Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ivo Rubīns: Atvara princips, jeb izeja no krīzes
    • Politika, ekonomika
    • 2009-01-12

    Ivo Rubīns: Atvara princips, jeb izeja no krīzes

    Kā zināms, izvairīšanās no noslīkšanas atvarā iespējama nevis mēģinot no tā izpeldēt, bet nirstot tieši caur tā vidu. Pretošanās atvara pievilkšanas spēkam tikai atņem enerģiju, kas būtu lieti noderējusi glābjot savu dzīvību atrodoties zem ūdens. Valdības pašreizējās aktivitātes ekonomikā nepārprotami atgādina augstāk aprakstīto parādību, jo ieplānotā aizņemšanās no dažādām starptautiskām institūcijām ir nevis problēmas risināšana, bet gan tās atlikšana uz vēlāku laiku - Latvijas 20 miljardu latu ārējā parāda problēmu plānots risināt ar jaunu aizņemšanos, nevis principiālu līdzšinējas ekonomiskās politikas maiņu, kas krīzi atliks uz vēlāku laiku, vienlaikus to padziļinot.

    Tiem, kas māk ieskatīties valsts ārējās ekonomikas burvju spogulī, – maksājumu bilancē – pašreizējās krīzes veidošanās un cēloņi bija skaidri jau sen. Atmetot dažādas nebūtiskas nianses, valsts ārējās ekonomiskās darbības radītās naudas plūsmas var dalīt divās lielās daļās – tajās, kas saistītas ar preču un pakalpojumu starptautisko tirdzniecību, un tajās, kas saistītas ar starpvalstu ieguldījumiem un aizdevumiem. Latvijas īpatnība jau kopš deviņdesmito gadu sākuma bija negatīva tirdzniecības bilance – ievesto preču vērtība visu laiku ir pārsniegusi ārvalstīm pārdoto preču vērtību, tāpēc arī starptautiskās tirdzniecības rezultātā radītā valūtas ieplūde valstī ir bijusi mazāka par valūtas aizplūdi. Radītais valūtas deficīts, protams, nevarētu ilgi pastāvēt, ja to nesegtu citas ienākošās valūtas plūsmas. "Privatizācija" un "ārvalstu investīciju piesaiste" patiesībā bija sava veida maskēšanās tīkls, kam bija jāpaslēpj vietējo ekonomikas aktīvu iztirgošana ārvalstniekiem, kuru deviņdesmito gadu beigās pakāpeniski sāka nomainīt aizņemšanās. Tādējādi tika iegūta tik ļoti nepieciešamā valūta ārējās tirdzniecības deficīta segšanai, vienlaicīgi arvien vairāk palielinot valsts ārējo parādu. Pārlieku optimistiski ir tie, kas saka, ka šīs krīzes rezultātā Latvijas ekonomiku nāksies celt "no nulles" – patiesībā mums tā būs jāceļ no pamatīgiem mīnusiem.

    Vai lata devalvācija ir baumas?

    Maksājumu bilance sniedz atbildi arī uz jautājumu, vai Latvijas Banka (LB) spēs noturēt lata kursu pret citām valūtām. Latvijā eksporta radītie valūtas ieņēmumi visu laiku ir mazāki par importa radītajiem valūtas izdevumiem, tāpēc ārējās tirdzniecības rezultātā ārvalstu valūtas piedāvājums ir mazāks par tās pieprasījumu. Šādos apstākļos fiksēts valūtas kurss nav iespējams – lata cenai vajadzētu samazināties un ārvalstu valūtu cenai pieaugt. Līdz šim LB izdevās noturēt tās noteikto valūtas apmaiņas kursu bez būtiskas iejaukšanās tikai tāpēc, ka īpašumu pārdošanas un kreditēšanas rezultātā valstī ieplūda ievērojams apjoms ārvalstu valūtas, kas līdzsvaroja ārējās tirdzniecības rezultātā radīto deficītu.

    Tagad, kad privatizācijas process ir noslēdzies, lielākā daļa Latvijas uzņēmumu un to aktīvu jau pārdoti ārvalstniekiem, turklāt ārvalstniekiem piederošās bankas apturējušas jaunu aizdevumu izsniegšanu, tirdzniecības deficīta segšana vairs nav iespējama. Vēl vairāk - tagad sākusies arī kapitāla aizplūde, jo investori izved savu peļņu, bankas atgūst aizdevumus, bet ārvalstnieki cenšas evakuēt savus banku depozītus no pikējošās Latvijas ekonomikas. Šādos apstākļos, kad aizplūstošās valūtas masa krietni pārsniedz ieplūstošo valūtu, stabila lata kursa uzturēšana iespējama tikai vienā veidā – ar centrālās bankas intervenci.

    Tieši Latvijas bankas ārvalstu valūtu rezervju iztirgošana ir tas mehānisms, kas jau vairākus mēnešus ļāvis saglabāt fiksēto lata kursu. No oktobra sākuma līdz novembra beigām (divu mēnešu laikā) Latvijas Banka ir iztirgojusi valūtas rezerves 930 miljonu eiro apmērā. Šis apjoms līdzsvaroja starpību starp ieplūstošo un aizplūstošo valūtu, ļaujot saglabāt relatīvi stabilu lata kursu. Tomēr jāņem vērā, ka LB valūtas rezerves ir ierobežotas - oktobra beigās to apjoms LB bilancē bija 4,1 miljards eiro (2,88 miljardi latu). No šī skaitļa būtu jāatrēķina komercbanku ārvalstu valūtu noguldījumi LB, jo šī nauda ir paredzēta komercbanku likviditātes nodrošināšanai, nevis valūtas kursa stabilizācijai (kopējais komercbanku noguldījumu apjoms LB bija 1,34 miljardi latu, bet cik no šiem noguldījumiem bija ārvalstu valūtās, atšifrēts netiek). Tātad valūtas stabilizācijai pieejamās rezerves uz oktobra beigām visticamāk bija mazākas par diviem miljardiem latu, jeb 2,9 miljardiem eiro. Vēl jāņem vērā tas, ka lielākā daļa ārvalstu valūtu LB nav pieejamas naudā, bet gan ieguldītas dažādu valdību parāda vērtspapīros, tāpēc tūlītējai valūtas kursa stabilizēšanai pieejamā summa varētu būt pat mazāka.

    Iegūtos skaitļus var salīdzināt ar līdzšinējo un prognozējamo valūtas deficītu. 2007. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts bija aptuveni trīs miljardi latu, tātad no Latvijas aizplūda valūta apmēram 4 miljardu eiro apmērā. Ja 2007. gadā šo starpību nosedza ienākošā kredītu nauda, tad pašlaik ir skaidrs, ka jau nākamgad šī plūsma pavērsīsies pretējā virzienā, jo kreditēšana ir gandrīz pilnībā apturēta, turklāt nākamgad vairākām bankām jāsāk atdot sindicētie kredīti un mātes banku aizdevumi. Pat pieņemot, ka Latvijas ekonomikas panīkums samazinās importa patēriņu un tirdzniecības bilance uzlabosies, kopējā valūtas aizplūde 2009. gadā visticamāk būs robežās no 3 līdz 5 miljardiem eiro (principā ir iespējams arī negatīvāks scenārijs).

    Tātad vislabvēlīgākajā variantā Latvijas Bankas pašreizējās rezerves var pietikt vienam gadam. Valdības noslēpumainība attiecībā uz Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevuma izlietošanu un paziņojumi, ka lats netiks devalvēts, liek domāt, ka vismaz daļu no aizņemtās valūtas plānots novirzīt intervencēm lata kursa stabilizēšanai. Tomēr šāda rīcība ir īstermiņa risinājums, jo vēl vairāk palielinās valsts ārējo parādu un latu nāksies devalvēt brīdī, kad būs jāatdod aizdevums SVF. Teorētiski lata devalvāciju varētu novērst tikai eksporta pieaugums, kas palielinātu valūtas ieņēmumus un līdzsvarotu aizdevumu atmaksas un importa radīto valūtas aizplūdi. Tieši tāpēc rodas jautājums, vai pie esošā lata kursa tik lielu eksporta apjomu pieaugumu vispār iespējams panākt.

    Sasietā Latvija

    Būtu nepareizi apgalvot, ka greiza naudas politika ir bijusi vienīgais cēlonis Latvijas ražotāju konkurētspējas trūkumam, tomēr droši var teikt, ka tas bijis viens no galvenajiem iemesliem Latvijas ārējās tirdzniecības nelīdzsvarotībai un tās radītajām sekām. Latvijas monetārās (naudas) politikas centrālais vadmotīvs visus šos gadus ir bijis nemainīgais lata kurss. Jau ieviešot latu tika noteikta tā nemainīga cena attiecībā pret vairāku attīstīto valstu valūtu kopumu (tā saucamo SDR), bet neilgi pēc Latvijas iekļaušanas Eiropas Savienībā piesaistes valūta tika nomainīta uz eiro. Principā kopš deviņdesmito gadu vidus lata kurss pret attīstīto pasaules valstu valūtām ir palicis nemainīgs.

    Normālā situācijā valūtas kurss aptuveni atbilst t.s. pirktspējas paritātei. Tas nozīmē, ka ārvalstnieks, teiksim – brits, par vienu mārciņu Anglijā var nopirkt tik pat daudz, cik samainot šo mārciņu latos un veicot pirkumu Latvijā. Ja brits par savu mārciņu Anglijā var nopirkt vairāk kā Latvijā, tad viņš to uz latiem nemaina un Latvijas preci nepērk. Šī sakarība darbojas arī pretējā virzienā – Latvijas iedzīvotājs labprāt samaina savu latu pret mārciņām un iepērk Anglijas preci tad, ja šādā veidā var nopirkt vairāk, kā no vietējā ražotāja. Tieši šī iemesla dēļ var teikt, ka centrālā banka ar savu valūtas kursa politiku lielā mērā nosaka Latvijas ražotāju konkurētspēju. Pārvērtēta nacionālā valūta nozīmē, ka ārvalstnieks konvertācijas rezultātā iegūst mazāk latus un var iegādāties mazāk Latvijas preces, savukārt nenovērtēta valūta rada pretēju efektu, jo pārlieku dārgs kļūst imports.

    Centrālās bankas uzdevums ir nodrošināt tādu valūtas kursu, kas vietējās preces padara vismaz tik pat pievilcīgas, kā ārvalstu preces (to cenai konvertācijas rezultātā patiesībā jābūt pat zemākai, jo eksports attaisnosies tikai tad, ja cenu starpība nosegs arī ar eksportu saistītos transporta, muitas, virzīšanas u.c. izdevumus.), vienlaikus pārlieku nesadārdzinot importu, no kura sevišķi atkarīgas ir mazas valstis, kas pašas visu mūsdienīgai dzīvei nepieciešamo nevar saražot, vai kam trūkst atsevišķi ražošanas resursi. Kāda tad īsti ir situācija ar latu?

    Pat pieņemot, ka lata ieviešanas brīdī kurss tika noteikts pēc pirktspējas paritātes (arī par to pastāv pamatotas šaubas, jo, piemēram, Lietuvā litam piesaistes brīdī tika noteikta atbilstošāka vērtība, kas vismaz daļēji izskaidro ražotāju veiksmīgāko attīstību mūsu kaimiņvalstī), jāņem vērā turpmākie notikumi. Latvijā inflācija visus šos gadus ir bijusi augstāka kā valstīs, kuru valūtām lats ir piesaistīts. Ja tagadējās eirozonas valstīs, ASV, Lielbritānijā un Japānā tā vidēji bijusi 4-5 % gadā, tad Latvijā vismaz 10 % (pirmajos gados pēc lata ieviešanas pat vairāk kā 30 % un 10-15 % pēdējos gados). Tādējādi lats visu laiku ir zaudējis lielāku daļu savas pirktspējas, kam vajadzēja atspoguļoties arī valūtas kursā – lata vērtībai pret citām valūtām bija proporcionāli jāsamazinās, tādējādi saglabājot pirktspējas paritāti. Fiksēta valūtas kursa rezultātā šādas izmaiņas nav notikušas, līdz ar to Latvijas ražotāji katru gadu ir zaudējuši savu konkurētspēju, jo to produkcija attiecībā pret citu valstu ražojumiem kļūst arvien dārgāka.

    Tā, piemēram, ja sākumā apmaiņas kurss būtu 1 lats pret 1 mārciņu un gan par vienu, gan par otru valūtu varētu nopirkt vienu vienību preces X, tad inflācijas rezultātā Latvijā preces X cena gada laikā palielinātos līdz vienam latam un 10 santīmiem, bet Lielbritānijā līdz vienai mārciņai un 4 pensiem. Pēc gada samainot Latvijas preces X iegādei nepieciešamos 1,10 latus pret 1,10 mārciņām, Latvijas iedzīvotājs ne tikai nopirktu Lielbritānijā ražotu preci X, bet vēl ietaupītu 6 pensus. Tā nav normāla parādība, jo prece X ir vienāda gan Latvijā, gan Lielbritānijā, tāpēc tai pēc tirgus likumiem būtu jāmaksā vienādi un to varētu nodrošināt tad, ja valūtas kurss nevis saglabātos 1:1, bet mainītos uz 1,1:1,04. Piemērs ļauj apjaust, cik lielu daļu konkurētspējas fiksēta valūtas kursa rezultātā ir zaudējuši Latvijas ražotāji, jo lata vērtība kopš deviņdesmito gadu vidus ir samazinājusies 3,45 reizes (1,1^13), bet piesaistes valūtu vērtība tikai 1,67 reizes (1,04^13). Tātad lats kopš piesaistes brīža ir pārvērtēts aptuveni divas reizes. Ir jābrīnās, ka šādos apstākļos vispār ir saglabājusies kaut kāda vietējā ražošana.

    Līdz ar strauji pieaugušo inflāciju un darbaspēka aizplūšanu uz labāk atalgotajām darbavietām Rietumeiropā pēc Latvijas pievienošanas Eiropas Savienībai, situācija ir pasliktinājusies vēl vairāk. Daudzi Latvijas ražotāji sūdzas, ka pat pie tādas pašas tehnoloģijas, zemākām algām un intensīvāka darba galaprodukts tomēr sanāk dārgāks. Tas nav nekas neparasts, jo Latvijas Banka ar mākslīgi uzturēta valūtas kursa starpniecību ir noteikusi tādu cenu Latvijas precēm, ka tās ne tikai neparādās ārvalstu veikalu plauktos, bet strauji izzūd pat no vietējā tirgus.

    Divdomīgais hamburgera standarts un Starptautiskais Valūtas fonds.

    Lai ātri un vienkārši novērtētu valūtas kursa atbilstību pirktspējas paritātei, starptautiskais ekonomikas žurnāls The Economist iesaka izmantot t.s. hamburgera standartu. Atbilstoši tam tiek salīdzinātas minētā produkta cenas dažādās valstīs izmantojot esošos valūtu kursus. Šāda pieeja tiek pamatota ar to, ka hamburgera pagatavošanā visās valstīs tiek izmantotas vienas un tās pašas tehnoloģijas un kvalitātes (vai tās trūkuma) standarti, kas ļauj objektīvi salīdzināt tā cenu. Pēc šī paša žurnāla apkopotajiem datiem 2008. gada vidū Big Mac Rīgā maksāja 1,55 latus (2,73 dolārus pēc tā brīža kursa), bet ASV - 3,57 dolārus (interesanti, ka Lietuvā un Igaunijā šis produkts maksāja lētāk – attiecīgi 2,5 un 2,6 dolārus, - kaut gan algas šajās valstīs ir lielākas kā Latvijā). Tik tālu varētu likties, ka lats attiecībā pret dolāru un citām attīstīto valstu valūtām ir nevis pārvērtēts, bet gan nenovērtēts, jo par to var nopirkt 1,3 reizes vairāk hamburgerus, kā ASV. Bet...

    Hamburgera izmaksu struktūrā vairāk kā pusi veido darbaspēka izmaksas. Ja, piemēram, ASV darba samaksa ir ap 19 dolāriem stundā, tad salīdzinot to ar Latvijas stundas likmi kļūst skaidrs, ka darba samaksa pie mums ir reizes piecas mazāka. Un tātad, ja jau hamburgera standarts, tad konsekventi līdz galam – aprēķinot hamburgera cenu Latvijā, jāpieņem tāda pati darba samaksas likme kā ASV, jo pretējā gadījumā jau valūtas kursā tiktu ieprogrammēts, ka Latvijā cilvēki par tādu pašu vai pat intensīvāku darbu saņem daudz zemāku samaksu. Ja cenu salīdzināšana notiek pie vienādas darba samaksas likmes, tad atklājas lata pārvērtēšanas aptuvens apjoms un tas ir pat lielāks par divām reizēm...

    Medijos izskanējušas ziņas, ka sarunās ar Latvijas valdību Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) pārstāvji ieteikuši (vai pat prasījuši) devalvēt latu, kā argumentu minot tieši eksporta konkurētspējas atjaunošanu. Tas būtu tikai likumsakarīgi ņemot vērā augstāk minētos argumentus, tomēr interesi raisa kāds cits apstāklis, jo tieši minētais fonds bija tas, kas deviņdesmito gadu sākumā praktiski veidoja Latvijas Banku un tās naudas politiku, iesakot izmantot fiksētu lata kursu. Vēl vairāk, lats toreiz tika piesaistīts nevis kādai atsevišķai valūtai, bet gan t.s. SDR (special drawing rights), kas ir SVF izveidots valūtu grozs. Kāpēc tad ārvalstu ekspertu nostāja šajā jautājumā tagad mainījusies par 180 grādiem un tie pieprasa lata devalvāciju?

    Atbilde iespējams jāmeklē Latvijas ekonomikas īpašnieku struktūras izmaiņās. Ja deviņdesmito gadu sākumā Latvijas aktīvi vismaz teorētiski piederēja vietējiem iedzīvotājiem un tādējādi mūsu valsti varēja uzskatīt par potenciālu konkurentu starptautiskajā preču un pakalpojumu tirgū, tad tagad Latvijā liela daļa uzņēmumu nonākusi dažādu rietumu ieguldītāju īpašumā. Šo procesu tiešā veidā ir veicinājusi lata piesaistes politika, jo šādos apstākļos eksports nīkuļoja, bet spiedošās vajadzības nodrošināja imports, kura apmaksai par bankrota cenām nācās iztirgot īpašumus un aizņemties. Tagad ar devalvācijas palīdzību investori grib atjaunot Latvijas ekonomikas konkurētspēju, lai gūtu maksimālu labumu no saviem lēti iegūtajiem aktīviem.

    Lata devalvāciju, cik var noprast no publiski izskanējušās informācijas druskām, pašlaik apturējis vienīgi Skandināvijas banku spiediens, jo šāds solis ievērojami palielinātu to Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu kredītmaksājumus latos, kas savas saistības uzņēmušies ārvalstu valūtās (tādu ir vairākums). Šādos apstākļos varētu sākties masveidīgs mājsaimniecību un uzņēmu bankrots, kas vairs nespētu veikt savus kārtējos maksājumus. Tas savukārt smagi atsauktos uz šo banku akciju cenām un klientu uzticību pamata tirgos Ziemeļvalstīs. Tomēr lata piesaistes noturēšana ir tikai šķietams risinājums, jo nepieaugot eksportam (un pie pašreizējā lata kursa to būtiski palielināt ir gandrīz neiespējami) Latvijas ienākumi vienalga būs pārāk zemi, lai norēķinātos par savām saistībām, un kredītņēmēju maksātnespēja iestāsies jebkurā gadījumā. Lai kā mums to negribētos, nesāpīga izeja no pašreizējās situācijas nav iespējama principā. Tomēr no mūsu pašreizējās rīcības būs atkarīgs, vai Latvijas ekonomika pēc kāda laika atgūsies, vai mums draud nenosakāma ilguma stagnācija augoša ārējā parāda apstākļos.

    Risinājumi

    Atgriežoties pie raksta ievadā apskatītā atvara principa – izvairīšanās no krīzes un lata devalvācijas nav iespējama, tāpēc nav jēgas lieki tērēt aizņemtu naudu, lai attālinātu to, kas tāpat agrāk vai vēlāk notiks. Līdzšinējās ekonomiskās politikas turpināšana novestu pie vēl lielākiem parādiem un dziļākas krīzes nākotnē, tāpēc var teikt, ka pasaules ekonomikas satricinājumi ir nākusi tieši laikā, dodot iespēju izoperējot augoni, pirms tas ir kļuvis neārstējams. Izeja no pašreizējās situācijas ir tieši atvara centrā, kur visi baidās nokļūt – lata devalvācijā. Kaut gan devalvācija pati par sevi nevar atrisināt visas problēmas, savienojumā ar citiem ražošanas un eksporta atbalsta pasākumiem tā var radīt priekšnosacījumus valūtas ieņēmumu pieaugumam, kas ļautu pārskatāmā nākotnē samazināt Latvijas ārējo parādu.

    Valūtas kursa maiņa palielinātu vietējo eksportētāju ienākumus latos, kas ļautu samazināt produkcijas cenu ārējos tirgos, turklāt importa cenu pieaugums palielinātu arī vietējās produkcijas konkurētspēju Latvijas tirgū. Ir taisnība, ka proporcionāli pieaugtu arī importēto izejvielu un energoresursu cena latos, tomēr importa daļa Latvijā ražoto produktu pašizmaksā saprotamu iemeslu dēļ nekad nesasniedz 100 % (daudzos gadījumos tā ir mazāka par 50 %), tāpēc Latvijas produkcijai gala cena neaugs tik strauji, kā importētajai. Importa sadārdzināšanās vietējā tirgū stimulēs to aizstāt ar pašu ražotu produkciju gan attiecībā uz patēriņa precēm, gan ražošanas izejvielām, bet Latvijas eksporta cenu samazināšanās nodrošinās tā konkurētspēju ārējos tirgos.

    Protams, ka lata devalvācijai būtu arī vairākas negatīvas sekas - cena, kas mums jāmaksā par līdzšinējo saimniecisko politiku. Šīs negatīvās sekas iespēju robežās jācenšas novērst. Pirmkārt, devalvācijas rezultātā būtiski pieaugtu gan importētās produkcijas (strauji), gan vietējās produkcijas (mazāk strauji) cenas latos. Algu piemērošanās cenu līmenim vienmēr notiek ar novēlošanos, tāpēc vismaz sākotnējā posmā lata devalvācija izraisītu būtisku labklājības kritumu, kas tikai pamazām tiktu novērsts ar pieaugoša eksporta rezultātā gūtajiem ienākumiem. Tieši tāpēc viena no jomām, kur būtu jāizmanto starptautisko organizāciju piešķirtie aizdevumi, ir sociālā sfēra, nodrošinot pamatvajadzības (mājokli, pārtiku un apģērbu) sabiedrības mazāk aizsargātajai daļai. Šo vajadzību apmierināšanai pasūtījumi būtu jānovirza vietējiem uzņēmējiem, kas papildus stimulētu Latvijas ekonomiku.

    Kā negatīvās devalvācijas sekas jāmin arī tas, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem kredītmaksājumi latos var palielināties pat vairākas reizes (tas attiecas uz tiem, kas saistības uzņēmušies ārvalstu valūtās – tātad uz vairākumu kredītņēmēju). Ienākumu pieaugums latos sekotu ar novēlošanos, tāpēc devalvācija un tās rezultātā pieaugušie maksājumi var izraisīt mājsaimniecību un uzņēmumu masveidīgu bankrotu, ļaujot bankām par neadekvāti zemu cenu iegūt ieķīlātos īpašumus. Lai to novērstu, nepieciešama banku kredītsaimniecības "iesaldēšana", ar speciālu likumu centralizēti atliekot pamatsummas un procentu maksājumus. Protams, ka šāda rīcība izraisītu banku protestus, jo tām par kredītos izsniegtajiem resursiem ir jāmaksā saviem kreditoriem, tāpēc arī par iesaldēto periodu jārēķina saprātīgi procenti starpbanku tirgus likmes apmērā, neļaujot piemērot bankas peļņas un riska maržu. Šiem procentiem jāveic kapitalizācija un tie jāpievieno līgumā noteiktajiem pamatsummas un procentu maksājumiem pēc normālas saimnieciskās dzīves atjaunošanās. Šādai rīcībai būtu dubults ieguvums, jo tā neļautu bankām par neadekvāti zemu cenu iegūt ieķīlātos aktīvus un iztirgot tos ārvalstniekiem, kā arī novērstu naudas aizplūšanu no ekonomikas laikā, kad tā visvairāk nepieciešama.

    Uzreiz jāpiekrīt, ka pilnīga valūtas kursa atbrīvošana varētu radīt grūti prognozējamas sekas un izraisīt devalvācijas spirāli (devalvācijas rezultātā pieaug inflācija, kā rezultātā pirktspējas paritātes atjaunošanai atkal nepieciešama jauna devalvācija), tāpēc daļa no SVF aizdevuma būtu jāizmanto lata pakāpeniskas un prognozējamas vērtības samazināšanās nodrošināšanai, nepieciešamības gadījumā veicot Latvijas Bankas intervences. Pēc pirktspējas paritātes atjaunošanas valūtas stabilitātes nodrošināšanai varētu izmantot metodi, ko var saukt par "slīdošo" devalvāciju. Mazajā Latvijas ekonomikā atsevišķi lieli ārējās tirdzniecības vai investīciju darījumi var būtiski ietekmēt valūtas tirgu, tāpēc pilnīga valūtas kursa atbrīvošana nebūtu prāta darbs. Problēmas risināšanai finanšu gada sākumā jāprognozē inflāciju Latvijā un piesaistes valstī (piemēram, eirozonā), jāaprēķina starpība un attiecīgā apmērā visa gada laikā vienmērīgi jāsamazina lata vērtība. Nākošā gada sākumā procedūru var atkārtot un papildus ierēķināt korekciju apmērā, kādā reālā inflācijas starpība atšķīrusies no prognozētās. Šādā veidā varētu saglabāt valūtu pirktspējas paritāti, vienlaicīgi nepieļaujot nekontrolētas valūtas tirgus svārstības, kas var kaitēt uzņēmējdarbībai.

    Trešā sfēra, kur būtu jāizmanto SVF aizdevums, ir valsts atbalsta programmas veidošana ražošanas uzņēmumiem, jo atjaunojoties ražotāju konkurētspējai, būs nepieciešami līdzekļi jaunu ražotņu būvniecībai. Vienlaikus ar nodokļu atvieglojumu palīdzību jāstimulē arī ārvalstu investīciju ieplūde ražošanas sektorā, pakalpojumu sektoru atstājot vietējo uzņēmēju rīcībā (ļaujot veidoties nacionālajam kapitālam).

    Noslēgumam

    Valdības lēmums noturēt lata kursu par katru cenu ir mēģinājums turēties pretim atvara pievilkšanas spēkam. Kad spēki būs izsīkuši, lata nesamērīgā pirktspēja ārējos tirgos tik un tā būs jāsamazina, tikai ar to atšķirību, ka Latvijas ārējais parāds tad būs nevis 20 miljardi latu, bet 30, 40 vai vairāk miljardi. Ja mūsu valsts jau tagad ir pasaules desmitniekā pēc ārējā parāda pret kopproduktu, tad tālāks šī rādītāja pieaugums var radīt neaprēķināmas sekas. Valsts nevar pasludināt bankrotu, tāpēc mūsu vieglprātīgās uzdzīves rezultāti šādā gadījumā būtu jāizbauda nākamajām paaudzēm, kas mantotu mūsu radīto parādu slogu.

    No otras puses – līdzšinējās ekonomiskās politikas un tās nesēju pilnīgā izgāšanās rada priekšnosacījumus jaunu ideju un valstsvīru ienākšanai Latvijas politiskajā dzīvē. Ja tas tiešām notiks, tad pēc gaidāmās smagās piezemēšanas tomēr varam sagaidīt reālajā ekonomikā balstītu labklājības pieaugumu, kuru vairums Latvijas iedzīvotāju bez šaubām jau sen ir pelnījuši.

     


    Ievietotāja profils | Komentāri (4)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook