Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Saulstaru atspulgs kokos
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2009-06-28

    Saulstaru atspulgs kokos

    Parasti no rītiem mamma lūdzās, lai vēl paguļu, bet šorīt viņa pati tāda rosīga. Laikam atkal kaut kur brauksim. Rau, man uz gultas malas jau noliktas drēbītes, ko šodien vilkšu mugurā. Izskatās, ka tas ir tas pats baltais linu krekliņš, ko mamma pa vakariem šuva! Jā, un kādi svārki - košas svītriņas viena pie otras! Tie esot tautiskie brunči! Kad rīta mazgāšanās pabeigta un esmu ieģērbta smukajās drēbēs, degu nepacietībā uzzināt, kur tad mēs brauksim? Mamma saka - Līgot. Būšot gara, gara diena...visgarākā!

     

    Braucam uz Āraišiem, mašīnā silts, saulīte spīd logos. Izmantoju izdevību lai pagulētu, līdz būsim galā. Tad jau mamma pamodinās.

    Atverot acis, mani apžilbina vēl spožāka saule un dzestri svaigs gaiss, ko nevar ne salīdzināt ar Rīgu! Esam klāt! Tik daudz cilvēku visapkārt, visi nāk ar mani sasveicināties, bet mani vairāk interesē, kas notiek apkārt. Visi rosīgi darbojās. Meitas pagalmā sasēdušas, zāles saplūkušas dzied dziesmas un pin vainagus. Krustmāte Evija apsola man arī uzpīt mazu vainadziņu... pētu salasītās puķes un izvēlos savam vainagam margrietiņas.

    Ai, Jānīša vakariņis, ozoliņa tērētājs,

    Grib dārziņi, tīrumiņi, grib meitiņas vainadziņu.

     

    Kad nu galvas rota sarunāta, abas ar mammu dodamies palūkot, kur notiks svinēšana. Aiz mājas kalniņā tiek gatavota svētku norises vieta – no mežā nocirstajiem bluķiem puiši gatavo galdu un krēslus sēdēšanai, vēl kāds bariņš puišu meistaro pūdeli, ko aizdegt, kad saulīte rietēs. Visinteresantākais man šķiet no žagariem sastutētais ugunskurs – tik liels!

    Cilvēki sarodas vēl un vēl! Man jau visvairāk interesē tie bērni – šogad to dikti daudz! Iepazīstos ar nedaudz vecāku meiteni Madaru, 2 dienas jaunāku puisi Nameju, arī mana draudzene Daila atbraukusi! Un kur vien skaties – vēl un vēl bērni! Cik jauki! Visiem mugurā kaut kas tautisks- svārki, jostas, linu krekli, kas jau skrien, tiem pastaliņas. Bet galvās...visiem krāšņi un kupli vainadziņi. Par mammas vainagu gan pasmejos, viņa šķiet tik smieklīga ar tādām plīvojošajām zālēm uz galvas.

    Pret vakarpusi visi savācas uzkalniņā un bariņā, zāles lasot un dziesmas dziedot, dodas aplīgot saimnieka sētu, lai pārbaudītu, cik čakli saimniece dārzus ravējusi un pagalmu slaucījusi. Kur šķiet, ka pietrūkst daiļumiņa, tur Jāņubērni izpušķo ar savām līdzpaņemtajām zālēm.  Visu garo gabalu mamma mani nes rokās – tā nu arī es varu visu nopētīt.

    Lai līgoja, kas līgoja, ziedu pļava, tā līgoja;

    Tā līgoja Jāņu nakti, līdz pašai zemītei.

    Gar dīķi ejot ar 9 mezgliem iesienam ozolā dzijas dzīpariņu. Šajā naktī, kas ir pilna spēka un enerģijas, arī raganas un mošķi ir gana stipri, tāpēc jāpasargā mājas no ļaunajiem gariem. Redzēju arī kā viens puisis atmuguriski kāpjoties vilka mājās pīlādzi, lai nodrošinātos, ka mošķi mūs netraucēs ne šonakt, ne visa gada garumā.

    Kad lauki apstaigāti un aplīgoti, visi atgriežas svētku vietā un sēžas pie mielasta galda. Runā, ka šis esot visnabadzīgākais galds, jo senajiem latviešiem uz Līgo svētkiem jau visi krājumi bijuši iztukšoti, bet jaunā raža vēl tīrumā. Bet man gan tā nešķiet- kas tik uz tā galda nav atrodams! Siers un maize, pīrādziņi un plātsmaizes... mmm! Un atkal man nekā! Es vēl esot par mazu...bet mamma apsola, ka nākamgad varēšot visu nogaršot pati, tik vien alu vēl nedošot dzert. 

    Kuriet lielu Jāņuguni, pašā Jāņu vakarā,

    Lai sanāca Jāņubērni, no maliņu maliņām.

    Kad beidzot visi paēduši, dodamies pavadīt saulīti un iekurt uguni, lai visu nakti būtu gaišs. Arī pūdele tiek aizdegta, lai pāri mežu galiem kaimiņos būtu redzams, ka esam cieši nolēmuši rīta saulīti sagaidīt. Taču man uznāk vakara miedziņš, un kamēr tie lielie dzied un iet rotaļās, mamma mani ietin baltā villainē un ieliek ratos gulēt. Tā nu es varu atpūsties un tai pat laikā visu dzirdēt, kas notiek apkārt. Dzirdu, ka mamma ar manu omiku sarunā braukt mājās, kad es pamodīšos. Bet man taču arī gribas redzēt to rīta saulīti, turklāt ārā svaigā gaisā gulēt ir tīri patīkami un nemaz i nedomāju ātrāk par rīta gaismu mosties! Pie mūzikas un dziesmām esmu pieradusi, tās man patīk klausīties – kokle, bungas, akordeons, zvārgulīši- tas viss tikai palīdz gulēt saldā miedziņā, kamēr pieaugušie dzied, dejo un iet rotaļās.

    Taču pamazām dziesmas pieklust, līgotāju paliek arvien mazāk un mazāk. Daži izturīgie bērneļi vēl pacietīgi trinās gar mammas brunčiem un gaida apsolīto lielo notikumu nakts vistumšākajā mirklī – ugunsbumbu! Šogad tā tiešām darināta apaļa kā bumba, no metāla stīpām un pildīta ar sausu sienu,  jo iepriekšējā gada ritulis esot dūmojis un gāzies. Tas tik ir skats– aizdegtā bumba spīdēdama ripo uz dīķa pusi aiz sevis atstājot sīki mirdzošu sarkanu zvaigznāju taku! Iespaidīgi!

    Jānīts jāja visu nakti, sudrabiņu kaisīdams;

    Lai redzētu Jāņa bērni, kā saulīte rotājās.

    Vēl tikai nedaudz un tiešām – sāk jau palikt gaišāks! Taču jāņotāji ap ugunskuru tādi panīkuši un miegaini. Kāds sadomā pārlēkt pār ugunskuru, kāds liesmās raugoties apcer savu dzīvi, līdz mana krustmāte Antra uzsāk kādu līgo dziesmu pavelkot snauduļotājus uz zoba. He, tas nu gan vienam otram neiet pie sirds, un sākas jautra apdziedāšanās spēle. Neviļus puiši sadalās pret meitām un, pavelkot viens otru uz zoba, apdzied katra tikumiņu. Tas gan ir jautri – neviens jau netur ļaunu prātu un asprātīgās atbildes sasmīdina pat mani.

     Kas to saka, tas meloja, Ka ir gara Jāņu nakts:

    Te satumsa, te uzausa,  te saulīte gabalā.

    Saulīte. Saulīte! Saulīte? Visi runā. Visi gaida. Es arī... paveru acis, lai nenogulētu! Lai neapžilbtu, mamma sagriezusi manus ratus uz otru pusi, taču, saulei lecot, arī manam skatam paveras burvīgs dabas fenomens- pētu kā saules atspulgs koši sarkaniem stariem apzeltī koku galus un bērzu stumbri laistās sārtās ugunīs. Tik spožs un īss ir šis ilgi gaidītais mirklis. Patiess prieks par to un neliels nogurums redzams ap ugunskuru satupušo Jāņubērnu sejās.

    Ej ar dievu Jāņu diena, mēs tev skaisti pavadāmi;

    Nāc atkali citu gadu, mēs tev skaisti saņemsim.

    Mājupceļā saldi iemiegot pie sevis nodomāju - cik skaisti gan tiem latviešiem ir svētki! Cik labi, ka esmu dzimusi latviete!

    Rūta Liepiņa (3.5 mēneši)


    Ievietotāja profils | Komentāri (2)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook