko kūmu godi nu jau vārdu ieguvušajai pādei. To ietin jaunā lindrakā, apsien jaunu jostu un bērns ir ieguvis jaunu vārdu, iegājis jaunā etapā.

    Krustību svinīgākā daļa ir kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukušas, kūmas iet dziedādami istabā un pāriet tai trīsreiz pāri. Bērna vārdu nevienam sētā neizpauda, kamēr nebija ar visu bērnu tikuši istabā, citādi, zinot bērna vārdu, var tam ļaunu nodarīt.

    Pirmās krustību dienas pievakarē sākusies pādes dīdīšana jeb dancināšana. Tā ir kūmu deja ar simbolisku nozīmi, viena no centrālajām ieražām krustībās. Meiteni ietina izrakstītā villainē, lika vainagu, šūtas kurpes, baltas zeķes; puisēnam lika caunu cepuri.


    Vīkšati, ģērbjati
    Pādīti manu,
    Nu iešu plānā
    Pādīti dīdīt.

     

    Dīdīšana sākas ar aicinājumu kūmām nākt pādi dancināt. Katra kūma ņēma līdzi kādu priekšmetu, dancinot pādi, tā izteica vēlējumu un līdz paņemtā priekšmeta nozīmi.


    Es, pādīti dīdīdama,
    Galvā liku vaiņadziņu,
    Lai augdama krustameita
    Valkā godam vaiņadziņu.

     

    Kūmas sastājas aplī un pādi dod no rokas rokā. Rindas galā stāv krustmāte, kas nodod pādi atpakaļ mātei.


    Sklidi, sklidi, pādīte,
    No manu roku,
    No manu roku
    Citu kūmu rokās.

     

    Beidzot pādi dancināt, visas sievietes sagāja istabas vidū un, alus krūzi paņēmušas, katra pēc kārtas dzērusi uz pādes veselību. Kad visas bija padzērušas, tad apgāzušas krūzi ar alu istabas vidū sacīdamas: "Apgāž, apgāž, satek, satek!"

    Pretskauģa rituāls – visi cieši sastājas aplī ap pādi, neļaujot skauģiem ne acu uzmest.

    Kūmas veic arī maizes rituālu – ūdens krūzē tiek iemests sudraba gabals, krusttēvs sit dūri uz galda stūra uz sāls un ūdens un pārlauž maizi, no kuras sākumā paņem krustvecāki, pēc tam katrs viesis. Maizi pamērcē sālī, ēd, uzdzer ūdeni un saka novēlējumus pādei.

     

    Ar pādes dīdīšanu beidzās pirmā krustību diena. Nākamajā dienā pādei kāra šūpuli.

    Par šūpuļa kāršanu atbildīgs ir krusttēvs. Viņš kopā ar dažiem puišiem dodas uz kādu jau nolūkotu vietu šūpulim līksti meklēt.


    Braucame, kūminas,
    Pa zaļu birzi,
    Cirtīsim pādīti
    Līkstošu kārti,
    Cīkstošu, līkstošu,
    Bet nelūstošu.

     

    Līksti vienmēr cērt kalnā, ne ielejā vai purva malā, lai pāde izaugtu braša un liela. Meitenei izvēlējās liepas līksti, puisēnam - ozola.


    Pavaicāju māmiņai,
    Kāda koka līksti cirst;
    Ja meitiņa, tad liepiņas,
    Ja dēliņš, tad ozola.

     

    Līksti nocirtis, krusttēvs iesit ar cirvja kātu naudas gabalu celmā. Bez īstās līkstes nocirta vēl divas citas, kuras nedaudz aizcirta, lai viegli varētu pārlauzt. Kad aizcirsto kārti nes istabā, citi krustībnieki sāk to pelt, mēģina lauzt un pārlauž. Ar nākamo izdara tāpat; bet trešā ir īstā. Ir arī citas kārts ciršanas un mājās vešanas tradīcijas:

    „Pirmodien pēc brokasta brauc kūmi mežā kārti cirst. Kāds no visiem pārģērbjas par mežsargu un dodas mežā papriekšu, cirtējus ķīlāt, noķīlātie izpērkas ar brandvīnu un uzkožamo; pēc tam visi mierīgi dziedādami cērt kārti, katrs pa trīs reizes. Nocirtuši kārti, pāršķeļ celmu un šķēlumā iesit vērdiņu, notīra tad kārti no zariem un mizas un visādi rotuļodamies dodas tad mājās. Mājinieki, ieraudzījuši kūmas piebraucam ar kārti, aizbultē visas durvis un logus un nelaiž iekšā, kamēr kāds nodevējs neparāda vai nepataisa kādu šķirbu, pa kuru pēdīgi izdodas iestumt kārti istabā. Tad kārti piesien ar jaunu striķi pie griestiem un piestiprina pie tās šūpoli”.

    Par šūpuļa iekārtošanu - cisu likšanu, palagu un segu klāšanu, šūpuļa izgreznošanu rūpējās krustmāte.

    Svarīga ir arī vietas izraudzīšana šūpulim. Tai jābūt siltai un labai. Šajā ziņā vissliktāk klājās kalpiem, jo viņu bērna šūpuli nācās kārt tur, kur saimnieks ierādīja. Visjaukākā vieta šūpulim ir pie loga saulītē, arī istabas dibenā.


    Kar, māmiņa, šūpulīti,
    Kar pie loga saulītē,
    Lai es augu daiļa meita,
    Daiļa darba darītāja.

     

    Dažviet pirms bērna ielikšanas šūpulī vispirms tur ieliek akmeni, lai tas uztvertu visu negatīvo.

    Ieliekot bērnu šūpulī, kūmas to apdāvināja. Visvairāk tika dāvināti apģērba gabali un nauda. Negods bija dāvināt kaut ko aizlienētu. Katrs centās ar dziesmu palīdzību panākt, lai pādei tiktu veltīts pēc iespējas vairāk naudas. Skopuļi tika apdziedāti.

    Krustību noslēgumā jaunā māte kūmām sadāvina zeķes, cimdus, jostas un prievītes. Atvadoties kūmas ar vairākām izdarībām vēl sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību. Viena no šādām izdarībām ir nātru izmīšana, ko veic dziedot, pagalmā. Citā vietā kūmas svētības veicināšanai ienes istabā bērzu.

    Nākamais gods, ko svin pēc krustībām ir atšķirības. Par atšķirībām saukta rituāla ieraža, kad māte bērnu šķir no krūts. Tautasdziesmas min divējādu šķiršanu no mātes: "Vienu šķīra sīku, mazu, Otru lielu izaugušu".

    Atšķirībās ielūdz radiniekus un sievas, kuras palīdzējušas dzemdībās un pēc tām bērnu kopt un uzraudzīt. Pēc atšķirībām pirmo reizi bērnam auj kājas.

    Stingri tika ievērots laiks, kad nedrīkstēja atšķirt. Tas bija laiks ap pavasari, kad putni taisa ligzdas, un rudeni, kad aitas sāk tecēties. Nešķīra arī sējamā un mēslu vedamā laikā, sūnu mēnesī, izvēloties šķiršanai parasti jauna mēneša sākumu.

     

    Palasot krustabu aprakstus portāla www.draugiem.lv folkloras un tradīciju domubiedru grupās, secināju, ka cilvēki nez kāpēc jauc visu kopā: nokrista bērnu kristīgajā baznīcā un tad pēc senču tradīcijām. Bieži vien tradīciju norise ir improvizēta, piemēram, tiek dziedātas pašu sacerētas „tautasdziesmas” u.tml. Grūti spriest, tas ir labi vai slikti.

    Ticējumi par krustvecākiem:

     

    Krustmāte, nesdama bērnu uz kristīšanu, nedrīkst runāt, lai bērns augtu smuks un daiļš.

    Bērna krustmāte (kristību dienā) nedrīkst liet uz celiņa nekādus netīrumus, jo citādi viņas krustbērns ir visu mūžu netīrs.

    Tādiem krusttēviem, kas ir krogus brāļi, nevajaga krustbērnus dot, jo tad tie būs tādi pat.

    Ja puisim pirmais krustdēls, tad paliks vecpuisī, bet ja meitene, tad drīz apprecēsies.

    Krusttēvam ķešā krustubās daudz naudas jāņem līdza, lai bērns ir bagāts.

    Krusttēvam savam krusta bērnam sudraba rublis jādāvina, ar ko bērnam vēlāk zobiņi jāapspaida, lai bērnam stipri zobi izaug.

    Sieviete nevar pirmo reizi būt par krustmāti meitenei un vīrietis puisēnam, jo tad pāde nevarot ātri apprecēties. Sievietes stāvoklī arī kūmās negāja, jo tad krustbērnam gaidāma grūta dzīve.

     

    Tautasdziesmās nav norādīts, kad tieši rīkotas krustības. Tomēr paražu aprakstos sastopamies ar bērna krustīšanu devītajā dienā pēc dzimšanas.Senāk bērnu kristīja devītā dienā pēc dzimšanas, tas bija tēvu - tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja tikai bērna veselība to atļāva.Kristību ceremoniju vadīja kūmas. Tās pārstāvēja bērnu ne tikai krustībās, bet arī bērna turpmākajā dzīvē. Bērnam visbiežāk dots kādas kūmas vārds.
    Krustību dalībnieki krustību dienā sabrauc jau no paša rīta. Visi ir grezni ģērbušies. Kūmas cenšas ģērbties kupli, lai pādei kupla dzīve.


    Kūmās iedama,
    Pakupli ģērbos,
    Lai mana pādīte
    Pakupli auga.

     

    Krustabās aicina „lasītus ļaudis”, jo katrs kūmību viesis ar savu soli, apģērbu, ar katru vārdu nosaka, kāds būs pādes mūžs.Viesi sastājas ap galdu cieši kopā, lai pādei augtu cieši un skaisti zobi. Visi cenšas paēst ātri, lai bērns būtu čakls. Pirms pādi ved uz baznīcu, to sapoš. Bērna autiņos parasti iesējuši trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā sējuši kādu grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Krustību apģērbu pādei gādāja krustmātes.Vārda došana notika Māras baznīcā – svētvietā. Vidū stāv viedais kūmu goda turētājs. Viņš rokās tur pādi (ja vārda ņēmējs ir pieaudzis cilvēks, tas var stāvēt pretī) un sauc jau iepriekš izvēlētus vārdus. Sauc lēni un skaļi. Un sadzird vai saredz dabas apstiprinājumu pareizajam vārdam. Tā var būt koka zara lūšana, Laimas mātes glāsts, bērna smiekli, Zibens vai pērkons, lietus. Taču to var patiesi redzēt un sajust tikai redzīgais vai jūtīgais.
    Kur mūsdienās atrast Māras baznīcu jeb svētvietu? Svētvieta, manuprāt, ir vieta, ko cilvēks kā tādu sajūt. Ja, piemēram, pie mājas upītes malā ir liels akmens vai ozols, tā var kļūt par ģimenes svētvietu. Un tad seko kūmu godi nu jau vārdu ieguvušajai pādei. To ietin jaunā lindrakā, apsien jaunu jostu un bērns ir ieguvis jaunu vārdu, iegājis jaunā etapā.Krustību svinīgākā daļa ir kristībnieku sagaidīšana. No baznīcas pārbraukušas, kūmas iet dziedādami istabā un pāriet tai trīsreiz pāri. Bērna vārdu nevienam sētā neizpauda, kamēr nebija ar visu bērnu tikuši istabā, citādi, zinot bērna vārdu, var tam ļaunu nodarīt.
    Pirmās krustību dienas pievakarē sākusies pādes dīdīšana jeb dancināšana. Tā ir kūmu deja ar simbolisku nozīmi, viena no centrālajām ieražām krustībās. Meiteni ietina izrakstītā villainē, lika vainagu, šūtas kurpes, baltas zeķes; puisēnam lika caunu cepuri.


    Vīkšati, ģērbjati
    Pādīti manu,
    Nu iešu plānā
    Pādīti dīdīt.

     

    Dīdīšana sākas ar aicinājumu kūmām nākt pādi dancināt. Katra kūma ņēma līdzi kādu priekšmetu, dancinot pādi, tā izteica vēlējumu un līdz paņemtā priekšmeta nozīmi.


    Es, pādīti dīdīdama,
    Galvā liku vaiņadziņu,
    Lai augdama krustameita
    Valkā godam vaiņadziņu.

     

    Kūmas sastājas aplī un pādi dod no rokas rokā. Rindas galā stāv krustmāte, kas nodod pādi atpakaļ mātei.


    Sklidi, sklidi, pādīte,
    No manu roku,
    No manu roku
    Citu kūmu rokās.

     

    Beidzot pādi dancināt, visas sievietes sagāja istabas vidū un, alus krūzi paņēmušas, katra pēc kārtas dzērusi uz pādes veselību. Kad visas bija padzērušas, tad apgāzušas krūzi ar alu istabas vidū sacīdamas: "Apgāž, apgāž, satek, satek!"

    Pretskauģa rituāls – visi cieši sastājas aplī ap pādi, neļaujot skauģiem ne acu uzmest.

    Kūmas veic arī maizes rituālu – ūdens krūzē tiek iemests sudraba gabals, krusttēvs sit dūri uz galda stūra uz sāls un ūdens un pārlauž maizi, no kuras sākumā paņem krustvecāki, pēc tam katrs viesis. Maizi pamērcē sālī, ēd, uzdzer ūdeni un saka novēlējumus pādei.

    Ar pādes dīdīšanu beidzās pirmā krustību diena. Nākamajā dienā pādei kāra šūpuli.
    Par šūpuļa kāršanu atbildīgs ir krusttēvs. Viņš kopā ar dažiem puišiem dodas uz kādu jau nolūkotu vietu šūpulim līksti meklēt.


    Braucame, kūminas,
    Pa zaļu birzi,
    Cirtīsim pādīti
    Līkstošu kārti,
    Cīkstošu, līkstošu,
    Bet nelūstošu.

     

    Līksti vienmēr cērt kalnā, ne ielejā vai purva malā, lai pāde izaugtu braša un liela. Meitenei izvēlējās liepas līksti, puisēnam - ozola.


    Pavaicāju māmiņai,
    Kāda koka līksti cirst;
    Ja meitiņa, tad liepiņas,
    Ja dēliņš, tad ozola.

     

    Līksti nocirtis, krusttēvs iesit ar cirvja kātu naudas gabalu celmā. Bez īstās līkstes nocirta vēl divas citas, kuras nedaudz aizcirta, lai viegli varētu pārlauzt. Kad aizcirsto kārti nes istabā, citi krustībnieki sāk to pelt, mēģina lauzt un pārlauž. Ar nākamo izdara tāpat; bet trešā ir īstā. Ir arī citas kārts ciršanas un mājās vešanas tradīcijas:
    „Pirmodien pēc brokasta brauc kūmi mežā kārti cirst. Kāds no visiem pārģērbjas par mežsargu un dodas mežā papriekšu, cirtējus ķīlāt, noķīlātie izpērkas ar brandvīnu un uzkožamo; pēc tam visi mierīgi dziedādami cērt kārti, katrs pa trīs reizes. Nocirtuši kārti, pāršķeļ celmu un šķēlumā iesit vērdiņu, notīra tad kārti no zariem un mizas un visādi rotuļodamies dodas tad mājās. Mājinieki, ieraudzījuši kūmas piebraucam ar kārti, aizbultē visas durvis un logus un nelaiž iekšā, kamēr kāds nodevējs neparāda vai nepataisa kādu šķirbu, pa kuru pēdīgi izdodas iestumt kārti istabā. Tad kārti piesien ar jaunu striķi pie griestiem un piestiprina pie tās šūpoli”.

    Par šūpuļa iekārtošanu - cisu likšanu, palagu un segu klāšanu, šūpuļa izgreznošanu rūpējās krustmāte.
    Svarīga ir arī vietas izraudzīšana šūpulim. Tai jābūt siltai un labai. Šajā ziņā vissliktāk klājās kalpiem, jo viņu bērna šūpuli nācās kārt tur, kur saimnieks ierādīja. Visjaukākā vieta šūpulim ir pie loga saulītē, arī istabas dibenā.


    Kar, māmiņa, šūpulīti,
    Kar pie loga saulītē,
    Lai es augu daiļa meita,
    Daiļa darba darītāja.

     

    Dažviet pirms bērna ielikšanas šūpulī vispirms tur ieliek akmeni, lai tas uztvertu visu negatīvo.Ieliekot bērnu šūpulī, kūmas to apdāvināja. Visvairāk tika dāvināti apģērba gabali un nauda. Negods bija dāvināt kaut ko aizlienētu. Katrs centās ar dziesmu palīdzību panākt, lai pādei tiktu veltīts pēc iespējas vairāk naudas. Skopuļi tika apdziedāti.Krustību noslēgumā jaunā māte kūmām sadāvina zeķes, cimdus, jostas un prievītes. Atvadoties kūmas ar vairākām izdarībām vēl sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību. Viena no šādām izdarībām ir nātru izmīšana, ko veic dziedot, pagalmā. Citā vietā kūmas svētības veicināšanai ienes istabā bērzu.Nākamais gods, ko svin pēc krustībām ir atšķirības. Par atšķirībām saukta rituāla ieraža, kad māte bērnu šķir no krūts. Tautasdziesmas min divējādu šķiršanu no mātes: "Vienu šķīra sīku, mazu, Otru lielu izaugušu".Atšķirībās ielūdz radiniekus un sievas, kuras palīdzējušas dzemdībās un pēc tām bērnu kopt un uzraudzīt. Pēc atšķirībām pirmo reizi bērnam auj kājas.Stingri tika ievērots laiks, kad nedrīkstēja atšķirt. Tas bija laiks ap pavasari, kad putni taisa ligzdas, un rudeni, kad aitas sāk tecēties. Nešķīra arī sējamā un mēslu vedamā laikā, sūnu mēnesī, izvēloties šķiršanai parasti jauna mēneša sākumu.
    Palasot krustabu aprakstus portāla www.draugiem.lv folkloras un tradīciju domubiedru grupās, secināju, ka cilvēki nez kāpēc jauc visu kopā: nokrista bērnu kristīgajā baznīcā un tad pēc senču tradīcijām. Bieži vien tradīciju norise ir improvizēta, piemēram, tiek dziedātas pašu sacerētas „tautasdziesmas” u.tml. Grūti spriest, tas ir labi vai slikti.


    Ievietotāja profils | Komentāri (3)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook