Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Saruna: LDS vadītājs V. Celms
    • Kultūra, tradīcijas
    • 2010-01-02

    Saruna: LDS vadītājs V. Celms

    Jau pirms Ziemassvētkiem portālā Nacionālisti.lv publicējām interviju ar Valdi Celmu par ziemas saulgriežu tematiku. Šodien piedāvājam iespēju iedziļināties citas autores - Guntas Saules - pierakstītajā sarunā ar Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadoni Valdi Celmu par Dievturības būtību un jēgu.

    Ir ļoti dažādi skatījumi un domas par to, kas ir dievturība: daži runā par Ernestu Brastiņu, daži - par Jāni Veseli, vēl kāds par Annu Brigaderi... Tu esi Latvijas Dievtuŗu sadraudzes dižvadonis. Kas Tev ir Dievturība? 

    Man dievturība ir tā dzīvā, radošā uguns, kas nāk caur šo seno pieredzi un tas nav kaut kas ārpus tautas, nav ārpus dabas un nav ārpus cilvēka. Tā ir tā dvēsele, ko es redzu latviešos, latviešu Dainās, Dainu dievestības stāstos, mītoloģijā, tā dvēsele, ko es ieraugu Latvijas dabā, dabā vispār. Es redzu, ka viņa ir dzīva caur to, ka viņa mainās, - tāpat kā ir saules ritēšana, gadskārta, ir gaita vēstures virzībā, diennakts virzībā un mūža virzībā ... Tā kā ieelpa un izelpa. Kā mēs katrs - mēs piedzimstam, iepazīstam pasauli, mēs viņu izzinām, veltam savu dzīvi ideāliem, sapņiem, un izaugam līdz tam, lai saplūstu ar sev līdzīgiem tautā un saplūstu ar pasauli, ar dabu, atpakaļ aizejot. Tā ir tā dzīvā elpa. 

    Šādi skatot es redzu, ka Dievturība var parādīties arī ar citu nosaukumu: kā senticība jeb dabas reliģija, dainu dievestība, latvietība, - jā, arī vienkārši latvietība, jeb arī baltu skats, baltu doma, baltu dvēsele vai vienkārši dzīvesziņa. Viņas būtība ir tāda, ka viņa nāk no tiem pirmsākumiem, kas ir radījuši pasauli, zemi un dzīvību uz zemes. Lūk, šādos mērogos es redzu dievturību. 

    Līdz ar to pretstatā ir tas, ko cilvēki ir speciāli sakonstruējuši, noliegdami dabu un tai uzkundzēdamies, šī pilsētvide un dažādās mākslīgās sistēmas, un alkatība, kas dabā nav. Dabā nav alkatības. Varētu teikt, ka dabā nav arī tikumības, bet ir gan dabā tikumība, bet tas ir dziļāks temats sarunai. Dievājs cilvēks no dabas ņem tikai tik, cik nepieciešams dzīvei, un lai nesagrautu dabas skaistumu. Te parādās tikumība. Tiem cilvēkiem, kas apstrīd latvju dievestību, kas to nesaprot, kas nav spējīgi to saprast, viņiem nav šis atskaites punkts: ne daba kā dzīvības avots, ne dvēsele kā vienojošais. Viņiem Dievs ir nevis visuma pirmsākumos, un dvēseles saitē ar šo pirmsākumu, bet viņi to redz tikai varā un varas tehholoģijās. Viņus interesē labumi uz citu rēķina, kas arī ir pret mūsu izpratni. 

    Jā, un vēl par dievturību - es to redzu arī ļoti konkrēti: tās ir Dainas, ko es atceros vēl no skolas gadiem, pirmie dabas iespaidi vectēva mājās Limbažu pusē Katvaros un Siguldā. Man diezgan ilgu laiku, vēl skolniekam esot, likās, ka mēs, cilvēki, dzīvojam it kā divās pasaulēs: viena ir Dainu, šodien es teiktu garīgā, pasaule un otra ir šī fiziskā pasaule un, ka Dainu pasaule ir tā īstā pasaule un fiziskā pasaule bez Dainu, t.i. garīgās, pasaules nemaz nevar dzīvot. Bet man tā nekad nebija kā kāda ilūzija vai kā sapnis, bet kā klātesošs ideāls, kā orientieris pēc kā saprast, kas ir īsts un kas neīsts, kas patiess un kas nepatiess, kas vērtīgs un kas ne. 

    Dievturība saistās arī ar manu mākslinieka pieredzi. Iepazīstot krāsas, krāsu pasauli, rakstus, rakstu zīmes, viņu simboliku, es ieraudzīju, ka zīmes - ornamentu struktūras jeb ornamentu uzbūves, ir vienlīdz dabas dotumi un vienlīdz kultūras dotumi. Pie tam kā dabas dotumi tie ir pilnīgi saistīti ar Visumu, ar Dieva pasauli un kā kultūras dotumi tie ir saistīti ar mūsu pieredzi, ar latviešu, baltu tautu pieredzi no senatnes līdz mūsdienām. Un šī pieredze šodien ir ļoti vajadzīga, pie tam - tā nepieder pagātnei, bet ir šodienas aktualitāte ne tikai latviešiem, bet patiesībā visai baltu vai baltajai rasei. Jo šī pieredze glabā tos harmonijas likumus, kas šobrīd diezgan daudziem pietrūkst. Šie harmonijas likumi saka to, ka cilvēks, dzīvodams dabā, tomēr spēj attīstīties arī kā kultūras cilvēks. Viņš nodrošina sev visas vajadzības un vienlaicīgi var būt saskaņā un saudzīgs ar dabu. Tā ir tā ekoloģiskā, „zaļā domāšana" un „zaļā domāšana" nevar balstīties un attīstīties uz kristietības gaitā radušos sašķelto apziņu, kur prāts ir pretstatīts iztēlei un jūtām, šķirts no iztēles, gars atdalīts no matērijas. Sekas nevar labot balstoties uz tiem principiem, kas šīs sekas ir radījuši. 

    Lai ietu uz priekšu, ir jāatgriežas pie domāšanas, ka cilvēks, tauta, sabiedrība, daba, un Visums ir vienota sistēma.

    Vai Dievturība ir Garīgs ceļš? Vai mēs varam to tā  dēvēt? 

    Sekošana Dievturībai noteikti ir garīgs ceļš un tai pat laikā tas ir arī ļoti praktisks ceļš. Dievturība ir neatdalāma no dzīves. Es domāju, ka dievturību nevar apgūt tikai teorētiski, neko nedarot praktiskā plānā. Tas nav viņas iedabā. Pasaulē ir mācības, kuŗās ir kādas īpašas garīgās prakses, kas nav gluži pati dzīve. Pie mums atnāk cigun vingrojumi vai līnijdejas, krāsu terapija un mūzikas terapija - daudz kas cits kā dažādi vingrinājumi, bet tās nav tieši ar dzīvi saistītas darbības. Tradicionālajā kultūrā, uz kā balstās un no kā izaug dievturība, tas viss ir kopā. Un mums dievturība ir šī garīgā mantojuma kodola apzīmējums - tā ir kā plašas durvis uz šo mantojumu. Šī garīgā prakse, ja to mēs tā dēvējam, ir pati dzīve.  

    Dievturībā viss ir saistīts. Tas, ko mūsdienu cilvēks daudzviet gūst atsevišķās nesaistītās nodarbēs, dievturībā notiek daudz vienotāk, sinkrētiskāk: nav speciāli jāmāca dzimtenes mīlestība vai darba tikums, nav kā īpaši jāmāca mīlēt bērnus vai mīlēt vecākus vai uzturēt garīgo formu, jo šai dzīves mācībā, viss jau ir iekšā. Mūsdienās sabiedrība sašķeļas pa funkcijām vai interesēm. Ir svētki pieaugušiem, klubiņi precētiem un klubiņi bērniem, atsevišķi puišu klubiņi un klubiņi meitenēm, bet nav garīgās vienotības. Taču tradicionālā kultūrā viss ir vienoti. Katram vecumam ir sava vieta gan ikdienā, darba gaitās, gan svētku svētīšanā. Katrs var piedalīties, - gan bērns, gan pieaugušais. Un tai pat laikā piedaloties nekas un neviens nezaudē savu patību.  

    Vēl ļoti būtiski dievturībā ir tas, ka viņa audzina cilvēku būt atbildīgam par savu rīcību, par savas rīcības sekām, māca saskatīt vienotību Pasaules veselumā un tas ir Garīgs ceļš.  

    Dievturība ir vienlaikus sociāla, sabiedriska un individuāla?

    Jā, tas ir ļoti būtiski, un ne velti savās ceturtdienas lekcijās es bieži atgādinu domu, kas nāk no Dainām: Es un man deviņi bāleliņi: es un ļaudis man apkārt, es un tauta, es tautas audumā un pasaules audumā. ES nevar pastāvēt ārpus šī auduma, jo tad nekā no tevis nav, tu esi nekur. Mēs kā personības varam izaugt un pilnveidoties tikai cilvēkos, tajos deviņos bāleliņos. Deviņi šai gadījumā ir simbolisks skaitlis, var jau būt arī daudzi miljoni. Un tai pat laikā audums bez ES arī nekas nav. Ja nav šo Es, neveidojas audums. Mēs esam kā mezgli, savstarpēji saistīti. 

    Dievturība ir brīvu cilvēku reliģija, - es domāju, atbilstošāks vārds ir dievestība. Tātad, brīvu, neatkarīgu ļaužu, dievestība, mēs paši lemjam savu likteni. Dievturība nebalstās uz vienkāršu zināšanu un uz vienkāršu ticēšanu. Tā nav tikai zinātne un nav akla ticēšana, bet ir savienojums, tās abas kopā: ir zināšanas un ticība. Tā ir zināšana, kas nāk no garīgās pieredzes. Mums ir vārds VIEDA, kas šo raksturo.  

    Vieda ir ļoti sens vārds un to reti kuŗš lieto.

    Mums ir daudz senu vārdu, kuŗus mēs esam aizmirsuši un mēs domājam, ka mums to nav vispār. Mēs tik ļoti ilgu laiku esam daudz ko seno, arī valodu, atstājuši novārtā, ka esam daudz ko aizmirsuši. Mums daudz kas ir: vārdos, jēdzienos. Un ja tiešām kaut kas nav, tad ir jādomā: kāpēc nav, - varbūt tieši tāpēc, ka esam atstājuši novārtā. Tagad jau daudzi valodnieki, arheologi un vēsturnieki pieslejas tam uzskatam, ka baltu valodu un baltu tautu vēsture ir ļoti sena, ka protobalti un viņu priekšteči ir visu Eiropas kultūrtautu sākums. Starp dzīvajām valodām baltu valodas ir pašas senākās šo liecību un kodola nesējas Eiropā, tā ir kā kodoltauta un tikai vēlāk no tās ir atdalījušās ģermāņu tautas un ģermāņu valodas un vēl vēlāk izveidojies slāvu valodu zars. 

    Spriežot par tām pēdām, kuŗās mēs ieraugām kādas sev zināmas radniecīgas zīmes vai vārdus, jāskatās, vai tā nav pieredze, kas mūsu pašu pazaudēta. Un, ja tiešām kaut kas ir it kā gaļīgi jauns, arī jāskatās, vai tā patiešām ir, vai tās ir senas zināšanas, vai varbūt tas ir jauns pienesums. Secības sapratne par to, kas no kā izriet, mums daudzas lietas palīdz saprast daudz labāk.  

    Tas, ka mēs neesam daudzi miljardi, bet tikai daži miljoni, - tas jau arī atbilst Dieva likumam, jo sēkliņa vienmēr ir mazāka. Ozola zīle vienmēr ir mazāka par pašu ozolu, bet, ja ozols savu zīli nepazīst un nenovērtē, tad jau ir skumji par šo ozolu. Ja mēs skatāmies Eiropas mērogā, mēs redzam, ka attieksmē pret mums, pret baltu kultūru parādās attiecīgās tautas izaugsmes līmenis un izpratne. 

    Runājot ar dažādiem kultūras ļaudīm un meklētājiem citās tautās, viņi ir sacījuši, ka nonākuši pie atziņas, ka daudzas saknes jāmeklē Latvijā, bet tai pat laikā daži mūsu pašu vēsturnieki, uzskata tieši pretēji, - ka mēs daudz ko esam no citām tautām aizguvuši? 

    Protams, ka esam aizguvuši tāpat kā citas tautas ir aizguvušas arī no mums baltiem, tai skaitā prūšiem, lietuviešiem latviešiem. Taču jautājums ir par redzesloku un sapratni. 

    Ir zināšana un ir pa pusei zināšana, ir mācītie un pusmācītie un saka, ka nekas nav trakāks par pusmācītu cilvēku. Kas viņš ir pusgudrs vai pusmuļķis. Atkarībā no tā, uz kurieni viņš skatās. Ja cilvēks nedaudz pamācījies jau uzskata, ka visu zin, tas ir bēdīgi, bet, ja mācīdamies, apzinās, cik daudz vēl nezin un cik daudz vēl var uzzināt, tad jau nekas nav zaudēts un viņš nonāks arī tai sapratnē. Tas, ko es saku par baltu kultūras vietu, nav uz ambīcijām balstīts izgudrojums, bet tas izriet no pētījumiem: to pauduši vismazāk latviešu pētnieki, bet to vidū ir krievu valodnieks Toporovs, un lietuviešu izcelsmes amerikāņu vēsturniece M.Gimbutiene, Pensilvānijas Universitātes (ASV) valodnieki D.Rēndžs un A.Teilore, kas izstrādājuši jauno, daudz precīzāko indoeiropiešu valodu koku un citi, kas raksta par tādām lietām, ko daži mūsu vēsturnieki nespēj pieņemt.  

    Un cik liela loma baltu vai latviešu dievestībā, kas ir dabas reliģija, Dabas dievestība, ir radīšanai? Dievestība un radīšana - kā šie jēdzieni ir saistāmi? 

    Radošums nāk no paša Dieva, jeb Dieviņa. Dieviņš laiž pasauli, ļauj tai notikt un izpausties māriskajā vielā. Vārda „laist" senākā  pirmnozīme ir „radīt". Arī Laima ir laidēja, tātad radītāja. Laima rada laiku un likteni cilvēkam, viņa dzīvē. Dvēsele ir dievišķā daļa cilvēkā un tādēļ arī cilvēkam ir jābūt un ir iespēja būt radošam ikvienā savas dzīves brīdī. 

    Dievestība kā  dzīve ir nevis aiz mūsu centības, bet tā ir dabas ietekmē  tāda. Daba ir spilgtākā Dieva izpausme. Tas ļoti nemainīgais un tai pat laikā dažādais, kas ir dabā: katra vasara ir citādāka, katra diena ir savādāka, katrs mūžs ir savādāks. Tas ir tas būtiskais - dažādība vienādībā. Dzīvs ir tikai tas, kas ir radošs. Radīšana ir dzīve. Un arī pieejā Tradīcijai mums ir jābūt radošiem. Un pie viņas uzturēšanas dzīvā veidā mūsdienās ir jābūt radošai pieejai. Nevar pieķerties tikai ārējām formām, jo tajās ne viss ir redzams, jāskatās dziļāk tajās nozīmēs. Ko nozīmē konkrētais rituāls? Ko stāsta konkrētā Daina? Ko tā simbolizē?... Un ir svarīgi zināt, ko ar cilvēku dara zīme, krāsa, forma, dziesma. Kas ar cilvēkiem notiek kad viņi vēro kādu zīmi, krāsu vai rakstus, piemēram, Lielvārdes jostas rakstus vai tautastērpu zīmes. 

    Tu kā  mākslinieks to esi mācījies un to zini?

    Protams, mums Mākslas akadēmijā mācīja psiholoģiju, ne jau medicīniskā aspektā, bet prasmi saprast, kā cilvēku ietekmē viena vai otra zīme, krāsa, forma. Mēs protam formu valodu, viņas universālo, dievājo valodu. Mēs saņemam augsta līmeņa, jēgpilnu informāciju struktūru, uzbūvju līmenī. Te, mūsu rakstā, sasaucas kopā dabas struktūras un cilvēka radītas struktūras un caur mūsdienu pētījumiem, izprotot cilvēka uztveri var daudz labāk saprast seno mantojumu, seno materiālu un atjaunot pazudušās vērtības, pazudušo informāciju. 

    Man jāsaka tā, ka es esmu uzlabojis savu veselību, strādādams ar zīmēm. Jo strādājot ar zīmēm pēc būtības notiek tas pats, ko citās garīgās praksēs var iegūt caur meditāciju. 

    Pēdējā  laikā daudzu dievtuŗu un ne tikai dievtuŗu vidē, nopietni risinās domas par to, vai baltiem ir bijusi meditācijas prakse, vai viņi ir to pazinuši. Kā domā tu? 

    Latviešiem, baltiem senatnē varbūt nav bijis nepieciešams vēl kā speciāli meditēt, jo bija, piemēram, vakarēšana, pulcēšanās saimē vakara stundā, kad dega skala uguns: un tad gan skala gaisma, pie kuŗas visi sasēžas aplī, koncentrēšanās uz to uguns centru, gan tie stāsti, kas telpā skanēja, kur bija klāt gan bērni, gan pieaugušie, radīja tādu īpašu, ļoti teiksmainu sajūtu un rosināja iztēli, veidoja pārdomu un apceres atmosfēru. Mēs dzīvojam dažādu pieņēmumu valgos. Mēs jau zinām, ka par meditāciju dēvē ļoti dažādas lietas - tā ir gan „aiziešana" no šī pasaules, gan iedziļināšanās sevī, gan saplūšana ar Visumu. Un to var arī savienot - būt vienlaikus šeit un sevī, un Visumā un darīt ikdienas darbu nekā īpaši nemeditējot un vēl to arī apzināties. Vienlaikus tu esi tepat rudzu ziedēšanā, mākoņos, ...  

    Jau ļoti tālos laikos ļaudis, kas ceļoja cauri mūsu zemei, ievēroja, ka mūsu ļaudis it kā ļoti vienkārši tiek pāri dažādām dzīves grūtībām dzīvodami tādā kā sapnī. Un tieši tāpēc, ka viņi prata to visu savienot. Es varbūt runāju par kādu it kā idealizētu vai sakāpinātu situāciju, bet, ja tas bija tik ļoti pamanāms citiem, tas tomēr nebija tikai nejaušiem cilvēkiem raksturīgs, bet krietni lielai daļai. Mūsdienās ļaudis pūlas visādā veidā to sajūtu atgūt izmantojot jogu. Bet dievturība saka, ka tepat mūsu tradīcijā ir daudzas tādas vērtības, kas savieno to cilvēka sadalīto apziņu. Un ja mēs taču esam tik tālu nodzīvojuši kā tauta - mēs esam tik sen bijuši, kad daudzas tautas vēl nebija un daudzas tautas tagad jau ir pazudušas, bet mēs vēl esam, tad jādomā, ka mēs varbūt nemaz tik aplami neesam dzīvojuši. Tātad, ir vērts neskraidīt pa pasauli un paskatīties, kas tepat mūsu pūra lādēs glabājas... Daudzējādā ziņā tas ir indivīda apziņas un mūsu nacionālās pašapziņas jautājums. 

    Ir tā, ka mūsdienās ir nevis ticības problēma, bet apziņas problēma. Un nevis varas krīze, bet cilvēku apziņas krīze. Un tā ir visā Eiropā, nevis tikai pie mums. Bet mums ir taču jāmostas no tās ieilgušās snaudas un pēc pamošanās ir jāpaliek nomodā, citādi nevar saprast, kuŗu reizi pēc kārtas mēs runājam atkal par kādu atmodu. 

    Meditācija noteikti nav garīga snauda, bet gan tieši pretēji - garīga modrība.  

    Tu bieži uzsver tādu jēdzienu - Atbildība. Tai ir milzīga loma latviešu dievestībā? 

    Mūsu pasaulskatā, Dainu dievestībā, pati dzīves jēga tiek izprasta savādāk, manuprāt, harmoniskāk nekā mūsdienu kosmopolītiskā, arī kristietiskā, pasaule sludina. Dainu dievestībā cilvēks un Dievs ir viens, Dievs nav atrauts no cilvēka, Dievs nav ārpus cilvēka. Un cilvēks un daba ir viens, un daba un Dievs arī ir viens. Dievs nav atrauts no dabas, un daba nav atrauta no cilvēka. Tas nenozīmē, ka cilvēks un Dievs ir viens un tas pats, bet gan to, ka mēs esam vienā saitē. Dvēsele, dzīvība, sirdsapziņa ir Dieva daļa cilvēkā. Cilvēks un Dievs ir vienots, un daba un Dievs ir vienoti un tas nozīmē - viss ir savstarpēji vienots, saistīts. Dvēsele ir Dieva daļa cilvēkā. Pats Dieva vārds mums ir arī Dīvs, kur viena no daudzajām nozīmēm norāda uz divi vienību...  

    Un ir tāds teiciens „ar Dievu uz pusēm". To bieži lieto drīzāk ar tādu kā nievājošu pieskaņu, ar tādu domu, ka „nu diez kas nav", bet kā tad ir patiesībā? Vai nav tā, ka tas saka: Dievs tev palīdz, tu dari un Dievs nāk palīgā, tātad, „ar Dievu uz pusēm", tas patiesībā ir daudz. Un tas arī saka, ka palīdzība nāk tad, kad tu dari. Dievs tev palīdz tad, kad tu pats dari. Un tava paša izvēle ir „darīt vai nedarīt". Tevī, cilvēkā, ir dvēsele, Dieva daļa un tu esi atbildīgs par to, ka šai Dieva daļai tevī ir jādarbojas. Tās ir izvēles, kuŗās nevajag Dieva padomu, jo tev pašam jāizvēlas darīt, vai nedarīt, pamosties satrauktā steigā vai mierīgi, lasīt grāmatu vai nelasīt... Dieva padoms būs vajadzīgs citā brīdī - dzīves krustcelēs, kādos sarežģītos brīžos ar ģimeni vai darbā. Tad apstājies un padomā, parunā pats ar „Sevi". Bet kas tas ir, kuŗš runā ar sevi? Kam tu jautā? Tas ir it kā tu pats. Un tu ieraudzīsi to, ka tevī ir tas Dīvs, divējādais. Cilvēks tādos brīžos parunā ar sevi un ierauga vai sadzird atbildi, padomu... Lūk, tā ir saitīte. Tas, kam tu jautā, tas ir tas dziļākais Es, tas Patiesais Es, Es ar lielo burtu. Un tu sapratīsi, kas tev ir jādara kā tam mezgliņam pasaules audumā.  

    No kurienes nāk iekšējā  gaisma cilvēkam? No kurienes nāk šis domas? Tie ir jautājumi, kuŗi nevar būt galīgi atbildami. Lai uzturētu kustību, visu laiku ir kāda nobīde starp jautājumiem un atbildēm, - starp cēloņiem un sekām, starp balsi un atbalsi. Tieši tai kustībā ir pasaules un dzīves skaistums. Tur rodas interese par dzīvi.  

    Atbildība sākas tieši ar sevis apzināšanos pasaulē un cilvēkos. Ja tu neesi atbildīgs pats par sevi, tu nevari arī citiem ko līdzēt, nevari būt atbildīgs par citiem. Tie, kas meklē atbildību vispirms ārpus sevis, varbūt dzīvo kristietiskā uzskatā, viņi ir kā avis, kam ir vajadzīgs gans, labs un taisnīgs gans, kas viņas pasargās no vilkiem un dzīs uz labo zālīti, tas Dieva vietnieks Zemes virsū. Bet ietekmes no kristietības, protams, ir dažādas. Mēs par daudz ko nevaram pateikt - vai tas nācis pateicoties kristietībai vai par spīti tai. 

    Un ir vēsturiskā pieredze, ir lietas, kas pastāv kā Laika Gars, kā jaunās tehnoloģijas, kas kaut ko izmaina utt. Bet svarīgi jau ir tas, ka kristietiskais dzīvesveids balstās uz kundzību pār dabu. Ekoloģiskā krīze, kas ir nenoliedzams fakts, balstās uz neprātīgu dabas resursu izmantošanu, uz nesaprātīgu peļņu. Un līdzīgi ir arī ar sociāliem konfliktiem, kas notiek visapkārt pasaulē - tas nav skaidrojams tikai ar jēdzieniem pozitīvs/negatīvs, ar dabiskām savstarpējām ietekmēm. No dabas taču nav ieliktas masveida slepkavības, tās ir tikai cilvēku radītu ideoloģiju ietekmes.  

    Dievturība ir gan dabas dievestība, gan arī  nacionāla dievizpratne. Tajā savienojas arī šis - nacionālais un dabas skatījums? 

    Dabas reliģijas ir orientētas uz nacionālo. Tās ir harmoniskas un saskaņā ar vidi, kuŗā cilvēks dzīvo. Un līdzsvarā ar dabu un Dievu veido atbilstošas kultūras. Un tā ir tādēļ, lai cilvēkam palīdzētu. Pārnacionālās reliģijas - tieši pretēji - cilvēkam un nācijai traucē, tās parazitē uz tautas rēķina. Piemēram, kristietība ir labs veids, kā cilvēkus turēt paklausībā, kā mūžīgos grēkāžus. Bet dabas reliģija, kā mūsu Dainās, redz katru atsevišķo tautu un arī visu pasaules audumu kopumā. Viņā ir savs kosmiskais skatījums. Šeit Dievs nav elkdievs, bet patiess radošuma avots.  

    Un ir jau arī  tā, ka ceļi var būt dažādi, bet ir jāsaprot, ka ir mācības, kas ved projām no tautas un ir tādas, kas tuvina, kas ved atpakaļ. Ir, protams, katram sava ģimenē, kuŗā ir nācies piedzimt. Bet stipri cilvēki atrod to patieso. Filosofs un domātājs Roberts Mūks bija katolis un tai pat laikā nonācis līdz latvju dievestībai un ar visdziļāko cieņu un izpratni skatījās uz dievturību, rakstīja par to. Un redzēja to kā vienu no alternatīvām izejai no Eiropas un pasaules strupceļa. Ir mācības, kas neuzskata dabu par dievišķu. Bet, ja dabu, mūsu Māti, neuzskata par dievišķu, tad tāds ceļš nekur neved, jo daba taču ir mūsu dzīvības avots. 

    Un arvien svarīgs ir jautājums par Apziņu. Apziņa nav bezformīgs fons. Pastāv Vienotais apziņas lauks, kuŗā pastāv viss dzīvais un visa pasaule, kuŗā mēs veidojam priekšstatus par pasauli: ar zīmēm, simboliem, vārdiem, jēdzieniem. Bet, ja priekšstats par pasauli veidojas no tādiem jēdzieniem, kā, slepkavība, izvarošana, cilvēku nozagšana, asinis, ... greznas lietas, salkans Ziemassvētku vecītis, pūdercukurs, nabadzība ... Ja šādi jēdzieni visu laiku manā apziņā nosēžas, tad tāda arī tā mana pasaule veidojas. Bet priekšstatu kopums var būt arī cits: skaistums, bet arī bīstamība, diena un nakts, gan labais, gan ļaunais, varonība un nodevība, prieks un bēdas. Vai arī vēl cits priekšstatu kopums - mīlestība, gaisma, siltums, drošība, bagātība, ... nekādu problēmu - un no tā veidojas atkal cita pasaules aina.  

    Tas pats ir ar dievestību - lai saprastu, kāda pasaules aina veidojas, svarīgi saprast, kādi jēdzieni ir tās pamatā. Ko gan mums var dot apgalvojums „daba - izejvielu avots" vai kā var justies cilvēks, kuŗš piedzimis ar iesētu apziņu par dzīvi kā mūžīgo grēku, tad tu vari cīnīties cik gribi - sociālo taisnīgumu nesasniegsi!  

    Dainu dievestība nevis cīnās ar ļauno kā sekām un palīdz nelaimīgajiem, bet māca un meklē iespēju veidot tādu pasauli, kuŗā nelaimīgo ir pēc iespējas mazāk, kuŗā nerodas tas ļaunums. Tā mums saka, ka tu, cilvēks, pats vari veidot pasauli. Dievs ir ar tevi. Tā ir tava sirdsapziņa, tava dvēsele. Pasaule sākas no tevis un Dievs vienmēr ir ar tevi. Ir ticības, kas saka, ka palīdzība jāgaida no kaut kurienes. Bet Dievs jau ar cilvēku ir vienmēr, ja viņš ieklausās, ja viņš sāk ar sevi.  

    Un par nacionālo atbildību runājot, latviešiem ir īpašs pienākums - garīgs uzdevums pret senču mantojumu. Bet cilvēki ir dažādi. Var jau teikt - mēs jau te esam tik maz... Ko mēs varam pasākt? Bet jāatceras, ka radošums nepiemīt visiem vienādi. Latviešiem Dievs ir pateicis priekšā šo uzdevumu: būt par latviešiem. Turpināt latvietību. Un arī devis veidu, kā to turpināt. Jāturpina senču mantojums, garīgās vērtības jākopj jaunajos dzīves apstākļos. 

    Jādzīvo šodien, un dzīve, dzīvības pamati jau nav mainījušies: vai tad dzīvība izpaužas savādāk? vai zāle dīgst pēc citiem likumiem, ...vai Saules un Mēness gaita ir savādāki, vai viņas ietekme uz cilvēku ir savādāki?, vai dzīvības priekšnosacījumi ir citi? Vai brīvības priekšnosacījumi ir mainījušies? Brīvības priekšnosacījumie ir tieši tādi paši. Tikai līdz tādai apziņai pacēlies cilvēks, pacēlusies tauta, kas pati nosaka savu vietu pasaulē, izcīna brīvību, ko nevienam nedod. Brīvība ir tava spēja noteikt savu vietu pasaulē un tas notiek caur enerģijas uzkrāšanos un caur ziedošanos un līdzatbildību. 

    Vēl par brīvību un atbildību, un svētkiem?

    Labi pazīstama Ziemassvētku Daina stāsta, ka svētki nogājuši lejā un mums ļaudīm, tie jāiet vilkt kalnā? Būtībā arī tā ir atbildība? 

    Jā, protams, Ziemassvētkos Saule ir lejā, bet cilvēks redz sevi vienotībā ar dabu un Dievu. Jo aiz šīs pasaules ainas viņš redz Dievu, pasaules universālo sākotni un visu to, kas ir viņa dvēselē, līdz ar to viņš līdzdarbojas. Mūsdienu cilvēks saprot, ka fiziski viņš nevar Saulei pat pieskarties un to apzinājās arī senais cilvēks, bet viņš jau ceļ augšā savu apziņu. Tā ir nospiesta, apziņas ekrāns ir aptumšojies, tāpēc, ka gaismas ir mazāk. Ziemā Saule noiet lejā - grūti, tumšs, auksts, vēl visādas ķibeles... Bet cilvēks saprot, ka tā ir noteikta notikumu gaita un no otras puses saprot arī to, ka viņš ir tas, kuŗš var izmainīt kādu zināmu daļu šajā notikumu gaitā. Un jāsāk ar sevi - jāatrod veids, kā pašam sevi uzmundrināt, iedvesmot, uzjundīt, kā pašam sev un līdz ar to arī Saulei palīdzēt pārvarēt tumšo brīdi. Tāpēc arī ir šī skaļā dziedāšana, ķekatošanās - tas, protams, ir tikai viens no maskošanās jēgas un ugunsrituāla skaidrojumiem: sagatavot sevi šī tumšā brīža pārvarēšanai, nodrošināt Ritu. 

    Un daudz kas ir raksturīgs ikvienam pat neapzināti. Kā tad rīkojas mūsdienu modernais cilvēks, kuŗš iedomājas sevi pārāku esam, kad, piemēram, laivu braucienā vakarā nonāk svešā vietā un tumsa nāk virsū? Viss ir nezināms un ko tad viņš dara? Uzmanīgi iekārtojas - domā, kur varētu ugunskuru iekurt, pilnīgi neapzināti atrod centrālo vietu, sakur uguni un tad jau paliek vieglāk, tad iet apkārt tam centram, apgūst teritoriju, iejūtas, apiet apli - neapzināti veido Saules zīmi, un sāk izpētīt apkārtni - tas notiek it kā neapzināti. Ugunskurs ir zināma drošība. Jo Gaisma jau ir tas Dievs, dievājā saite, kas savieno tveramo ar netveramo. Caur šādu rīcību cilvēks pauž savu dievišķo sākotni. Tātad tomēr, ja cilvēkam tagad pēkšņi liktu aizmirst visas senās zināšanas, viņš kaut kur dziļi sevī tās tomēr zinātu un tās atkal atjaunotos. 

    Un apzināti tas pats notiek mūsu rituālos - tā notiek Ziemassvētkos sadedzinot bluķi, tāpat ir arī Jāņu ugunsrituālos - ļaudis stāv aplī un uguns ir vidū. Cilvēki sastājas aplī un jūras vienoti un piederīgi...  

    Vēl par ziemassvētku ugunsritu, bet īsumā, - pilnā norišu aplī tiek īstenoti abi virzieni: ja mēs gribam stiprināt garīgos spēkus, mēs ejam pret Sauli - skatāmies Saulē; savukārt lai to iedzīvinātu, ejam pa Saulei. Arī bluķi veļ pret Sauli ugunī. Savākt var arī ejot Saules virzienā. Bet saistībā ar pret Saules virzienu, ir lietas, kas ir jāpavērš uz otru pusi - slimību, skauģa teikto vajag pagriezt pret Sauli... Tā kā bluķis tiek sadedzināts, tad būtībā jau tur tiek īstenoti abi virzieni. 

    Kādu tu redzi dievturību nākotnē, kādi uzdevumi dievājiem ļaudīm būtu tagad svarīgi? 

    Attiecībā uz dievturiem un citiem latviski dievājiem ļaudīm, svarīgi darbību vērst divos virzienos. 

    Pirmkārt, tas ir individuālais virziens - individuālās, iekšējās apziņas paplašināšana, dainu izzināšana ne tikai ikdienas vienkāršās sadzīves līmenī (lai gan - arī sadzīves līmenis ir svarīgs). Dieva laistās pasaules norišu izpratne: piedzimšana, dzīvības uzturēšana, aiziešana. Svarīgi ir paplašināt priekšstatus par dainu dievestību. Daudzi uzskata, ka dievturības sakarā viss jau ir pateikts vēl pirms kaŗa, Daudzi no dievtuŗiem ir palikuši tajos uzskatos, ko savulaik pauda Ernests Brastiņš vai citi dievturības aizsācēji. Bet laiks ir gājis uz priekšu un pats E.Brastiņš savulaik ir teicis, ka viņa paustie uzskati nav galējais zināšanu un sapratnes punkts. Un norādījis, ka laika gaitā būs jāņem vērā arī tās zināšanas, kas nāks pēc tam. Tai pašā laikā Ernesta Brastiņa veikums ir zelta vērtē. Pirmavots jau ir Dainas un E.Brastiņš. 

    Tagad laiki ir gājuši uz priekšu - ir ļoti daudz grāmatu sarakstīts, - gan par rakstiem, gan par folkloru. Var nosaukt Janīnu Kursīti, Gunti Zemīti u.c., arī Haralds Biezais nebija savulaik zināms - tajā daudz kas ir apspriežams un izvērtējams, ne viss ir pieņemams nemaldīgi un bez atrunām, bet tomēr - kopumā tā ir milzīga zināšanu bagāža, ko mēs šais grāmatās varam apgūt. Jaunie priekšstati ir jāņem vērā. 

    Ir ienākuši jauni priekšstati arī par Pērkonu un viņa vietu mūsu dievestībā. Mēs viņu uztveram kā ļoti nozīmīgu. Viņš ir klāt arī mūsu valsts cīņu karogos. Viņa tēls ir devis spēku. Piemēram, Mārtiņa Brauna dziesma Saule, Pērkons, Daugava, kas sakomponēta Raiņa lugas Daugava iestudējumam, mūsu tautu ir ļoti stiprinājusi. Tātad Pērkonam ir ļoti nozīmīga vieta. Mēs tagad apzināmies skaidri, ka Pērkons ir viens no Dieva izpausmes veidiem - Pērkons ir darītājs un dod spēku un taisnīgu rīcību. 

    Svarīgi ir pieiet radoši mūsu pašu tradicionālā mantojuma apguvei, tradicionālās dievestības izpratnei. Un šai mantojumā ir labi izstāstīts, kā nejusties vienam. Ko tad nozīmē personības un pasaules audums? Dažkārt saka - mēs esam viensētnieki, tādi nu mēs esam, katrs par sevi. Bet vai tad talkas nebija, vai svētkus nesvinēja kopā, vai dievestība katrā sētā bija cita? Bija un ir kopīgas intereses, Kopīgais Apziņas Lauks, kas katram indivīdam dod spēku darboties - ja aiz tevis nekas nestāv, no kurienes tad tev nāks tas garīgais spēks? Garīgais spēks jau nāk no Dabas un vienotā domu lauka un tautas, - ne tikai no Zemes, bet arī no Zemes, un kas tad to Zemi piesātina, kas visu koordinē un sakārto? Tas ir tas Dieviņš. Mēs varam teikt - Debess Tēvs un Zemes Māte. 

    Tātad katram tā  iekšējā attīstība. Un otrkārt, svarīga ir paša iekšējās apziņas attīstīšana līdz tautas apziņai - pašu iekšējā apziņa un arī apziņa, ka ar to nepietiek. Viens mēs esam pasaule, bet tas ir par maz, tā ir mikropasaule. Un lai cik viņa būtu liela un dievāja, tā nav pilnīga, ja neizaug līdz tautas apziņas līmenim. 

    Tur nelīdz kosmopolītiskais skatījums, jo tās ir kā kāpnes bez pakāpieniem. Ir apakšējais un tad augšējais pakāpiens, bet kā tikt līdz tam augšējam? Kosmopolītisms apiet tautu, bet nav nekas radīts ārpus tautām, kosmopolītisms parazitē uz tautām līdzīgi kā tas parazitē uz dabu. Bet cilvēkam ir jājūt sevi tautā. Un līdzko mēs jūtam sevi tautā, mēs uzreiz redzam tos ārējos uzdevumus. Un te mums ļoti svarīgs uzdevums ir prast sadarboties ar saviem tautasbrāļiem - tā ir ļoti vērtīga prasme, kuŗas pilnveidošanā varam daudz ko iespēt. Mums bieži ir vēlme pie citiem doties izšķirt mūsu strīdus, bet tā nav tā labākā izvēle. Tas ir mūsu vājākais punkts. 

    Jāsaprot, ka mūsdienās  arī sadarbība jāveido mūsdienīgi. Nepietiek ar to, ka es iekšēji esmu ar Dievu. Tas ir skaisti, bet nepietiekami, jo mēs dzīvojam sabiedrībā. Tavs iekšējais Es ir kontaktā ar Dievu, bet kur ir tava personība? Tava personība ir tizla. Viņa neprot sarunāties, viņa nesadarbojas, norobežojas, ja nav kaut kas pa prātam. Tas ir bērnišķīgi, bet ir cilvēki, kas taisni tā attaisno sevi - viņi saka, es iekšēji esmu ar Dievu, es esmu izpildījis garīgu uzdevumu. Nekādu uzdevumu tu neesi izpildījis. Egoismu tu esi pabarojis tā, ka tas ir jau aizrijies. Tu neredzi, ka viens, bez līdzcilvēkiem, tu vispār nekas neesi - tu runā valodu, kuŗu tu neesi radījis, tu patērē produktus, ko tu neesi radījis, tu saņem izglītību, kuŗas radīšanā un vērtību uzkrāšanā un uzturēšanā tev nav nekādu nopelnu. Ko tad tu patiesībā esi darījis? Tu neesi darījis neko, lai tas pastāvētu, turpinātos. Lai attaisnotu savu eksistenci, savu pastāvēšanu tautā un pasaulē. Tu ir vajadzīgs pietiekams apziņas līmenis, kas to ļauj saprast. Te nav runa par piesliešanos pareizākām vai nepareizākām reliģijām vai ticībām. Runa ir par to, ka Dievs, likdams tev piedzimt šeit, jau ir pateicis uzdevumu priekšā: tev ir šīszemes izsenā garīgā kultūra, reliģija, vērtību sistēma jātur pie dzīvības, tev jāveic savs posms paaudžu ķēdē tāds ir tavs garīgais uzdevums - būt par latvieti. 

    Un mums jāsaprot, ka Eiropas tradicionālā reliģija taču nav kristietība vai kāds no viņas novirzieniem. Ne velti ir jēdziens „pirmskristietīga" un tā ir viena no Eiropas cerībām, tā ir mūsu vienīgā cerība.  

    Un svarīgi ir to, ko mēs darām, mūsu sadarbību, noformēt arī mūsdienu valodā un juridiski noformēt savu piederību dievestībai, kās tas ir Latvijas Dievtuŗu sadraudzē. Tas ir tāpat kā valsts dibināšana. Tad jau var arī jautāt, kāpēc mēs dibinājām valsti? Mēs varētu tāpat sanākt kopā un padziedāt, un ēst rudzu maizi, bet izrādās valsts ir nepieciešama, lai varētu savu kultūru attīstīt, padziļināt, nosargāt morālās, tikumiskās vērtības. Jau Rainis ir teicis, ka valsts pastāvēšanas galvenais uzdevums ir gādāt par kultūras pastāvēšanu ... 

    Un arī mūsu dievestībā ir līdzīgi, - lai nodrošinātu tās pastāvēšanu un attīstību, ir vajadzīgs juridiskais noformējums. Tas arī senatnē ir bijis, tikai „papīri" bija drusku citādāki: iecirta zīmi kokā vai akmenī, vai ieauda jostās zīmes un nodeva glabāšanā pie kāda krīva vai iesēja mezglos un pakāra ozolā, un jēdziens „vīrs un vārds" bija nesalaužams, stiprāks par mūsdienu līgumiem - tos nevarēja lauzt kuŗā katrā brīdī. Tātad, nav tā, ka pietiek tikai ar individuālo. Ir jābūt arī saiknē ar tautu, ar sabiedrību un jāsaprot, ka mūsdienās ir jādarbojas gan šajā sakrālajā, pārlaicīgajā līmenī, bet arī tīri praktiski. Un jābūt gudram gan tur, gan tur. 

    Un tā īstā vērtība ir savienot, jo viss skaistais dzīvē, tā Laimes zeme ir tepat, uz zemes. Sevī. Mums nav zināms tas, kas būs citā esamības laukā, ja būs. Mūsu garīgi tikumiskai izvēlei nav jābalstās tajā, kā būs pēc tam, kad nomirsim, bet gan dievājo vērtību atzīšanā. Tev jādzīvo cilvēka cienīgu, uz gaismu, uz tautas un līdzcilvēku laimi virzītu dzīvi, saiknē ar Dabu, Dievu un Darbu, tagad, tev jādomā, kā ir Te un tagad. Un balva tev būs pati tikumība un pārindividuāla dzīve tautā. 

    Tikumiskā izaugsme ir atrodama šajās kopsakarībās. Tā nav kādu mācību baušļos, kas gan ir mēģinājumi pietuvoties, jā nenoliedzami, bet ja mēs palasām Dainas, tad tur ir nevis tikai 10 ieteikumi, bet daudz vairāk, daudz sarežģītāk, plašāk un dziļāk tverti. Tev būs, tev nebūs - tā jau ir ļoti primitīva didaktika, kuŗa kādam noteiktam cilvēku slānim vajadzīga, jo viņu apziņas līmenis ir tāds, ka savādāk viņi nevar - tas arī jāatzīst. 

    Uzsverot Dainu dievestības līmeni ir skaidrs arī tas, ka tā ir unikāla arī citu dabas dievestību vidū Latvijas, Eiropas un pat pasaules mērogā. Jo ne jau visas dabas reliģijas ir vienādi vērtīgas. Dainu dievestībā ir pārlaicīgas vērtības, it īpaši tajā senākajā slānī. Un ja šo pieredzi neiesaistīsim mūsu ikdienā, ja domāsim to atlikt gaidot labākus laikus, tad tā būtu viena no visliktenīgākajām kļūdām. Dainas jau ir pašas par sevi un tas, ka viņas ir reālā dzīvē un dzīvas kādā noteiktā ļaužu daļā, norāda to viņu dzīvīgumu un pārlaicību. Dainu dievestība ir pasaules mēroga kvalitāte, kas runā par ļoti senu pieredzi. 

    Ziemassvētki, gadu mija, jauna gada sākums, - tas ir laiks, kad atskatāmies uz pagājušo gadu, kad izvērtējam veikto un tas ir arī nākotnes ieceru un vēlējumu laiks. Kāds Latvijas Dievtuŗu Sadraudzē ir bijis šis gads?  

    Ja runājam konkrēti un arī to ir svarīgi darīt, pagājušais gads Latvijas Dievtuŗu  Sadraudzei un tātad dievtuŗiem kopumā ir bijis labvēlīgu pārmaiņu gads. Vispirms bija Pavasara sarunas, kuŗās sanāca kopā dažādi ļaudis - interese bija un atsaucība bija ļoti nopietna. Tā bija izteikta sakustēšanās. Sarunās tika iesaistīti arī citi ļaudis, - ne vien dievtuŗi. 

    Tad ļoti svarīgs notikums bija Baltica - Starptautiskais folkloras festivāls, kuŗš norisinājās neskatoties uz dažādiem šķēršļiem un grūtībām. Tas bija svarīgs notikums ne tikai man, jo es esmu iesaistīts tā norisēs kā mākslinieks, bet arī visai latviešu tautai, lai arī tas nav tikai dievtuŗu pasākums. 

    Svarīga bija Latvijas Dievtuŗu sadraudzes un Latviešu Nacionālistu kluba kopīgi rīkotā Dzīvesziņas skola - vasaras nometne Veselavā un arī cita, citu dievtuŗu nometne, kas norisinājās Mazsalacā, - tās abas bija labi apmeklētas, un vairāki ļaudis, gan kā lektori, gan kā dalībnieki piedalījās abās šajās nometnēs. 

    Būtisks jaunums bija tas, ka ar rituālu - labticības Solījumu, dievtuŗu rindās tika uzņemti jaunie dievturi - tas notika dabā, ar ļoti izteiktu radošu elementu - ugunsrituālu pie akmens, pie ziediem, saistībā ar Jūŗas māti, Zemes māti un citiem pasaules spēkiem. Un līdzīgi ir domāts arī turpināt. 

    Svarīgs bija arī Pērkona rituāls, kuŗā arī pats Pērkons bija klātesošs un apliecināja, ka Viņš ir ar mums. Šādi notikumi ir ļoti bagātinoši un mums ir nepieciešami. 

    Rudenī un ziemā  turpinās Ceturtdienu sarunas, kuŗas Sadraudze rīko sadarbībā ar Latviešu Nacionālistu klubu un dievtuŗu kopu Pērkonieši. Un tajās kā lektori piedalās ļaudis ne tikai no dievtuŗu sadraudzes, bet arī, piemēram, folkloristi. Rosīgi darbojas arī vairākas draudzes: šogad darbīgākās ir Ausekļa, Beverīnas, Dainu līgas un Pērkona draudze, kā arī atsevišķi puduŗi. 

    Nozīmīgs ir bijis arī Veļu rituāls, kuŗu vadīja Amerikas Latvju Dievtuŗu sadraudzes dievtuŗe Lilita Spuris, kā arī piedalīšanās Bluķa vakarā Vecrīgā un citos gadskārtu notikumos. 

    Kā īpaši nozīmīgu aspektu var minēt satuvināšanos ar ļaudīm no folkloristu aprindām, piemēram, ar folkloras kopām „Laiva" un „Vilki", jo daļa no viņiem gan no citas puses nākdami, tomēr ir ļoti dievturīgi. Domāju, ka šīs kustības lemtas saplūsmei. Latviski vērtīgas lietas jau pastāv arī citviet - koros un deju kopās. Protams, tās nav automātiski satuvināmas, bet tomēr lielā mērā izvērtējot daudzviet tās ir tuvas. To pašu var sacīt par „zaļo kustību" . Bet jāapzinās, ka ne viss ir tāds, kas piesaistāms, - tas nenotiks automātiski un garīgā vērtēšana ir ļoti vajadzīga. Pie tam latviskais nenozīmē agresīvu attieksmi pret citādo. 

    Bet tā  attieksme tomēr ir ļoti stingra un noteikta? 

    Jo vislabāk mēs varam attīstīties tieši caur savas tautas dievestību, dievatskārsmi. Mums ir jāapzinās arī tie agresīvie izlēcieni pret latviešu kultūru, mēs nevaram būt lojāli agresīvai attieksmei pret mūsu kultūru un tradicionālajām vērtībām. Mums jāapzinās, ka tā ir karojošā tumsonība, kas tā runā un, ka tie nav kādi patiesības vārdi, kas tur būtu pausti. Mūsu uzdevums ir latviskās vērtības - mūsu dzīvesziņu, sargāt un aizstāvēt un mums neder tas, kas grauj un posta. 

    Un ko tu gribētu vēlēt Zīlei, izdevumam, kas sākot no 2010.gada sāk jaunu darbības posmu?  

    Es vēlu Zīlei tapt par izdevumu, kas ne tikai informētu, bet arī tuvinātu vienotību, būt ne tikai informatīvam izdevumam, bet arī vienotājam, kas ļautu labāk iepazīt vienam otru un palīdzētu vienoties savā Tēvzemē un klaidā. Un ne tikai izjust vienotību, bet arī organizatoriski vienoties un latviešu tautai vienoties savā tēvu zemē Latvijā. 

    Un visiem mums latviešiem? 

    Un visiem es vēlu veselību, veiksmi un panākumus, atbalstīt savējos, nebaidīties būt krietniem domās un rīcībā!

    Lai piepildās Dieva padoms,

    Lai no Laimas laimīgas dienas Jaunajā gadā,

    Lai no Māras veselība,

    Un no Pērkona Spēks un Taisnība!

     

    Sarunu pierakstīja Gunta Saule


    Ievietotāja profils | Komentāri (18)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook