Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Div' pļaviņas es nopļāvu
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2009-07-07

    Div' pļaviņas es nopļāvu

    Siena laiks tautas paražās neiezīmējas ar plašu dažādu izdarību klāstu, jo bijis karstākais darba laiks. Ļoti svarīga bija prasme noteikt īsto pļaujamo laiku. Laika zīmēs par šo laika sprīdi varam atrast ļoti daudz pamācību.

    Vērojumi jāsāk savlaicīgi - ja Ziemassvētkos ir dziļš sniegs, pa Jāņiem būs lietains laiks; ja sniega maz - būs sauss, saulains, siena pļaušanai derīgs laiks.

     

    Ja Ziemassvētkos ir sals, siena laiks būs pirms Jāņiem un uz šiem svētkiem sienam jau jābūt šķūnī. Ja tūliņ pēc Ziemassvētkiem ir skaists, saulains laiks, saime Jāņos var līgot uz nebēdu, jo par siena gādāšanu jāsāk domāt pēc svētkiem, kad būšot silts un saulains laiks;turpretī, ja Ziemassvētkos redz melnu zemi, Jāņos tā būs balta no vēlīnām salnām. Nākamā vērojamā diena ir Pelnu diena - ja tad saulīte atspīd tik vien, lai var zirgu apseglot, būšot labs siena laiks. Arī Lielajā piektdienā skaidrs laiks norāda uz labu siena laiku. Diemžēl šobrīd uz senajām laika zīmēm vairs pilnībā paļauties vairs nevaram, jo cilvēks ir iejaucies dabas norisēs, un tās piepildās vien par kādiem 70%.

    Mitoloģijā minēts īpašs siena pūķis, ko saimnieks varējis izperēt padusē no gaiļa vai kraukļa olas vai nopirkt Rīgā. Tas izskatījies pēc baloža, virves gala, dundura vai ogles. Pūķi vajadzēja barot, tam bija jāziedo, nereti par ziedu tika apsolīta saimnieka vai saimnieces dvēsele.

    Kad Saule bijusi meitā, tai bijis siens aiz kalna jāgrābj ar sudraba grābekli. Zīmīgi, ka viņa valkājusi baltu kreklu, kas tautasdziesmās kopā ar baltām biksēm nereti minēts kā pļāvēju ģērbs; arī meitas sienu grābt gājušas baltās drānās:

    Balta gāju sienu grābt
    Baltābula pļaviņā.
    Patais' man, bāleliņ,
    Balta koka grābeklīti!

    Kāpēc baltas drānas?

    Darbs ir putekļains, vakarā drānas bijušas netīras, taču latvietis zināja, ka baltās drānās nav tik karsti, jo šī krāsa atstaro saules gaismu.

    Siena laikā meitām bija īpaši jāsarga savs tikums, jo puiši pulkā būdami, kļuva pārgalvīgi:

    Baltābula pļavu bridu,
    Rokā nesu vainadziņu,
    Lai tie mani nepazina,
    Vai bij' meita, vai sieviņa.

    Interesanta tradīcija bijusi Valkas apkaimē, kur siena kaudze greznota ar ziediem, lai meitas tiktu tālās tautās. Siena laikā nereti puiši sev līgavas lūkojuši, tāpēc meitas centās gan savu darba tikumu parādīt, gan uzcirsties. Arī puišiem bija labi jāprot pļaut, citādi dabūja no meitām paļas dzirdēt:

    No spailītes es pazinu
    Netiklīša pļāvumiņu:
    Baltajam ābolam
    Gali vien nokapāti.

    Kad siens bija sagādāts, mūsu senči neaizmirsa pateikties Dievam par jauko laiku, kā tas bieži ikdienas steigā gadās mūsdienu cilvēkam, jo mēs taču ar visu tiekam galā paši - kam mums palīdzība no augšas? Tad nu nav brīnums, ka pienāk brīdis, kad tiešām ar visu jātiek galā pašam:

    Sagrābu pļaviņu,
    Saritināju,
    Paldies Dievam
    Par līdzējumu!

    Ja nu tomēr sienam gadījās aizlīt, kurnēt neklājās. Kāda pasaka vēstī - vienu vīru reiz Pērkons nospēris, kad tas piedraudējis Pērkonam ar cirvi par saliedētu sienu, - sak', viss Dieva rokās.

    Nereti tautasdziesmās minēts, ka vietumis pļavā atstāts pa nenopļautam pleķītim. Mūsu senči saudzīgi izturējās pret dabu, nepatērējot visu paši vien. Ja mūsdienu cilvēks meža vietā pamet kailcirti, tad senlatvietim dainas mācīja atstāt nedaudz nenopļauta āboliņa arī bitītēm, kas latviešiem izsenis bija totēms:

    Bite lūdza pļāvējiņu,
    Līdz zemītei liekdamās,
    Lai atstāj baltābolu
    Jele cērpa galiņāi.

    Ap Jēkabiem (25. jūlijs) siena laiks beidzas - tad nāk rudzi pļaujami, tāpēc sienam jau jābūt sagādātam.

    Kāds siena laiks ir mūsdienās? Savādāks kā toreiz, kad sienu pļāva ar izkapti, krāva zārdos un vaļēju lika šķūnī. Tagad saimnieks izbrauc pļavā ar traktoru un visu izdara. Bet siena laiks joprojām ir palicis viens no karstākajiem darba laikiem latviešu zemnieka gadā.


    Ievietotāja profils | Komentāri (2)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook