Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Pārgājiens Puikule- Valmiera
    • Militārisms, drošība
    • 2010-05-25

    Pārgājiens Puikule- Valmiera

    Šķērsojot tiltu pār Anulu

    Šī gada 22. maijā 6 cilvēku sastāvā uzsākām pārgājienu pa bijušo šaursliežu dzelzceļa līniju Ainaži- Smiltene no Puikules stacijas līdz Valmierai. Pirmais apskates objekts bija Puikules stacija, kas darbojās kā dzelzceļu satiksmes mezgls. Šajā vietā krustojās Ainažu- Valmieras dzelzceļa līnija, Rīgas- Rūjienas līnija, kā arī vietējās nozīmes kūdras dzelzceļš no Rāķa purva.

    Pie pašas stacijas var redzēt paplatu joslu, kurā agrāk viens blakus otram bija saspiedušies sliežu ceļi- sliedes protams nav saglabājušās. Sākumā izvēlamies nedaudz paiet pa Rīgas- Rūjienas dzelzceļu, tad apskatām kūdras dzelzceļa atstāto stigu un cauri biezoknim izlaužamies uz mūsu galvenās dzelzceļa līnijas, lai uzsāktu ceļu līdz pat Valmierai.
    Te arī atklājas pārgājiena nepatīkamākā daļa, kas beidzas tikai iekāpjot autobusā atceļā- esam nokļuvuši restorānā, kur ēdienkartē esam ierakstīti mēs paši. Odi šogad īpaši daudz, līdz ar ko par garām atpūtas pauzēm īpaši nepriecājāmies.
    Pēc neilga brīža nonākam pie kāda cita kūdras dzelzceļa atzara, pa kuru savulaik vesti kūdras vagoni no Vanagpurva. Dabā par to liecina vien dakšveida krustojums uz meža ceļa- viens ceļš ved pa kreisi uz purvu, otrs taisni, pa kuru arī dodamies, jo tur pat netālu arī nākamais apskates objekts- stacija Ozoli. Arī Ozolu stacija labi saglabājusies, lai arī pamesta, domājams tajā paša laikā, kad tika slēgta līnija Ainaži- Valmiera posmā no Pāles- 1979. gadā. Stacijas nosaukumu attaisno arī pie tās braši augošais ozols. Atrodam arī veco stacijas pievedceļu, kas izlikts no akmeņiem.
    Posmā līdz Dikļu stacijai apskatām vairākus interesantus objektus- šaursliežu dzelzsceļa tiltus, kas citās vietās augstāki, citās zemāki, daži saglabājušies ļoti labi, dažus pamatīgi skāris laika zobs. Katrā ziņā šķērsot tos nākas vai nu lecot pāri vai arī ejot pāri grāvjiem, jo visas koka daļas ir demontētas.
    Pavisam atšķirīgs ir pieturu Kauguri un Dikļi liktenis- ja no Kauguru stacijas nav palicis pāri pilnīgi nekas, tad stacija Dikļi tagad ir pārvērtusies par dzīvojamo ēku uz kuras sienas vēl var saskatīt uzrakstu Dikļi latviešu un krievu valodās.
    Vēl pēc dažu tiltu šķērsošanas uz ceļa, kas ved no Dikļiem uz Mazbrenguļiem atrodam saglabājušās sliedes. Sliežu platums tāds pats kā tā atklāšanas brīdī- 1912. gada 12. augustā- 750 mm. Taisnības labad gan jāatzīst, ka šīs nav teju simts gadus vecas, jo otrā pasaules kara laikā vāciešu vecās sliedes ņēma nost un aizvietoja ar dzelzs sliedēm, jo sākotnējās bija no augstvērtīga metāla sakausējuma.
    Apskatām apdzīvoto Dauguļu staciju un nolemjam, ka izmetīsim nelielu līkumu pa kūdras dzelzceļa atzaru caur Zažēnu purvu. Ceļa posms diezgan vienmuļš- apmēram 2, 5 km taisns ceļš, apkārt niedru lauki un saulīte silda ne pa jokam. Arī nelūgtie ciemiņi neatlaidīgi turpina sekot. Par laimi mūs pavisam drīz gaida otrā lielākā atpūta, ko šoreiz izdodas apvienot arī ar peldi Briedē. Upīte ne pārāk plata, kā arī tajā vēl palikuši nesatrunējuši baļķi un daļas no dzelzceļa tilta, toties straume un dziļums pietiekams, lai veldzētos un pārmaiņas pēc pabarotu dēles, nevis odus.
    Pēc šādas atpūtas vēl kāds interesants pavērsiens- atrodam dzelzceļa posmu, kurā saglabājušās ne tikai sliedes un gulšņi, bet arī pārmijas, un, šķiet, ka te atliktu tikai nedaudz nopļaut zālīti un tvaika lokomotīve atkal varētu stumdīt vagonus. Tālāk purvā var redzēt arī dzelzceļa aizvietotāju- kūdras ieguves mašīnas. Zilākalna preču stacijā savukārt atrodam arī kūdras vagonus, kuri ir lieliskā tehniskā kārtībā.
    Apciemojam arī mūsu senču svētvietu- Zilo kalnu ar skatu torni, kā arī attīrām dižakmeni, kas atrodams tā pakājē, jo tam pāri pārkritis paliels koks un saauguši krūmi. Iegriežamies arī Gaižumu mājās, diemžēl nesanāk pateikties saimniekiem par veldzējošo akas ūdeni, jo viņi nav uz vietas, kā arī ejam garām motokrosa trasei, līdz beidzot no attāluma apskatījuši nu jau apdzīvoto Zilākalna pasažieru staciju atgriežamies uz sava ierastā dzelzceļa.
    Naktsmieru uz dažām stundām rodam kādā meža ielokā un nokopdami aiz sevis visu izejam samērā agri- ap pieciem no rīta. Šeit vairākās vietās dzelzceļa uzbērums ir norakts vai pat izmantots kā dambis, tāpēc pa to ir grūti virzīties. Arī garā un slapjā zāle nav palīgs. Pēc Kocēnu stacijas apskates dodamies uz turpat netālu esošo Anulas tiltu, kas augstuma ziņā pārspēj visus iepriekšējos. Arī pats uzbērums virzās cauri līdzeniem laukiem abās pusēs, līdz ar ko skats ļoti ainavisks.
    Pirmspēdējā stacija- kādreizējā Valmiera-2 tagad ir apdzīvota un par to, ka tā ir stacija liecina vien tās arhitektūra, kas līdzīga vairākām citām tajā pašā laikā būvētajām stacijām. Škērsojam Dzelzs tiltu un nu jau galamērķis pavisam tuvu. Izvēlamies protams ne jau vieglāko ceļu, bet turpinam iet pa dzelzceļa uzbērumu, kas vienā brīdī izbeidzas un tam paralēli sākas siltumtrase.
    Visbeidzot pēc aptuveni 46 noietiem kilometriem 8:30 nonākam Valmieras dzelzceļa stacijā. Jūtams neliels nogurums pēc kaujas ar odiem, kā arī kājas mitras pēc brišanas pa rīta rasu, taču liels ir gandarījums par paveikto un redzēto. Kas zina, kur ceļš vedīs nākamreiz?


    Ievietotāja profils | Komentāri (10)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook