Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
ASV profesori atklāti par Latvijas ekonomiku
    • Politika, ekonomika
    • 2010-04-14

    ASV profesori atklāti par Latvijas ekonomiku

    Lielākā daļa pasaules plašsaziņas līdzekļu savu uzmanību ir pievērsušas Grieķijai, Spānijai, Īrijai un Portugālei kā Eiropas visproblemātiskākajām valstīm. Taču daudz nežēlīgāka, postošāka un atklāti nāvējoša postpadomju ekonomikas krīze, kas norisinās valstī, kas plāno iekļauties eiro zonā, kaut kā ir palikusi nepamanīta. Stāvokli mūsu valstī vērtē Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta eksperti.

    Tas neapšaubāmi notiek tāpēc, ka eksperiments ar Latviju ir apsūdzība neoliberālisma postošajām šausmām un Eiropas politikai, kas tā vietā, lai sniegtu apsolīto palīdzību, uzlūko Latviju kā kolonizējamu teritoriju, saredz tajā eksporta un banku pakalpojumu tirgu - teritoriju, kurai jāatņem visas ekonomiskās priekšrocības, kvalificēts darbaspēks, nekustamie īpašumi un vispār viss, ko tā mantojusi no padomju ēras.

    Latvijai ir nācies piedzīvot vienu no visnežēlīgākajām krīzēm pasaulē. Pēdējo divu gadu laikā tās iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms ir krities par 25,5%, uzstādot pasaules rekordu. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) optimistiskākās prognozes, kad paredz IKP kritumu vēl par 4% un tam sekojošais Latvijas ekonomikas sabrukums aizēnos ASV Lielās depresijas rādītājus.

    Taču sliktās ziņas ar to nebeidzas. Valsts valdība strauji palielina parādus. Latvijas ārējais parāds no 7,9 % 2007. gadā pieaugs līdz 74 % šā gada beigās un saskaņā ar SVF visoptimistiskāko scenāriju 2014. gadā stabilizēsies 89% līmenī, atstājot Latviju tālu aiz Māstrihtas vienošanās kritēriju robežām.

    Un tomēr neviens Rietumos neuzdod jautājumu, kāpēc Latvijai ir iedalīts šāds liktenis - tik tipisks Baltijas un citu postpadomju valstu ekonomikai, kurām ciešanu mērs ir tikai mazliet mazāks. Pēc tam, kad šīs valstis ieguva brīvību no Padomju Savienības 1991. gadā, šodien diez vai var vainot padomju sistēmu kā vienīgo problēmu cēloni. Nevar arī uzvelt visu vainu vienai atsevišķi ņemtai korupcijai. Patiesībā šis vēlīnā padomju perioda mantojums tikai izvērsās plašumā un pastiprinājās, pieņemot tādu kleptokrātijas formu, kas nodrošināja „bagātu ražu" Rietumu baņķieriem un investoriem.

    Tie bija Rietumu neoliberāļi, kas „piebaroja" šīs ekonomikas ar „draudzīgām biznesa reformām", kurām skaļi aplaudēja Pasaules Banka, Vašingtona un Brisele. Ir jāsamazina korupcija kaut vai līdz Igaunijas rādītājiem, kurai tāpat kā visām Baltijas valstīm nācās ciest no augsta bezdarba, ekonomikas izaugsmes krišanās, dzīves līmeņa pazemināšanās un pieaugošas emigrācijas. Neoliberālās ekonomikas ceļš nepavisam nav tas ceļš, kuru pēc Otrā Pasaules kara izvēlējās Rietumeiropa, un šo ceļu salīdzinoši nesen neizvēlējās arī Ķīna.

    Šīs valstis izvēlējās klasisko ceļu, lai aizsargātu savu rūpniecību, attīstītu sabiedrisko infrastruktūru, uzturētu progresīvo nodokļu sistēmu, izveidotu veselības aizsardzības sistēmu un ieviestu darba drošības noteikumus, kas no neoliberālās brīvā tirgus ideoloģijas viedokļa ir jānolād un „jāizslēdz no baznīcas". Tas bija jauns eksperiments, kura ģenerālmēģinājumu Čīlē, pieliekot upurim pie galvas pistoles stobru, organizēja „Čikāgas zēni". Latvijas padomdevēji nāca no Džordžtaunas, tomēr ideoloģija bija iepriekšējā: demontēt valdību un nodot varu politiskajiem pakalpiņiem. Lai realizētu šo cietsirdīgo eksperimentu, tika nolemts lielākajā daļā padomju bloka valstu ļaut vaļu Rietumu bankām, finanšu investoriem un tā sauktajiem „brīvā tirgus darboņiem no ekonomikas", kam bija jākļūst par jaunās ekonomikas dizaineriem. Kā parādīja turpmākie notikumi, „piegrieztne" bija palikusi vecā. Mainījās izpildītāju vārdi, bet lielākā daļa no tiem bija saistīti ar Vašingtonu, Pasaules Banku un Eiropas Savienību. Tās tad arī maksāja izpildītājiem. Nu, un, tā kā „dizainerus" sponsorēja Rietumu finanšu institūti, nav jābrīnās, ka „piegriezts" tika par labu aizbildņu finanšu interesēm.

    Tas bija plāns, kuram nepiekristu nevienas demokrātiskas Rietumu valsts valdība. Valsts uzņēmumi tika par smiekla naudu pārdoti uzticamām privātpersonām, lai tos vēlāk ātri pārdotu Rietumu investoriem un vietējiem oligarhiem. Lai nomaskētu notiekošā būtību, šajās valstīs nodokļu sistēma tika izmainīta tā, lai Rietumu banku galvenajiem klientiem, nekustamo īpašumu īpašniekiem un dabīgajiem monopolistiem nodokļi praktiski nebūtu jāmaksā.

    Padomju Savienībā komercbanku nebija kā parādības. Tā vietā, lai palīdzētu šīm valstīm izveidot savas bankas, Rietumeiropa pamudināja savas bankas izsniegt kredītus, lai noslogotu šo valstu ekonomiku ar procentu izmaksām. Lai aizsargātu banku intereses, tie tika noteikti eiro un citās stabilās valūtās. Tas pārkāpa galveno finanšu aksiomu: nekad nefiksēt savus parādus stabilā valūtā laikā, kad valsts parādi tiek mērīti mazāk stabilā valūtā. Taču tāpat kā gadījumā ar Islandi, Eiropa šīm valstīm piesolīja palīdzēt iekļūt eiro zonā. Reformas sastāvēja no tā, ka tika demonstrēti paņēmieni, kā nodokļu nastu no uzņēmumiem un nekustamo īpašumu īpašniekiem pārlikt uz tiem, kas strādā. Runa nav pat par plakano ienākuma nodokļa skalu. Runa ir arī par plakanu nodokļa skalu „sociālajiem pakalpojumiem": atskaitījumus par medicīnisko apdrošināšanu un pensiju fondos bija jāmaksā strādājošiem un nevis valsts budžetam, kas varēja iegūt šos līdzekļus, paaugstinot nodokļus.

    Atšķirībā no Rietumiem īpašuma nodoklis šajās valstīs bija neliels. Tas valdībām lika aplikt ar nodokļiem rūpniecību un darbiniekus. Un atkal atšķirībā no Rietumiem, tie nebija progresīvais ienākumu un peļņas nodoklis. Šāda politika krasi paaugstināja darbaspēka izmaksas. Tādejādi rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana valstīs ar neoliberālo ekonomiku kļuva pārāk dārga un nekonkurētspējīga, salīdzinot ar Veco Pasauli. Realitātē postpadomju ekonomikas tika pārvērstas par zonām, kurp tiek eksportētas Eiropas preces un banku pakalpojumi.

    Postpadomju valstu ekonomikas, kurām 1991. gadā parādu nebija, tika noslogotas ar saistībām, kas bija nominētas stabilās valūtās. Rietumu bankas pieprasa, lai Latvija un pārējās Baltijas republikas norēķinātos, īstenojot jaunas neoliberālas „reformas", kas tām draud ar visa darbaspēka emigrēšanu, pēc kā to ekonomikas sarausies čokurā, bet nabadzība uzblīdīs. Neoliberālā ideoloģija, kuru, spriežot pēc visa, Eiropā un Ziemeļamerikā gatavojas pielietot, piesedzoties ar skaļu optimistisku retoriku, ir izrādījusies tika postoša, ka tās sekas var salīdzināt tikai ar militāras okupācijas sekām.

    Šodien termins „reformas" Baltijas valstīs iegūst negatīvu nokrāsu tāpat, kā tas bija Krievijā. Tagad tās jau nozīmē atgriešanos pie feodālas atkarības. Kopš neoliberālās kārtības ieviešanas ir pagājuši jau daudzi gadi, un rezultāti ir izrādījušies liktenīgi - tos droši var salīdzināt ar noziegumu pret cilvēci. Ekonomiskā izaugsme tā arī nesākās, bet no padomju laikiem mantotie aktīvi ir apkrauti ar parādiem. Latvijas Banka apgalvo, ka valsts jau ir sasniegusi krīzes zemāko punktu. Pamazām palielinās eksports, taču ekonomikas stāvoklis joprojām ir šausminošs. Ja pašreizējās tendences saglabāsies, valstī nepaliks iedzīvotāji, kas varētu izmantot ekonomikas atdzimšanas augļus. Bezdarbs turas 22% līmenī. Desmitiem tūkstoši cilvēku ir pametuši valsti un desmitiem tūkstoši palikušo ģimeņu neuzdrošinās laist pasaulē bērnus. Alberts Einšteins savulaik teica, ka viens no neprāta simptomiem ir daudzkārtēja vienu un to pašu darbību atkārtošana, cerot, ka rezultāts ikreiz būs citādāks. Šodien Latvijas uzdevums ir izvest valsts ekonomiku no neoliberālā kursa, kas to ved uz neodzimtbūšanu. Lai to paveiktu, būs jāmaina gan ekonomikas filozofija, gan arī valdība.

    Jautājums: bet kā uz to reaģēs Eiropa un Rietumi? Vai atzīs savas kļūdas, vai bezkaunīgi izvairīsies no atbildes? Pagaidām cerīgas pazīmes nav manāmas. Rietumos runā, ka strādnieki vēl nav novesti līdz galējas nabadzības stāvoklim, rūpniecība - līdz pēdējā darbagalda apturēšanai, bet ekonomika kā pacients vēl nav pilnībā noasiņojusi.

    Maikls Hadsons - Misūri Universitātes (Kanzasas štats) profesors, Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta prezidents.

    Džefrijs Sammers - šā paša institūta Baltijas valstu izpētes grupas līdzdirektors

     

    Avots:varianti.lv


    Ievietotāja profils | Komentāri (17)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook