Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Dievaines jeb Veļu laiks
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2009-10-13

    Dievaines jeb Veļu laiks

    Dzērves uz saviem spārniem aiznes launagu, saule pagriežas uz ziemas pusi, un līdz ar tumšajiem rudens vakariem atnāk veļu laiks, kura sākumu parasti iezīmē Miķeli.

    Šai saulē dzīvodams,
    Viņu sauli daudzināju.
    Šī saulīte ciemoties,
    Viņa mūžu nodzīvot.

    Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā.

    Mirušo dvēseļu mielošana notiek četras nedēļas – no Miķeļiem (Apjumībām) līdz  Mārtiņiem,  Šo laiku sauc par veļu laiku, zemliku jeb Dieva dienām. Ir uzskats, ka šajā laikā nedrīkst kult labību, jo tad tā slikti dīgst. Veļu laiku nesvētījot, nebūs labs gads, bet gan neraža un bads.

    Mielotas tika senču dvēseles, kurām līdz, zināms, varēja nākt arī citi veļi. Mielošana notika rijās, pirtīs, kūtīs, arī citās klusās vietās. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks, kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. Mielošanai mēdza nest gaļu, biezputru, sieru un alu. Lai gari varētu redzēt ēst, rijas vai pirts durvis tika aizvērtas, un nevienam nav bijis brīvu skatīties, kā gari mielojas. Ja gari uzņemti pirtī, tad pirts tikusi izkurināta, un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota, ar ko pērties. Ja mielotāji redzējuši, ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neskarti, tad baidījušies, ka nākošais gads būšot neražīgs. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Interesants ir fakts, ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām.

    Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis.  Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra – Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis – velis nonāk Māras – Veļu mātes gādībā.

    Lai gan nosaukums velis ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi:  iļğis, lelis, urgucis un rauducis.


             Cep, māmiņa, kukulīti,
             Iļğos mani vadīdama,
             Ko mielošu iļğu bērnus,
             Iļğu vārtu vērējiņus.


    Ievietotāja profils | Komentāri (2)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook