Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Intervija:: Lai paļautos paši uz sevi
    • Militārisms, drošība
    • 2009-01-12

    Intervija:: Lai paļautos paši uz sevi

    Tēvijas sargi ir organizācija, kurā jaunieši var apgūt militārās tuvcīņas prasmi un interesantā veidā izzināt Latvijas militāro vēsturi. Uz interviju aicināju Tēvijas sargu vadītāju EDGARU DĀRZNIEKU.

    – Pastāsti, kas ir militārā tuvcīņa un ar ko tā jauniešiem var būt noderīga!

    Edgars Dārznieks: – Kā jau pats nosaukums norāda, tā ir cīņa tuvumā. Militārā tuvcīņa no, piemēram, austrumu cīņas veidiem atšķiras ar to, ka tā ir balstīta uz reālām dzīves situācijām.

    – Vai tas nozīmē, ka ir arī reālākas iespējas gūt traumas, piedzīvot to, kas var notikt reāli dzīvē?

    – No traumām var izvairīties līdz pat minimumam, ja, protams, ievēro visas instruktoru norādes. Ja pats esi neuzmanīgs un nevērīgs, tad var gūt arī traumas.

    – Ar ko militārā tuvcīņa ir noderīga, un kāpēc tā būtu jāapgūst?

    – Mēs neesam vieni, mūsu intereses var gan pārklāties, gan sadurties ar citu interesēm, tad var veidoties konflikti, arī fiziski konflikti, kad ir nepieciešamība sevi aizstāvēt.

    Tuvcīņa noder, lai aizstāvētu gan sevi, gan ģimeni, gan tautu un valsti, lai celtu savu pašapziņu, apziņu, ka esi spējīgs sevi nepieciešamības gadījumā aizstāvēt.

    Ja ej pa ielu ar paceltu galvu un pārliecību par sevi, neviens labprātīgi nenāks klāt un konfliktu neuzsāks. – Ko tu atbildētu vecākiem, kuri uz šādu nodarbi skatās skeptiski, ka jaunieši tagad samācīsies kauties un kļūs par kaušļiem un noziedzniekiem?

    Vai jūs uzņematies arī kaut kādu morālu atbildību, kā šīs zināšanas tiek izmantotas dzīvē? – Pirmkārt, mēs jauniešus novērtējam jau tad, kad viņi pie mums atnāk. Otrkārt, mēs iemācām viņiem pašiem uzņemties atbildību par savu rīcību.

    Mēs viņiem dodam zināšanas un iemaņas, un viņi nedrīkst mūs pievilt, izmantojot tās savtīgos nolūkos. Tie, kas nāk mācīties tikai kauties, pie mums ilgi nenoturas un drīz vien nozūd. Tuvcīņas nodarbības ir smags fizisks darbs, darbs komandā, ko viņi vienkārši neiztur. Tas nav tikai iegūt tuvcīņas paņēmienus, bet arī iepazīt militāro vēsturi, patriotisko audzināšanu, doties pārgājienos utt. Šādās nodarbībās cilvēks arī atklājas, tad varam redzēt, ko viņš domā un kāds viņam raksturs.

    – Kādam ir jābūt jaunietim pēc rakstura un fiziskās sagatavotības, lai viņš varētu darboties Tēvijas sargos?

    – Viņam noteikti ir jābūt Latvijas patriotam.Tā nav, ka cittautiešus neuzņemam, taču katru gadījumu skatāmies atsevišķi. Mums ir puiši no Daugavpils rajona, bet tā kā viņi ir lojāli Latvijai, tad viss ir kārtībā.

    – Jūs apgūstat arī militāro vēsturi, notiek patriotiskā audzināšana, pastāsti, kā tas izpaužas!

    – Pagājušogad bijām aizbraukuši uz Balvu rajona partizānu vietām, kuras sakopām, un klausījāmies zinošu cilvēku stāstījumos par šo laiku un kaujām. Tāpat esam bijuši Otrā pasaules kara frontes vietās – Kurzemes cietoksnī. Domāju, ka šāda vēstures izzināšana tikai ceļ jauniešos pašapziņu, kad viņi iepazīstas ar to, kur un kā cīnījās viņu vectēvi un vecvectēvi, cik viņi bija stingri un nesalaužami.

    – Vai tev ir kādi padomi patriotiskai audzināšanai skolās?

    – Jāsāk ar to, ka stingri jāpārskata pati vēstures mācīšanas sistēma skolās. Noteikti daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš tieši Latvijas vēstures mācīšanai. To visu varētu papildināt ar ekskursijām uz vēsturiskajām kaujas vietām. Pirms vairākiem gadiem nolēma ļoti labu lietu, ka pie visām izglītības iestādēm katru dienu ir jābūt izkārtam valsts karogam. Es domāju, ka tas noteikti veicina patriotismu. Tāpat būtu labi, ja jauniešiem ikdienā labi redzamā vietā būtu pieejami valsts simboli – valsts himna, ģerbonis, valsts prezidenti. Protams, šie simboli nedrīkst būt arī pārlieku daudz un visur, jo tad zustu to vērtība un cieņa pret tiem.

    – Patriotiskā audzināšana noteikti ir apsveicama, taču, runājot par militāro tuvcīņu, daudzus tas varbūt biedē, saistās ar tādu kā gatavošanos karam. Vai Latvijai kā NATO dalībvalstij šodien tas vispār var būt aktuāli?

    – Noteikti. Konflikts Gruzijā pierāda vien to, ka ikvienai valstij ir jābūt gatavai un spējīgai sevi aizsargāt, neskatoties ne uz kādiem līgumiem un negaidot sabiedrotos. Arī Gruzijai bija uzsāktas sarunas ar NATO. Taču, kā redzam, tas neko nedeva. – Uzskati, ka dalība NATO mums vēl nevar likt justies droši?

    – Tieši tā, vienmēr var atrast kādu iemeslu, lai kādu vienošanās punktu apietu.

    – Lasīju tavu rakstu, kurā salīdzini Latvijas un Igaunijas bruņotos spēkus. Kādi ir tavi galvenie secinājumi par šo tēmu?

    – Pirmais un svarīgākais ir tas, ka Igaunijā joprojām ir valsts obligātais militārais dienests, no kā Latvija ir atteikusies. Uzskatu, ka obligātais dienests nodrošina spēcīgu valsts militāro aizsardzību. Tie, kas izgājuši šo dienestu, lai arī visi neturpina darboties profesionālajā dienestā, tomēr prasmes un iemaņas aizstāvēt valsti ir ieguvuši, viņi tepat vien turpina strādāt un dzīvot.

    – Ja pareizi saprotu, obligātais militārais dienests Igaunijā atšķiras no tā, kāds bija Latvijā?

    – Jā, ir gan atšķirības. Galvenā atšķirība ir tā, ka viņiem dienestu sāk un beidz vieni un tie paši cilvēki kopā. Viņi netiek sadalīti un pievienoti citiem iesaukumiem, kā arī viņiem netiek likts klāt neviens cits iesaukums. Neveidojas augsne ārpusreglamenta attiecībām. Jo parasti ir tā, ka tie, kas ir nedaudz vairāk dienējuši, grib pakļaut tos, kas mazāk dienējuši.

    – Galvenais arguments, kādēļ Latvijā tika atcelts obligātais dienests, bija tāds, ka jaunietis šajā laikā zaudē gadus, kuru laikā varētu studēt vai izmantot laiku lietderīgāk. Ko tu par to domā?

    – Tam es noteikti nepiekrītu. Pats izgāju obligāto militāro dienestu un pēc tam uzsāku studijas augstskolā, joprojām turpinu mācīties. Taču tas, ko jaunietis gūst dienestā, ir neatsverams visai dzīvei. Es redzēju, kā gada laikā no zēniem izaug vīrieši, mainās viņu domāšanas veids, uzskati, stāja.

    – Kādas šobrīd ir alternatīvas obligātajam militārajam dienestam tiem, kuri vēlas saņemt šo sagatavotību? Vai viņiem stāties zemessardzē,Tēvijas sargos vai kur citur?

    – Alternatīva noteikti varētu būt arī Tēvijas sargi, jo tā ir iespēja iziet šo vīrišķības skolu. Protams, ir iespēja stāties arī zemessardzē, skolēniem – jaunsargos. Taču ir atšķirības. Zemessardzē visa darbība tiek virzīta uz darbību komandā. Taču uzskatu, ka cilvēkam ir jāprot pastāvēt arī par sevi individuāli, tad nu to cenšamies iemācīt Tēvijas sargos.

    – Vai Tēvijas sargi nodarbojas tikai ar militāro tuvcīņu apgūšanu, vai arī ir kādas stratēģijas reāliem kara draudiem?

    – Nodarbībās galvenais ir tuvcīņa un vēstures izzināšana, taču neizpaliek arī apmācības, lai jaunietis nepieciešamības gadījumā spētu aizstāvēt savu valsti.

    – Bijušas dažādas diskusijas par Liepājas barkašoviešiem, kuri nodarbojas ar militārajām lietām, un par to, ka tāda pusmilitāra organizācija apdraud valsts drošību. Tāpēc loģisks ir jautājums, ar ko jūs atšķiraties?

    – Mēs esam patriotiski noskaņota un Latvijas valstij draudzīga organizācija, un tā arī ir galvenā atšķirība. Mēs, gluži pretēji, rūpējamies, lai draudu valstij nebūtu.

    – Vai jums jau ir bijusi kāda sadarbība ar zemessargiem vai jaunsargiem?

    – Jā, mēs zemessargiem esam pasnieguši tuvcīņas nodarbības, arī jaunsargi pie mums ir trenējušies. Nesen atvērtā tuvcīņas skola piedāvā sistēmu arī spēka struktūrām.

    – Kāda ir vidusmēra latvieša gatavība vajadzības gadījumā aizstāvēt savu valsti? Kādi ir tavi personīgie novērojumi?

    – Diemžēl latviešiem nav stipru patriotisko jūtu pret savu zemi un tautu. Daļa latviešu labprāt dodas strādāt uz svešatni un, domāju, arī kāda konflikta gadījumā pirmkārt meklētu iespēju laikus aizbraukt. Varu teikt, ka tie, kas nāk uz Tēvijas sargu nodarbībām, visi ir gatavi aizstāvēt savu valsti un par to cīnīties.

    – Raksturo, kādi jaunieši nāk uz Tēvijas sargu nodarbībām! Kāda ir viņu galvenā motivācija to darīt?

    – Domāju, ka jaunieši uz militārās tuvcīņas nodarbībām nāk tāpēc, ka pašiem šīs iemaņas var noderēt, tāpēc, ka grib aizstāvēt savu valsti, tāpēc, ka ir patrioti, kā arī grib celt savu pašapziņu. Protams, ir arī tādi, kas atnāk tāpēc, ka bijis kāds aizvainojums, taču tādi nepaliek ilgi – līdz ko aizvainojums pāriet, arī nodarbības pamet.

    – Runājot par potenciālajiem draudiem, Krievijā bija tāds teiciens – priekš kam viņiem tanki, ja viņiem ir bankas. Vai Krievijas pozīciju stiprināšana nav vairāk jāuzlūko kā drauds politiski ekonomiskajā griezumā?

    – Protams, taču vidusmēra jaunietis šo lietu tieši nevar ietekmēt, tas vairāk ir atkarīgs no valsts. Teikšu gan tā, ka konflikts Gruzijā pierāda arī to, ka Krievija ne vienmēr izvēlas ekonomisko virzienu, viņi Gruzijā ienāca ar tankiem un ieročiem.

    – Vai Tēvijas sargu jauniešu vidū tiek apspriesti arī politiskie un ekonomiskie draudi?

    – Jā, diezgan daudz runājam pirms un pēc nodarbībām, kā arī pasākumos par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Domāju, ka galvenā problēma ir patriotisma trūkums tiem, kas vada šo valsti. Ja viņos būtu mīlestība pret tautiskām vērtībām, tad arī tiktu daudz vairāk domāts par tās labklājību un drošību, tostarp, kā mazināt atkarību no Krievijas un iegūt lielāku patstāvību.

    – Vai būtu jāīsteno stingra latviskošanas politika?

    – Tā ir viena no izejām, taču nedomāju, ka mums vajag visus cittautiešus padarīt par latviešiem. Lai viņi saglabā savu kultūru un tradīcijas, lai savās mājās ģimenē runā savā valodā, vienalga, vai tā būtu krievu, poļu, ukraiņu, lietuviešu vai kāda cita, tikai lai prot valsts valodu un ciena šīs zemes likumus un paražas, ciena tautu, kas šeit ir pamattauta, ciena valsti. Noteikti ir daudz stingrāk jāizvērtē tas, kam tiek piešķirta valsts pilsonība.

    – Raksturo, kādu tu redzi savu sapņu Latviju!

    – Pirmkārt, tā ir latviska Latvija. Ejot pa ielu, es pamatā dzirdu latviešu valodu, tiek svinēti latviešu svētki, ievērotas tradīcijas, ir atzīta arī latviešu reliģija – dievturība. Pie varas esošie ir entuziasti un dzīvo tikai ar domu, kā šo valsti padarīt par mūsu kopējo lepnumu.

    – Kā jaunieši, kuri grib pievienoties organizācijai Tēvijas sargi, var jūs atrast?

    – Saziņas iespējas atrodamas interneta lapā www.tevijassargs.com. Mums Latvijā šobrīd ir piecas nodaļas, tās atrodas Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Talsos un Jēkabpilī, top vēl trīs. Domāju, ka katrs sev var atrast piemērotu un izdevīgu vietu. Nodarbības caurmērā notiek divas reizes nedēļā, un tās pavisam droši var apvienot gan ar skolas dzīvi, gan citām ārpusskolas aktivitātēm.

    Avots:: Latvijas Avīze


    Ievietotāja profils | Komentāri (7)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook