Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ceļa līdzinātāji
    • BLOGS
    • 2009-04-26

    Ceļa līdzinātāji

    Laikā, kad latvieši zaudējuši ticību saviem spēkiem, atkal jāceļ godā mūsu sasniegumi dažādās dzīves jomās. Pārāk daudz mēs vētām savas dzīves tumšās puses, aizmirstot par mūsdienu un vēsturiskiem sasniegumiem. Gunārs Astra padomju varas sarīkotajā tiesas prāvā saviem apsūdzētājiem atklāti teica: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs". Tieši to pašu viņš noteikti teiktu arī tagad, jo latvieši ir pārdzīvojuši arī daudz grūtākus laikus.

    Un viņam atkal izrādītos taisnība.

    Šī krīze ir sīkums salīdzinājumā ar to nastu, ko Pirmā pasaules kara, Pilsoņu kara un Brīvības cīņu laikā uz saviem pleciem iznesa latviešu karavīri. Tomēr viņi nesalūza un nogāja sev uzticēto ceļu līdz godpilnam mērķim – Latvijas valsts izveidošanai. Ir nožēlojami klausīties saimniecisku problēmu nomāktu latviešu paziņojumos, ka tie brauks no Latvijas prom, vai ka vajadzētu atdot Latviju pārvaldīšanā zviedriem, igauņiem vai krieviem. Problēmas ir jārisina, nevis no tām jābēg. Šajā ziņā var pamācīties no latviešu strēlniekiem.

    Pirmajā pasaules kara asiņaino realitāti latviešu karavīri dabūja izbaudīt jau 1915. gada janvārī, kad krievu 10. armija rīkoja apsteidzošu uzbrukumu vācu spēkiem toreizējā Austrumprūsijā. Sākotnējie panākumi izrādījās mānīgi un drīz vien viss armijas grupējums draudēja nokļūt vācu ielenkumā. Kā tas līdz tam un vēlāk ar latviešiem bieži gadījies, arī šoreiz tieši mūsu karavīri nodrošināja svešās armijas atkāpšanos, samaksājot par to pašu augstāko cenu. 20. korpuss, kuru lielā latviešu skaita dēļ bija nodēvējuši par latviešu korpusu, nokļuva pretinieku ielenkumā un 10 dienu sīvās cīņās tika iznīcināts. Atzinīgie vācu un krievu armijas virsnieku vērtējumi bija vājš mierinājums Latvijā palikušajām ģimenēm, jo šajās kaujās krita 10-15 tūkstoši latviešu. Tika ielikti stabili pamati latviešu strēlnieku naidam pret krievu armijas virsniecību, kuras nemākulības un godkāres dēļ bezjēdzīgā nāvē tika dzīti vienkāršie karavīri.

    1915. gada pavasarī vācu karaspēka vienības sasniedza arī Latviju. Apsardzība bija vāji organizēta, un pretinieka vienības brīvi pārvietojās plašā Kurzemes teritorijā. Maija sākumā vācu spēki pietuvojās Jelgavai, un daļa iedzīvotāju līdz ar administratīvajām iestādēm pilsētu steigā atstāja. Tās aizsardzību uzņēmās ģenerālis A. Potapovs, kura galvenos spēkus veidoja divi Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargu bataljoni. Šie bataljoni bija saformēti no Daugavgrīvas cietokšņa darba rotām, kuras bija izgājušas tikai četru nedēļu apmācību un guvušas nelielu kauju pieredzi Lietuvas teritorijā.

    Pie Svētes Ruļļu kalniem uz dienvidiem no Jelgavas sākās sīva kauja, kurā pārsteigtos vācu spēkus piespieda atkāpties. Kaut arī cīņās ar vācu pārspēku daugavgrīvieši zaudēja 57 kritušos un 155 ievainotos, tie gatavojās pretuzbrukumam, kuru apturēja tikai ar ģenerāļa rīkojumu (uzdevums formāli bija izpildīts). Latviešu sevišķo kaujas garu jau tajā laikā pamanīja gan krievu virsniecība, gan dažādi sabiedriskie darbinieki. Tā, piemēram, krievu rakstnieks A. Kuprins pēc daudzkārtējām sarunām ar cariskās armijas virsniekiem, latviešus raksturoja kā pirmklasīgus šāvējus, un kareivjus, kurus nav jāpamudina, bet gan drīzāk jāattur no uzbrukuma.

    1915. gada pavasara Jelgavas kauju militāri stratēģiskā nozīme bija Jelgavas un Rīgas nosargāšana, kura tajā laikā bija atstāta gandrīz bez jebkādas aizsardzības. Tomēr vēl daudz svarīgāk, ka tieši šīs militārās operācijas noskaņoja sabiedrisko domu par labu latviešu nacionālo karaspēka daļu veidošanai Krievijas armijas sastāvā. Savā lūgumā par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu Krievijas Domes deputāts Jānis Goldmanis atsaucās uz Daugavgrīvas zemessargu bataljonu varonīgajām cīņām pie Jelgavas: „Latviešu spējas kaujas dienestā, viņu izturību, briesmu nicināšanu, drošsirdību, inteleģenci un patiesu vēlēšanos uzvarēt briesmīgo ienaidnieku pilnīgi pierādīja ģenerāļa Potāpova grupas 1. un 2. Daugavgrīvas bataljoni, kuri sastāvēja no latviešiem. Šie bataljoni pēc Jelgavas aizstāvēšanas vadītāja ģenerāļa Potāpova liecības, sakaujot vāciešus, paši pārgāja uzbrukumā.”

    Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana tika atļauta. Sekojošās Ziemessvētku kaujas, „tautu cietuma” – Krievijas impērijas – iznīcināšana Pilsoņu karā un Brīvības cīņas latviešu karavīriem sagādāja ne tikai pasaules slavu, bet arī savu valsti. Latviešu valsts neradās deklarācijas, projektos un līgumos, bet gan tika izcīnīta kaujas laukā. Tāpēc arī pašlaik vajag mācīties no tiem, kas pirmie beidza lūgt un cēlās, lai ņemtu savu tiesu.

     

    1. maijā plkst. 14:00 pulcēšanās pie pieminekļa „Jelgavas atbrīvotājiem” un gājiens līdz J.Čakstes piemineklim, godinot karavīrus, kas nolīdzināja ceļu Latvijas valsts tapšanai. Pēc gājiena interesenti varēs pievienoties biedrības „Tēvijas Sargi” nometnei.

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (20)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook