Tēvijas sargi - Ar katru dienu spēcīgāki!
Eiropas vārti plaši vaļā...
Mēs nekad nebūsim brāļi!
Dok. filma "Latviešu leģions"
Par latviešu pašapziņu. prof.soc. D.Beitnere
PSRS okupācijas karaspēks 1939.g. ieņem Rietumukrainu
Hakamada: visi slikti, tikai mēs, Krievija, balti un pūkaini
Protesta mītiņš Kijevā pret Timošenko atgriešanos politikā
Revolūcijas cīnītāji Ukrainā bažījas, ka vecais režīms tiks aizvietots ar jaunu
Janukoviča bandīti ar kaujas munīciju šauj uz protestētājiem
Ternopolē "Berkut" specvienība pāriet tautas pusē
Latvijas enerģētika un nacionālā drošība
    • Militārisms, drošība
    • 2009-01-28

    Latvijas enerģētika un nacionālā drošība

    Jautājums tik asā formā parādījies tikai nesen. Pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vairāk attiecīgu iemeslu dēļ šāda jēdziena vispār nebija. Būvēja mājas, tās aprīkojot ar visprimitīvāko apkures sistēmu, jo nodrošināt apkuri nebija problēmu. Šodien šī problēma ir ļoti dārga, tā mantota no pagājušajiem laikiem un skar absolūti visus. It kā saprotami, bet līdz šim neviens to skaļi un atklāti nav teicis – ja valsts grib sev garantēt nacionālo drošību, tad primārais nav tanki vai lidmašīnas, bet gan valsts enerģētika: vai valstij ir iespējams nodrošināt nepieciešamo enerģiju, vai nav.

    No šī viedokļa raugoties, daudzas Eiropas Savienības valstis, Baltijas valstis u.c. to kaimiņvalstis ir diezgan neapskaužamā situācijā – pašnodrošinājums ir tikai 35% no nepieciešamā. Latvijā ik gadu elektroenerģijas patēriņš palielinās par 3-5%. Ļoti asi šī problēma parādījās Krievijas – Ukrainas gāzes tranzīta jautājumā, kad bez gāzes piegādēm palika Eiropas Savienības valstis, Moldova, Turcija, Balkānu valstis u.c.

    Krievijas enerģētikas politika

    Krievijas enerģētikas darbības plāns tiek rūpīgi analizēts un izstrādāts. Viens no diezgan draudīgiem piemēriem ir Maskavas lēmums būvēt atomelektrostaciju Kaļiņingradā. Šīs stacijas projektētā jauda ir zināma – 2000 MW. Un tas ir par daudz Kaļiņingradai. Ir skaidrs, ka viņi gatavojas eksportēt. Visvienkāršākais eksports ir uz Poliju vai Vāciju, būvējot attiecīgu līniju. Baltijas valstis jau ne ilgi nevar izlemt, vai taisīt vienu savienojuma līniju Lietuva – Polija un kurš to finansēs. Izskatās, ka Krievija pati šo līniju uztaisīs. Uz Vāciju tehniski var ierīkot arī jūras kabeli. Mūsu vajadzība pēc Ignalinas AES samazinās. Ignalinas stacija, kas bija domāta eksportam, var palikt bez eksporta tirgiem. Un arī Polijai var jūtami zust interese par Ignalinu. Šobrīd tas sevišķi nav redzams, bet liecina par to, ka Krievija šo stratēģiju uztver ļoti nopietni un ar to būs jārēķinās ne tikai mums, bet arī visai Eiropas Savienībai.

    Dabasgāze vai ogles Liepājā

    Inčukalna gāzes krātuve ir milzīgs drošības garants, jo, ja gāzes padevi atslēdz, divus gadus mēs varam ar šo krātuvi iztikt bez piegādēm.

    Kādu laiku atpakaļ tika diskutēts par vēl vienas elektrostacijas celtniecību. Tika izvērtēti galvenokārt divi varianti – kā kurināmo izmantot gāzi vai ogles. Tā kā gāzi mēs iepērkam no viena pārdevēja, tad no drošības viedokļa vēl viena gāzes elektrostacija tikai kaitēs. Šī iemesla dēļ ogļu elektrostacija, ko iespējams celt Liepājā, ir labāks risinājums. Pirmkārt, tāpēc ka ogļu pārdevēju ir vairāk un piegādāt Liepājas ostā tās ar speciāli aprīkotiem kuģiem var no jebkuras pasaules vietas. Un attālums pašizmaksu ietekmē ļoti maz. Otrkārt, nepieciešamības gadījumā oglēm var pievienot tepat iegūstamu kurināmo – biomasu, šķeldu, salmus u.c. Elektrostacijas atrašanās Liepājā būtu laba arī tāpēc, ka ogļu izkraušanu ir iespējams izveidot tā, ka tā būs TEC tuvumā un nebūs nepieciešams starptransports.

    Vēl viena gāzes elektrostacijas būvniecība ir atcelta tieši Gruzijas konflikta rezultātā. Tāpat kā Gruzijas notikumi pārliecināja Poliju par pretraķešu vairoga nepieciešamību, tā mūs par atteikšanos no gāzes elektrostacijas.

    Tikai vietējā kurināmā izmantošana

    Ir uzskats, ka mēs varam kurināt ilgi, jo mums ir meži, krūmi u.c. Šajā gadījumā var izvērtēt divus galējos variantus:

    1. Pieņemsim, ka mēs pilnībā atsakāmies no Krievijas gāzes, visus TEC pārbūvējot, lai kurināt var ar biomasu – malku u.c. Ir zināms, cik daudz koksnes mežos uzkrājies. Zināms arī tās pieaugums gadā. Aprēķini rāda, ka pēc 24 gadiem Latvija būs tuksnesis – tiks nocirsts pēdējais koks.
    2. Ja rīkojas saprātīgi, piemēram, samazina šķeldas eksportu uz Zviedriju u.c., tad ar koksni Latvijā var uzturēt ap 120 MW elektrostaciju. Šobrīd vēl pietrūkst 800 MW.

    Jāņem arī vērā, ka ekonomiski izdevīgāk ir dabas resursus izmantot, lai saražotu produktus ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Piemēram, tā vietā, lai koksni izmantotu kā kurināmo, mēs varam ražot augstas kvalitātes mēbeles, jahtu un kuģu virsbūvi, apdares materiālus u.c. Šādā veidā tiek nodrošināti ienākumi, par kuriem mēs varam atļauties iepirkt gan kurināmo, gan citus nepieciešamos resursus.

    Ļoti labs piemērs ir Japāna, kur vietējo resursu ir gaužām maz, taču tos viņi iepērk no citām valstīm, pārstrādā produktos ar augstu pievienoto vērtību un eksportē.

    Alternatīvas

    Vējš ir lieliska alternatīva, tikai Latvijā šī situācija ir sarežģītāka. Ne tāpēc, ka mums vējš būtu par lēnu, vai jābūvē specifiski torņi, kur pat mazs vējš spēj iekustināt ģeneratoru, bet gan tāpēc, ka vējš pūš tad, kad grib. Un kad tā nav, tad nav. Bet patērētāji spriegumu tīklā grib visu laiku. Tāpēc ir nepieciešama kompensācija – jābūt t.s. bāzes elektrostacijām. Ja Kurzemes piekrastē saliek vēja torņus, rodas jautājums, kas nodrošinās elektroenerģiju, kad vējš nepūtīs. Tāpēc, ja tiktu uzcelta Liepājas ogļu elektrostacija, būtu ļoti laba iespēja attīstīt alternatīvo energoresursu izmantošanu. Tā būtu bāzes stacija, kurai pieslēgt alternatīvos avotus

    Ir daudz dažādu „darboņu”, kuri vēlas būvēt pie mums vēja torņus. Viņi visu darīs par savu naudu, taču viņiem nepieciešams, lai kāds garantē, ka šo elektroenerģiju kāds nopirks. Savukārt mēs to garantēt nevaram. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvenergo šo ideju neuztver ar sajūsmu. Jo tam būs jānodrošina strāvas padeve, kad vējš nepūtīs.

    Tāpēc pēdējā laikā tiek runāts par nākotnes atomelektrostacijām Latvijā. Tas ir tieši saistīts ar bāzes jaudas jēdzienu.

    Ko dara somi? Somijā jau ir AES, un viņi būvē vēl divas. Ne tāpēc, ka viņiem trūktu elektroenerģijas, bet tāpēc, ka viņu industrija to prasa. Varbūt kad AES tiks uzbūvētas, tās stāvēs, bet ja ar Krieviju kaut kas notiek, viņi mierīgi dzīvos. Elektrība būs. Tagad igauņi runā ar somiem, ka varētu vienu AES uzbūvēt Igaunijas pusē. Pāri līcim kabeļus var salikt daudz. Kāpēc Somijai to vajag? Drošībai. Kā garantiju tam, ka viņiem nākotnē vajadzēs lielākas jaudas.

    Vēl viens svarīgs jautājums – mums jābūt iespējām nopirkt energoresursus no pēc iespējas vairāk pārdevējiem.

    Atomelektrostacijas

    Latvija ir 64 000 km2 liela. Dienvidkorejas platība ir 99 000 km2. Tas ir 1,5 reizes vairāk. Dienvidkorejā dzīvo 50 milj. iedzīvotāju. Viņiem ir 20 atomreaktoru. Pārsteidzoša ir psiholoģiskā puse – viņi nebaidās dzīvot tur blakus. Tas nozīmē, ka šī sistēma strādā.

    Šobrīd pasaules likumdošana nosaka, ka tam, kurš pārdod kodoldegvielu, pēc izlietošanas tā ir arī jāsavāc atpakaļ. Tā nav primārā problēma. Primārā problēma ir drošība, turklāt divos aspektos. Mūsdienās iespējams sasniegt ļoti augstu tehnisko drošību. Un tad, kad mēs sāksim būvēt AES, tā būs vēl augstāka. No otras puses atomreaktors ir arī stratēģisks objekts konflikta gadījumā. Un to ar tehniskām metodēm nodrošināt ir ļoti grūti. Tas jādara ar politiskām.

    90. gadu sākumā Salaspilī bija „reaktors”, kuru ar lielu steigu slēdza. Vai tas bija drauds, vai vajadzēja to slēgt? Salaspils reaktors salīdzinājumā ar AES bija niecīgs. Salīdzinājumam: Ignalinas AES jauda ir 1200 MW, Salaspils reaktora maksimālā jauda bija 5 MW. Tas nebija reaktors tiešā nozīmē, tas bija starojuma avots zinātniekiem, kur daudz tika pētīta materiālu izturība, un tas kā radiācija spēj modificēt un uzlabot materiālu īpašības. Vai tiešām to bija nepieciešams nojaukt? Atbildi veido divas daļas: tajā brīdī, kad to apstādināja, tā bija muļķība. Reaktors varēja vēl strādāt. Bija noslēgti līgumi par apstarošanu, varēja izgatavot mākslīgos dārgakmeņus u.c. Varēja pelnīt. Visi līgumi tika lauzti, darbs apturēts. Ja runājam par šodienu, tad reaktoru tāpat būtu jāslēdz tehniskās novecošanas dēļ. Loģiski būtu bijis to saglabāt un modernizēt, jo būtu iespējas attīstīties zinātnei, varētu nopelnīt naudu. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā jau bija radusies speciālistu paaudze, kas kaut ko saprata no radiācijas, no šīs tehnikas. Šobrīd speciālisti jāsāk gatavot no sākuma.

    Ķīna ir pasludinājusi 100 reaktoru programmu. Ja viņi šo programmu nopietni centīsies īstenot, reaktoru būvniecība pārējā pasaulē tiks apturēta uz ilgu laiku. Reaktori nav mikroshēmas, kuras var saražot ļoti daudz. Tā ir specifiska tehnoloģija, specifiskas zināšanas.

    Mūsu sabiedrība baidās, un „zaļā” domāšana arī ir virspusēja. Mēs gribam, lai enerģija būtu droša, lēta un „zaļa”. Šīs trīs īpašības kopā nevar nodrošināt. Šobrīd elektroenerģija mums jākrāj pamazām, pilienu pa pilienam. Ja uzbūvētu atomelektrostaciju, problēmu nebūtu ilgi.

    Hidroelektrostacijas

    Mazo upju hidroenerģijas resursi ir apmēram 150 – 300 Gwh elektroenerģijas gadā (t.i 2% no vajadzīgā). Elektroenerģijas izstrādi par 10 – 20% (tas ir 2,3 – 2,4% no nepieciešamā) var palielināt jau esošajās mazajās HES, tās atbilstoši modernizējot, ieviešot jaunas tehnoloģijas.

    Tiek domāts arī par Daugavpils HES projektu, taču ir svarīga problēma, kas jārisina: Jēkabpils plūdu problēma. Ja, nostiprinot krastu ar dambi, iekšā liktu turbīnas, tad ne tikai varētu ražot elektroenerģiju, bet Jēkabpils tiktu aizsargāta no plūdiem. Turbīnas modernizācija HES ir iespējama vairs aptuveni 10% apmērā, jo šobrīd izmantotās tehnoloģijas ir ļoti augstas. Vēl vairāk HES uz Daugavas celt nav lietderīgi.

    Pašlaik Latvijā ir uzstādīti vēja ģeneratori ar kopējo jaudu 26,9MW. Visu mazo HES gada izstrāde Latviju šobrīd varētu nodrošināt ar elektroenerģiju vienu dienu. Ar vēja ģeneratoriem situācija ir līdzīga.

    Vēl citas „zaļās” idejas

    Viena no šādām idejām ir biogāze. Vācijā pie lielajām saimniecībām biogāzes ģeneratoru sabūvēts daudz, taču pēdējā laikā pret šiem ģeneratoriem izturas skeptiski. Govis nepieražos elektroenerģiju visai valstij. Var darīt citādi – audzēt speciālu zāles kultūru, to pūdēt, bet tas aizņem lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Nav arī skaidrs, vai to, kas paliek pēc pūdēšanas, var bērt atpakaļ uz laukiem. Taču pie liellopu fermām šos ģeneratorus vajag. Tā ir vides saglabāšana, un pēc pārstrādes šie mēsli ir ļoti labs mēslojums, kas ir gatavs, un nav jātur gadiem komposta kaudzē. Taču galvenais šeit nav elektroenerģija, bet gan vide. Līdzīgi ir ar atkritumu pārstrādi. Tas ir ļoti dārgi, un arī šeit primārais ir atkritumu pārstrāde, par ko ir jāmaksā. Ja no tā visa var kaut ko iegūt un cilvēkiem pēc tam par pārstrādi jāmaksā mazāk, tad ir vērts to darīt.

    Kodolsintēze

    AES enerģija tiek iegūta kodoldalīšanās rezultātā. Pastāv cits process – kodolsintēze, kur var iegūt daudz lielāku enerģiju. Ir runa par ļoti lielām jaudām un ir skaidrs, ka kodolsintēzes reaktori nebūs tādi, ko varēs iebūvēt automobilī vai lokomotīvē. Teorētiski šis process ir pilnīgi reāls no fizikas viedokļa, taču problēma ir temperatūra – tā sasniedz miljonu grādus. Process ir jānotur kādā slēgtā kamerā, slēgtā sistēmā. Jābūt materiāliem, kas šādu temperatūru spēj izturēt, jābūt attiecīgām vadības ierīcēm.

    Francijā top liels šāda veida projekts, tajā mazliet piedalās arī Latvija. Problēma šādiem lieliem projektiem ir drošība. Kā parādīja lielā kvadronu paātrinātāja avārija, drošības apdraudējums šodien nav tikai terorists pašnāvnieks ar sprāgstvielu jostu. Ir pavisam cita puse – hakeri. Kā izrādās, tad viņi bija tikuši šī paātrinātāja sistēmā un gandrīz izjaukuši vadību. Protams, bija arī tehniska problēma – avārija kriogēnās dzesēšanas sistēma.

    Secinājumi

    Pirmkārt, jādomā nevis kā vairāk tērēt, bet kā vairāk ietaupīt. Nopietnākā un vistraģiskākā lieta Latvijā ir ēku siltināšana, kuru, atšķirībā no igauņiem, neprotam uzsākt vērienīgos apjomos. Šobrīd mēs varam ietaupīt vismaz pusi no tā siltuma patēriņa, ko izlietojam apkurei. Piemēram, parastās bloku ēkas, kuras mums ir, pirms renovācijas patērē 300-450 kWh uz kvadrātmetru gadā. Latvijas jaunie būvniecības standarti, kuri tagad jāievēro, nosaka ne vairāk kā 100-120 kWh uz kvadrātmetru. Latvijā ir tāda situācija, ka gandrīz 70% no visas apbūves „silda kosmosu”. Ilgstoši cerēt uz siltām ziemām ir vieglprātīgi. Ēku siltināšana ir pirmais, kas jādara.

    Otrkārt, nav jēgas māju ietīt vatē, ielikt pakešlogus, ja visa apkures sistēma karsē tā, ka logi jātur vaļā, lai regulētu istabas temperatūru. Nepareizi projektētas ir visas tās mājas, kuras celtas padomju laikos. Nav iespējama nekāda individuālā regulēšana. Un tam visam ir vajadzīga automātika. Pozitīvi, ka lielākajās pilsētās visur ir uzlikti siltummaiņi. Daudzviet ir nomainītas siltumtrases. Bet process ir lēns un ļoti dārgs. Jāsaprot, ka šī ir pašu cilvēku problēma, kas mums pašiem ir jārisina. Tas, protams, ir finanšu jautājums, taču to var izdarīt.

    Ja daudzdzīvokļu mājā, kas būvēta vēl padomju laikā, energoefektivitātes sasniegšanai jārīkojas operatīvi un kolektīvi, tad pašlaik ir sabūvētas daudz individuālās mājas, arī laukos ir pietiekami daudz saimniecību, kur paveras dažādas iespējas energoefektivitāti veicināt pašam – siltināt, uzstādīt saules kolektorus u.c.

    Treškārt, mūsu drošība ir jānodrošina ar pietiekami lielām pašu bāzes jaudām Latvijā. Nevaram paļauties, ka iepērkam 70-80% no ārvalstīm. Iepirkšanai jābūt pēc iespējas mazākai, taču pilnībā no tās atteikties arī nevar, jo var rasties situācija, kad kāds piedāvā lētāk nekā paši saražojam. Krievija mums pietiekami ilgi pārdeva elektroenerģiju gandrīz par dempinga cenām. Bija izdevīgi iepirkt, un tas aizkavēja gan ekonomistu, gan politiķu domāšanu.

    Edgars Dārznieks

    Avoti: Internets, žurnāls „Militārais apskats”


    Ievietotāja profils | Komentāri (57)
  • Iesaki rakstu savējiem!
    Iesaki Facebook