Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Ar pannām un mīklas ruļļiem?!
    • Militārisms, drošība
    • 2009-08-21

    Ar pannām un mīklas ruļļiem?!

    Intervija ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas prorektoru zinātniskajā darbā, profesoru Kārli Krēsliņu

    DDD: Vai līdz ar profesionālās armijas izveidi un Zemessardzes statusa maiņu Latvijas drošība ir uzlabojusies? Vai šāda drošības sistēma ir vispiemērotākā tādai valstij kā Latvija?

    Kārlis Krēsliņš: Ļoti sāpīgs jautājums. Bruņoto spēku izveidei un attīstībai esmu veltījis ļoti daudz laika un enerģijas – četrdesmit savas dzīves gadus, tādēļ ļoti labi zinu, kāda situācija ir šajā sfērā.

    Pirmais, kas ir ļoti slikti, ir tas, ka sabiedrība netiek informēta par militārās drošības jautājumiem. Uzsveru – militārās, jo drošība skar ļoti dažādas dzīves sfēras. Piemēram, Francijā tika izdota Baltā grāmata, kurā publicēta drošības un aizsardzības stratēģija. Pirms šī dokumenta pieņemšanas un publicēšanas tika organizēti vairāk nekā četrdesmit dažādi semināri un konferences, diskusijas, tostarp arī internetā, tika pieaicināti eksperti, zinātnieki. Tātad notika plaša sabiedriskā apspriešana par valsts drošības jautājumiem. Lēmums atgriezties NATO militārajās struktūrās tika pieņemts visai sabiedrībai saprotamā veidā.

    Latvijā viss notiek pilnīgi pretēji. 2003.gadā tika pieņemta Valsts aizsardzības koncepcija. Ja lietuvieši 2004.gadā, jau pēc iestāšanās NATO pieņēma Nacionālo militāro stratēģiju, Latvijā viss palika pa vecam. Nacionālās drošības likumā bija rakstīts, ka jaunajai valdībai septiņu mēnešu laikā jāpārskata Valsts aizsardzības koncepcija atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Mums bija divas iespējas: vai nu mainīt likumu, vai arī jāpilda spēkā esošais, mainot Valsts aizsardzības koncepciju. Izdarīja vienkāršāko – mainīja likumu, nosakot, ka Valsts aizsardzības koncepcija jāizskata un jāpārstrādā reizi četros gados.

    Pēdējās izmaiņas koncepcijā tika veiktas 2008.gada pavasarī. Neslēpšu, mani pārsteidza vieglprātība, ar kādu šis dokuments tika apstiprināts. Man kā ekspertam tikai dienu pirms tā izskatīšanas un pieņemšanas Saeimā tika iedots dokumenta projekts. Strādāju cauru nakti, veicu piezīmes un korekcijas... Galu galā dokuments tik un tā tika pieņemts sākotnējā redakcijā, bez jebkādām diskusijām un apspriešanas. Pēc tam jautāju deputātiem un Aizsardzības ministrijas atbildīgajiem pārstāvjiem, kādēļ tik nopietni jautājumi tiek risināti ar tādu vieglprātību un nevērību. Ministrijas ierēdņi atbildēja ļoti lakoniski – kuru tas interesē?

    Lietuviešiem vairāk rūp sava drošība

    DDD: Vai tiešām Latvijā nevienu neinteresē jautājumi par valsts drošību, ja tāda bija atbildīgās ministrijas atbilde?

    Kārlis Krēsliņš: Acīmredzot neinteresē. Nevienu pat neinteresē tas, ka runa ir par simtiem miljonu latu lielu budžetu un tā racionālu izlietojumu.

    Arī internetā parādījās Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums*. No publicētās informācijas izriet, ka aizsardzībai tērējam vienādus līdzekļus, kopējais cilvēku skaits, Zemessardzi ieskaitot, arī ir vienāds – 15 tūkstoši, bet, ja iedziļināmies, izrādās, ka Lietuvas bruņotie spēki ir daudz labākā situācijā.

    Lūk, konkrēti skaitļi: 2008.gadā Lietuvas Aizsardzības budžets bija 1,3 miljardi litu, kas ir aptuveni 285 miljoni latu. Lietuvas bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u.c.

    Savukārt Latvijā situācija ir šāda: 2008.gadā Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni. No Aizsardzības ministrijas budžeta naudas vairāk nekā 4 miljoni latu tiek Satversmes Aizsardzības biroja (SAB) vajadzībām, savukārt 3 miljoni – Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldei. Gandrīz 20 miljonu latu tiek piešķirti Robežsardzei. Saliekot kopā šos izdevumus ar armiju nesaistītos izdevumus, sanāk, ka Aizsardzības ministrijas rīcībā, lai uzturētu armiju, nonāk aptuveni 278 miljoni latu. Gandrīz tik pat, cik Lietuvā. Pētot skaitļus, izskatās, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvai – vairāk nekā 15 000 cilvēku. No NBS kopējā skaita Sauszemes spēkus veido aptuveni 950 cilvēku. Gaisa spēkos ir aptuveni 290 cilvēku, savukārt Jūras spēkos nepilni 600 cilvēki (pēc 2008.gada 1.janvāra datiem JS dienēja 551 cilvēks). Latvijas Zemessardzē ir aptuveni 11 000 cilvēku.

    DDD: Grūti pat noticēt, ka jūsu nosauktie skaitļi atbilst patiesībai. Iznāk, ka esam militāri ļoti vāja un neaizsargāta valsts, jo no lielā Nacionālo bruņoto spēku kontingenta reāli karotāji ir tikai nepilni divi tūkstoši.

    K.K.: Salīdzinājumā ar Lietuvu situācija Latvijā ir ļoti slikta.

    DDD: Kam tad Latvija tērē visus tos Aizsardzības budžeta miljonus?

    K.K.: Tas ir labs jautājums. Es arī labprāt to uzzinātu. Man atbildes nav.

    Zemessardzes būtība iznīcināta

    DDD: Kāds šobrīd ir Zemessardzes statuss?

    Kārlis Krēsliņš: Tiek gatavots jauns likums par Zemessardzi. Teorētiski it kā izklausās labi, ka zemessargi tiek vairāk pietuvināti armijai. Taču realitātē tā ir nevajadzīga resursu izšķērdēšana.

    Notiek it kā štābu reorganizācija, bet tas, kā patiesībā virzās šis process, nav skaidrs, jo viss tiek kārtots un lemts slepeni. Atbildīgajām amatpersonām ministrijā neinteresē speciālistu viedoklis. Viņu nostāja ir apmēram šāda: ja vēlaties akadēmiskas diskusijas, rīkojiet, bet mēs tāpat darīsim tā, kā esam izplānojuši. Kāda tad visam jēga, ja mūsu lielās galvas neņem vērā visā pasaulē zināmos bruņoto spēku plānošanas principus?! Tas ir kā pateikt, ka mūs neinteresē, ka divi plus divi ir četri. Var jau teikt, ka Latvija ir tik oriģināla, ka plānošanas principi, kas tiek ievēroti visā pasaulē, mūs neinteresē. Tāpat kā Krievija paziņo, ka viņu demokrātija ir specifiska. Manuprāt, Latvijā šī specifiskā plānošana tikai rada iespēju izšķērdēt lielu naudu, bet labuma valsts drošībai nekāda.

    Attiecībā uz Zemessardzi man nepatīk tas, ka notiek zemessargu mānīšana – viņi it kā tiek uzskatīti par militāristiem, bet konkrēts uzdevums netiek dots. Manuprāt, zemessargiem vairāk vajadzētu līdzināties Latvijas laika aizsargiem, nevis bruņoto spēku karavīriem, kā šobrīd to mēģina veidot.

    Runa nav par nosaukumu – zemessargi vai aizsargi – svarīga ir būtība. Tagad pasaulē notiek strauja globalizācija, vairāk kā divi miljardi cilvēku dienā spiesti iztikt ar mazāk nekā diviem eiro. Loģiski, šie cilvēki meklē labākas dzīves iespējas – Eiropu pārpludina bēgļi. Pagaidām Latvija to neizjūt, jo mūsu ekonomiskā situācija nav spoža. Taču mēs visi ceram, ka ekonomiskā situācija Latvijā uzlabosies. Kad tas notiks, mums būs jābūt gataviem pasargāt sevi no bēgļu pieplūduma, no iespējamiem nemieriem un nekārtībām.

    Uzdevumi iekšējai drošībai mainās

    DDD: Jāuztraucas jau ne tikai par iespējamiem bēgļiem. Mums ir pietiekami daudz okupantu un kolonistu, kas apdraud mūsu tautu un valsti.

    Kārlis Krēsliņš: Jums ir pilnīga taisnība – uzdevumi iekšējai drošībai pieaug! No vienas puses jūsu pieminētie, latviešiem naidīgie un Latvijai nelojālie cilvēki, no otras – iespējamie bēgļi.

    Pastāstīšu piemēru no Vācijas. Mans kolēģis vācu ģenerālis izstāstīja, ka Vācijā, par kuras policiju vienmēr esam bijuši ļoti augstās domās, ir rajoni, kuros policija nevar darboties. Kādēļ? Tādēļ, ka tur darbojas musulmaņu šariata likumi. Iedomājieties, tas notiek Vācijā! Es negribētu, ka kaut kas līdzīgs veidotos arī Latvijā. Negribētu, ka pie mums tāpat kā Nīderlandē populārākais zēnu vārds būtu Ahmeds vai Muhameds.

    DDD: Manuprāt, mums gan vairāk vajadzētu uztraukties, lai par populārāko zēnu vārdu Latvijā nekļūtu Ivans vai Vova.

    K.K.: Piekrītu. To nedrīkstam pieļaut!

    Pieaugot ekonomiskai krīzei, pieaug arī noziedzības līmenis. Policijai reāli nav ne līdzekļu, ne cilvēku resursu, lai pilnībā kontrolētu situāciju Latvijā. Zemessardze šajā situācijā būtu visreālākais drošības un kārtības garants. Ar māņu gājieniem, izveidojot darbavietas, maksājot Zemessardzes štāba darbiniekiem, vada rotas komandieriem, piešķirot automašīnas un citus labumus, tiek radīts iespaids, ka ar Zemessardzi viss kārtībā. Taču tā nav – nomierināti ir tikai priekšnieki. Ierindas zemessargi nav iesaistīti to funkciju veikšanai, kuras pirmskara Latvijas laikā pildīja aizsargi un sākotnēji arī zemessargi.

    Amatpersonu nodevība grauj valsts drošību

    DDD: Tad tā ir taisnība, ka būtībā Zemessardze ir iznīcināta, no reāla latviešu pašaizsardzības spēka pārvērsta par butaforisku kabineta veidojumu?

    Kārlis Krēsliņš: Tā ir taisnība. Diemžēl.

    DDD: Kurš pie tā ir vainīgs?

    K.K.: Vispirms jāmēģina izskaidrot, kādēļ tas tā izveidojies. Pirms iestājāmies NATO, Latvijas aizsardzības sistēma tika balstīta uz teritoriālās drošības principiem, kur Zemessardzei bija ļoti būtiska loma. Iestājoties NATO, pievienojoties kolektīvās aizsardzības sistēmai, iepriekšējā tika iznīcināta, tās vietā neradot jaunu, saprotamu un valsts drošību garantējošu sistēmu. Latvijas Aizsardzības koncepcijā no vienas puses ir teikts, ka bruņotie spēki aizsargā Latvijas valsts sauszemes teritoriju, jūras un gaisa telpu, no otras puses noteikta Latvijas līdzdalība kolektīvajā drošības sistēmā.

    Ja noteikts, ka jānodrošina aizsardzība, tad vajag arī paredzēt, kā un ar ko tas tiks darīts. Tas diemžēl nav skaidri definēts. Katrs ar to var saprast, ko grib. Bruņoto spēku, profesionālās armijas līdzdalība starptautiskajās operācijās garantē kolektīvo aizsardzību, bet kā nodrošināt iekšējo drošību? Manuprāt, tai vajadzētu būt Zemessardzes un policijas pārraudzībā. Taču šobrīd Zemessardzes pienākumi ir nekonkrēti, tās statuss ir nesaprotams.

    Zemessardzi nepieciešams vairāk nodalīt no armijas. Mums taču ir iespēja ņemt pieredzi no aizsargiem, Latvijā bija 60 tūkstoši aizsargu, aizsardžu un jaunsargu un tikai 150 virsnieku. Tā bija organizācija, kas ļoti labi strādāja. Būtībā Aizsargu organizācija veica gan patriotiskās audzināšanas uzdevumus, gan darbojās kā bruņoti kārtības nodrošinātāji. Zemessardzei vajadzētu būt tieši tādai pašai organizācijai, kas nevis taisa ierakumus, brauc uz Afganistānu, bet strādā ar civiliedzīvotājiem, nodrošinot kārtību un drošību valsts iekšienē. Tieši šo aspektu vajadzētu nostiprināt ar likumu. Ja tas tā būtu, cilvēki justos daudz drošāk, un arī Zemessardzei būtu skaidri pienākumi.

    Manuprāt, vajadzētu spēcīgu informatīvo kampaņu, kas rādītu Zemessardzes morālo pusi – ikviena latvieša iespēju kalpot savas tautas un valsts interesēm. Normāli ikvienam latvietim būtu jākļūst par zemessargu un ar to jālepojas.

    Ārējais ienaidnieks atrodas Latvijā

    DDD: Vai jūs piekrītat, ka amatpersonu paļāvība, ka Latvijas dalība NATO ir pietiekams garants valsts drošībai, ir nepieļaujama vieglprātība?

    Kārlis Krēsliņš: Šim jautājumam ir divi aspekti. Ja runājam par ārējo drošību, tad dalība NATO ir vispareizākā stratēģija. Bet, kas attiecas uz iekšējo drošību, tad man jums pilnīgi jāpiekrīt, ka tai nav veltīta pienācīga uzmanība. Ņemot vērā Latvijā un pasaulē notiekošo, tad iekšējai drošībai vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību kā ārējai. Runa nav tikai par huligāniskiem nemieriem, bet arī par terorismu un masu iznīcināšanas līdzekļiem.

    DDD: Vai Latvija ir gatava iekšējiem nemieriem, terorismam?

    K.K.: Manuprāt, nav. Uzskatu, ka, skaidri nedefinējot Zemessardzes pienākumus, statusu, esam vājinājuši valsts drošību. Zemessardze varētu palīdzēt policijai un vajadzības gadījumā arī armijai.

    DDD: Tad loģisks ir jautājums par to, ar kuru galu domā atbildīgās amatpersonas? Vai tās nezina seno gudrību: gribi mieru, gatavojies karam? Vai tiešām neviens nav domājis, ka mums, skaitliski mazai nācijai, jo īpaši vajadzētu domāt par savu drošību? Ikvienam latvietim būtu jābūt karotājam. Kāpēc mēs nemācamies no Šveices vai Izraēlas, kur visiem ir jāiziet militārā apmācība? Krievija taču nenāks ar tankiem, ja šeit atrodas tās “piektā kolonna”. Vai kāds ir aizdomājies, kā mēs rīkosimies, ja sāksies okupantu nemieri?

    K.K.: Jūs precīzi definējāt Latvijas problēmu – ārējais ienaidnieks jau atrodas mūsu teritorijā! Daudzi no viņiem ir kļuvuši par pilntiesīgiem pilsoņiem, pret kuru neapmierinātību NATO mūs neaizstāvēs. 9.maijs, Krievijas karogu vicināšana tik lielā skaitā parādīja reālo situāciju Latvijā.

    Tik ilgi, kamēr Zemessardze skaitās kā bruņotie spēki, tā nevar aktīvi piedalīties valsts iekšējās drošības uzturēšanā. Visās demokrātiskajās valstīs bruņotie spēki nedrīkst piedalīties kārtības uzturēšanā dažādos publiskos pasākumos. 13.janvāris bija lielisks piemērs – karavīri nebija vainīgi pie tā, ka huligāni netika laikus ierobežoti. Viņi to gluži vienkārši nedrīkst darīt.

    Atzīšu, man ir sajūta, ka Zemessardze apzināti tikusi, ja tā var teikt, neitralizēta, ar likumu radot apstākļus, kas liedz tai piedalīties valsts iekšējās kārtības un drošības nodrošināšanā. Zemessardzei ir vajadzīgs atsevišķs likums, kas to atbrīvotu no piesaistes bruņotajiem spēkiem, tad tā kā sabiedriska organizācija, kas darbojas uz brīvprātības principa, atkal varētu pildīt tās funkcijas, kas bija tās dibināšanas laikā. Ja tas tā būtu, tad Zemessardze varētu ieviest kārtību, piemēram, 9.maijā. Tad neviens neiedomātos, ka viņš netraucēti varēs izrādīt neuzticību latviešu tautai un valstij.

    DDD: Tātad Zemessardze būtībā ir kļuvusi par armijas sastāvdaļu, tādējādi zaudējot iespēju ikdienā nodrošināt valsts drošību un aizstāvēt latviešu tautas intereses?

    K.K.: Precīzi. Ja būtu Zemessardze, tad mums tagad nevajadzētu domāt par nepieciešamību veidot pašaizsardzības vienības, lai garantētu drošību savā pilsētā vai ciemā.

    Kristovskis noklusēja patiesību

    DDD: Kurš ir vainīgs pie šīs situācijas? Pirms pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis lielījās, ka ir izveidojis Zemessardzi. Vai viņš gadījumā neaizmirsa piebilst, ka to arī iznīcināja?

    Kārlis Krēsliņš: Presē bija intervija, kurā viņš mēģināja vainu par Zemessardzes iznīcināšanu novelt uz mani. Es par to varu tikai pasmaidīt, jo šaubos, vai kādam izdotos sagraut Zemessardzi, ja ministrs būtu pret. Bez ministra ziņas nekas tāds nemaz nevar notikt. Es vispār tajā laikā biju tikai štāba priekšnieks, un būtu dīvaini, ja man būtu iespējas lemt tik būtiskus, stratēģiski svarīgus jautājumus.

    Mans uzskats vispār ir tāds, ka lēmums atbruņot Zemessardzi bija aplams. Vajadzēja ar likumu tomēr atļaut zemessargiem glabāt ieročus. Tas, ka bija atsevišķi gadījumi, kad zemessargi neatļauti pielietoja ieročus, nenozīmē, ka tādēļ jāiznīcina visa sistēma. Vienmēr organizācijā ir kāds, kurš pārkāpj iekšējos noteikums. Taču pasaules valstu statistika rāda, ka tur, kur atļauts turēt un nēsāt ieročus, noziedzības līmenis ir zemāks. Bandīts nekad nevar zināt, kurš ir vai nav bruņots. Tagad viss ir otrādi – bandīti ir bruņoti, bet godīgi cilvēki, kuri labprāt aizstāvētu sevi un apkārtējos, spiesti kailām rokām stāties pretim uzbrucējam. Pēc iestāšanās NATO Zemessardze bija pilnībā jāatšķeļ no bruņotajiem spēkiem un jāpadara par iekšējās drošības garantu. Šo uzskatu iestrādāju arī Aizsardzības koncepcijas projektā. Diemžēl tas netika ņemts vērā.

    Latviešiem nevis jāaizmirst, bet jāapvienojas

    DDD: Kā, jūsuprāt, attīstīsies situācija Latvijā, īpaši šajos apstākļos, kad aizvien skaidrāk parādās, ka tā saucamā integrācija ir izgāzusies, okupanti jau vairākās paaudzēs saglabā naidīgumu un augstprātību pret latviešiem?

    Kārlis Krēsliņš: Skaidrs ir viens – nedrīkstam aizmirst okupāciju, tās radītās sekas. Jātur roka uz pulsa un nedrīkst palaist garām īsto brīdi šo problēmu atrisināt! Bet varbūt ekonomiski saspīlētajā brīdī nav tas prātīgākais ķerties klāt šo jautājumu risināšanai?

    DDD: Bet varbūt tieši pretēji… Ja mums okupantu pensionāriem nebūtu jāmaksā pensijas, tad latviešu pensionāri varētu saņemt lielākas pensijas.

    K.K.: Jūsu teiktajā ir patiesība. Manuprāt, Latvijai būtu jākļūst par Baltijas Šveici. Tur it kā visi ir brīvi, jebkurš var tur iebraukt, bet kurš katrs pilsonību nevar iegūt. Jūs iepriekš pieminējāt Šveices piemēru civiliedzīvotāju iesaisti militārajā aizsardzībā. Tas, protams, būtu ideālais variants, bet diemžēl ļoti dārgs. Svarīgākais, ko mums vajadzētu no Šveices paņemt, ir šādas sistēmas uzdevums – apvienot sabiedrību ap vienu mērķi – nacionālo drošību.

    DDD: Tas ir veids, kādā cilvēkos tiek radīta un nostiprināta nācijas izjūta. Latviešos, iznīcinot Zemessardzi, tika iznīcinātas arī kolektīvās rūpes par latviešu tautas vienotību un drošību.

    K.K.: Uzskatu, ka pāreja uz profesionālo dienestu, atsvešināja cilvēkus no atbildības par valsts drošību. Armija, kas simbolizē valsts drošību, tiek atrauta no sabiedrības. Šādos apstākļos vajadzētu pieaugt Zemessardzes lomai, jo brīvprātīga iesaistīšanās valsts drošības garantēšanā veicinātu latviešu saliedētību. Arī patriotisms sabiedrībā pieaugtu – par to esmu pilnībā pārliecināts!

    DDD: Vai būtu vērts atjaunot skolās militāro apmācību?

    K.K.: Pilnībā atbalstu priekšlikumu militāro apmācību skolās noteikt nevis kā izvēles, bet kā obligāto mācību priekšmetu. Īpaši tagad, kad vairs nav obligātā dienesta. Elementāras iemaņas, izpratni par valsts aizsardzības jautājumiem vajadzētu iemācīt skolā. Iespējas trenēties, piemēram, šaušanā ir visdažādākās – sākot ar datorspēlēm un beidzot ar šautuvēm. Tajā pašā Šveicē ļoti daudzi apmeklē regulārus šaušanas treniņus. Tas, ka cilvēki ir, ja tā var teikt, draudzīgi ar ieročiem, nenozīmē, ka visi viens otru apšauj. Nē, tas tikai liecina, ka ikviens ir gatavs aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti.

    Latvijas un latviešu drošība atstāta likteņa varā

    DDD: Jūs zināt tā saucamo aizsardzības struktūru virtuvi. Kas Latvijas ministriem, ierēdņiem, atbildīgajām amatpersonām liek tik nodevīgi rīkoties? Vai tiešām viņi nesaprot, ka ar savu bezatbildīgo rīcību ir padarījuši latviešu tautu un valsti par sevi aizsargāt nespējīgu veidojumu? Negribas ticēt, ka viņi ir tādi muļķi, lai nezinātu, ka lielākā daļa apsardzes firmu darbinieki ir krievvalodīgie, kuros mīt naids pret latviešiem, un viņi, nevis latvieši, ir bruņoti līdz zobiem…

    Kārlis Krēsliņš: Man gribas cerēt, ka šāda situācija nav radīta speciāli. Manuprāt, atbildīgās amatpersonas nespēj loģiski domāt. Daudz kas tiek darīts politisko ambīciju vārdā. Diemžēl gandrīz neviens nedomā valstiski, nerūpējās par nācijas vajadzībām. Iztrūkst nacionālās, stratēģiski militārās domāšanas. Protams, nevar izslēgt, ka kāds šo absurdo situāciju izmanto savās interesēs. Zemessardze daudziem politiķiem ļāvusi iekļūt amatos, jo vienmēr atrodas kāds, kurš sit sev pie krūtīm un vārdos krīt un ceļas par tās interesēm. Taču līdz darbiem neviens tā īsti nav ticis...

    DDD: Vai piekrītat, ka tad, ja Latvijā būtu spēcīga Zemessardze, jau sen būtu veikta deokupācija un dekolonizācija?

    K.K.: Ja ne simtprocentīgi, tad daļēji Zemessardze viennozīmīgi ietekmētu šo procesu veiksmīgu realizāciju. Par to esmu pārliecināts! Zemessardze nebūtu pieļāvusi, ka notikumi iet šādā pašplūsmā. Pat latviešu valodas jautājums būtu atrisināts. Uz policiju šajā ziņā nevar paļauties, jo ļoti daudz policistu pat nekaunas nerunāt latviski. Man tas liekas kaitinoši.

    DDD: Ko varam darīt, lai situācija mainītos?

    K.K.: Vispirms nepieciešama atklāta diskusija par drošības jautājumiem, par Zemessardzes lomu. Tad, loģiski, jāpieņem likums par Zemessardzi, kurā būtu skaidri noteiktas tās funkcijas un loma valsts drošības sistēmā.

    DDD: Vai varat ar pārliecību teikt, ka cilvēki Latvijā var justies droši, ka ar mūsu valsts drošības sistēmu viss ir kārtībā?

    K.K.: To nevaru apgalvot, jo ar valsts drošību mums ir ļoti lielas problēmas. Mums ne tik daudz jāuztraucas, ka kaut kāds vaņa ar tanku iebrauks Latvijā un sāksies karš, bet problēma ir ar iekšējās drošības garantēšanu. Bruņota cīņa var sākties valsts iekšienē.

    DDD: NATO 5.paragrāfs paredz, ka šī kolektīvās drošības sistēma garantē aizsardzību ārēja uzbrukuma gadījumā, bet NATO nesteigsies palīgā, ja Latvijā sāksies, piemēram, pilsoņu karš. NATO taču neaizsargās latviešus pret naidīgiem, prettiesiskā ceļā pilsonību ieguvušiem krievvalodīgajiem?

    K.K.: NATO šajā situācijā tik tiešām neiejauksies, un arī Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus nevarēs izmantot. Palīdzēt varētu tikai Zemessardze, ja tai tiktu mainīts statuss, kā arī Iekšlietu ministrijai pakļautās drošības struktūras. Armija iekšēju nemieru novēršanā var piedalīties tikai tad, ja Ministru kabineta noteikumi atzīst, ka tā ir krīzes situācija, kurā drīkst izmantot bruņotos spēkus.

    DDD: Es pareizi sapratu, ka šobrīd Zemessardze nevarētu piedalīties bruņota konflikta risināšanā valsts iekšienē?

    K.K.: Šobrīd Zemessardze, tāpat kā armija, būtu spiesta stāvēt malā un noraudzīties, jo tās pašreizējais statuss neļauj iesaistīties iekšēju bruņotu konfliktu risināšanā. Tā kā Zemessardze ir Latvijas bruņoto spēku sastāvdaļa, tā ar likumu ir izslēgta no iekšēju nekārtību novēršanas.

    DDD: Tātad šobrīd latvieši ir pilnīgi neaizsargāti? Varam paļauties tikai uz savu meistarību sist ar pannām, zupas kausiem un mīklas ruļļiem?

    K.K.: Diemžēl šāda ir reālā situācija.

    Intervēja Liene Apine

    Avots :DDD


    Ievietotāja profils | Komentāri (38)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook